Aija Valdi pazīst kopš bērnības. Abi kopā dziedāja korī – puika raustīja meiteni aiz bizēm, viņa Valdim spēra pa potīti.
Bērni cīkstējās klusēdami, tā, lai diriģente nepamana un citi bērni nenosūdz. Piesarkuši, sēkdami, ar sašķiebtu apģērbu, viņi no mēģinājumiem devās katrs uz savām mājām. Aija – izspūrusi, ar izplūkātām bizēm, Valdis – pieklibodams, ar nospārdītām kājām. Pēc gadiem abi neatcerējās, ko tādu nejaudāja sadalīt. Varbūt tādā veidā apliecināja viens otram simpātijas? Lai gan no bērnu dienām saglabājušās atmiņas, ka ienīduši viens otru no sirds.
Ritēja gadi un bijušās emocijas gaisa. Gan Aija, gan Valdis sen bija aizmirsuši viens otru, jo katrs dzīvoja savu dzīvi.
Reiz Aija, dodamās no darba uz mājām, pamanīja savu sendienu bižu plūkātāju autobusa pieturā. Pirmajā reizē viņa nolēma neuzrunāt nu jau par pieaugušu vīrieti kļuvušo puiku, kas reiz sagādāja ne visai patīkamas sajūtas. Trešajā reizē, kad Valdis atkal stāvēja tajā pašā autobusa pieturā, tajā pašā laikā, Aija secināja, ka novērojamais objekts, droši vien, dzīvo tajā pašā rajonā, kur viņa. Saņēmusi dūšu, piegāja klāt un uzsāka sarunu. Izrādījās, ka, tiešām, abi tagad dzīvo dažu kvartālu attālumā viens no otra, katrs ar savu jaundibināto ģimeni.
Aijas un Valda ģimenes sadraudzējās cieši, līdz pat kopīgai pusdienu vārīšanai un bērnu pieskatīšanai. Neizpalika bez krusteniskās koķetēšanas ballītēs un knakstīšanās pa tumšiem kaktiem, ne jau ar savu lauleni.
Bija jautri. Būdams ekstraverts tips, Valdis allaž jebkuru telpu aizpildīja ar skaļām runām un jautrību. Aijai nevilšus piespēlēja pretī – viņš teica pirmo zilbi, viņai jau bija gatavs tālākais sakāmais. Izrādījās, bez grūtībām abi nolasīja viens otra domas.
Aija ar Valdi sāka draudzēties pa īstam. Bez kopā pavadītiem jautrības brīžiem bija nopietnas sarunas par visu, kas apkārt un kas abos iekšā.
Tad notika tas, kas nereti gadās starp diviem pāriem, kas draudzējas un kuriem pirmā iemīlēšanās aiz muguras un iestājusies pirmā rutīnas sajūta. Iespējams, jaunības ziņkāres dzīti: paskatīsimies, kas no tā sanāks, ko tik pat labi varētu nosaukt par muļķību, Aija pārgulēja ar Valdi, Aijas vīrs ar Valda sievu. Tas notika ne jau vienu reizi vien.
Par laimi, visi uzvedās tā, it kā būtu noslēguši mēmu vienošanos, par to ne runāja, ne interesējās.
Un tad jaunizceptā ”zviedru ģimene” sastrīdējās nieka dēļ. Bērni rotaļādamies saplēsa kādu vērtīgu mākslas žurnālu.
Jau tad, pēc skaļās izskaidrošanās, bija skaidrs, ka ne jau žurnāls vai bērni vainīgi. Konflikta pamatā bija un palika greizsirdība, kas izlauzās uz āru visiem četriem.
Sirsnīgā draudzība strauji pārtrūka, Aija un Valdis attālinājās pat tik tālu, ka gāja viens otram garām ar lielu līkumu.
Ne Aijas, ne Valda ģimenes dzīve neizveidojās tā kā gribētos. Pēc vairākiem gadiem, katrs jau būdams šķirteņa statusā, viņi atkal nejauši autobusu pieturā satikās. Izrādījās, bijušais konflikts nebija dzēsis draudzības jūtas. Vārds pa vārdam, un abi atkal sāka draudzēties. Satiekoties viņi aizgūtnēm stāstīja viens otram par savām uzvarām un neveiksmēm mīlas frontē, par to, ko dzīvē meklē. Viņi pieņēma viens otru, kāds nu viņš bija, un viens otram teica, ko domāja. Un vēl viņi draudzības dēļ” un, tā sacīt, mierinot gulēja viens ar otru, kad otras pusītes meklējumos kārtējo reizi nonāca strupceļā.
Reiz pēc kārtēja „mierināšanas akta” Valdis teatrāli, pus pa jokam, pus nopietni bildināja Aiju. Uz to viņa atteica, ka nemūžam nevar iedomāties šitādu balamuti, meitu ģēģeri un holēriķi par savu vīru, bet kā draugu katrā ziņā.
Valdis apskāva Aiju un teica, ka nav pasaulē nekā labāka par „čomu būšanu” un ja vēl ir smuks sieviešu kārtas čoms, ar kuru var jauki pamīlēties, tad precēšanās gandrīz nemaz neesot vajadzīga.
Aija ar mīļumu pie sevis nodomāja: „Tiešām balamute”. Lai gan bildinājumu ieskaitīja kā punktu savā labā. Kura sieviete tā nedara, kaut vai piedāvājumu pa jokam izteicis kaimiņu onkulis, no kura tik tiešām nav liela jēga?
Un tomēr Valdim dzīvē nepietika ar „čomu būšanu”. Viņš vispirms neprātīgi iemīlējās un tad atkal apprecējās. Jaunā sieva gan negribēja paciest nekādas saiknes ar čomiem un bērnības draugiem, jo īpaši draudzenēm.
Greizsirdība uz astoņiem gadiem atkal attālināja draugus.
Tiklīdz Valda laulības kuģis sāka grimt, viņš sameklēja Aiju, kas bija paguvusi atrast savu dzīves mīlestību un apprecēties otrreiz, un vecās draudzības vārdā meklēja atbalstu, lai apliecinātos, ka tiešām nav slikts cilvēks. Tie, kas gājuši cauri šķiršanās mokām, zinās teikt, ka nav nekā sāpīgāka, par sajūtu, ka tu laikam esi slikts cilvēks un tāpēc attiecības brūk, lai arī mēs par katru cenu liekam tam otram justies sliktajam.
Aija stutēja Valda pašapziņu kā spēja, bet šoreiz neielaidās nekādās „mierināšanas akcijās”. Valdis drusku dusmojās, tad zvērēja, ka visu saprotot un no jauna atsāka savus bēdu stāstus „viņa slikta un mums viss brūk”. „Čomu būšana” paliek „čomu būšana”, bet Aijai apnika klausīties žēlabainos stāstos un viņa sāka izvairīties no satikšanās ar Valdi.
Tagad viņi pa retam sazvanās. Tā Aija uzzināja, ka Valdis tomēr ar otro sievu izšķīrās. Pēc kārtējās sarunas ar bērnības draugu viņa secināja, ka no bijušām sirsnīgajām attiecībām tik pat kā nekas nav palicis.
Autore: Rita Lasmane