Danielam Džozefam Ficpatrikam bija tikai trīspadsmit gadu. Līdz savai 14.dzimšanas dienai viņš nenodzīvoja burtiski pāris nedēļas. 11. augustā zēna septiņpadsmitgadīgā māsa atrada viņu guļamistabā. Zēns bija pakāries savā bikšu siksnā. Līdzās gulēja vēstule bērnišķīgā rokrakstā.
Daniela vecākiem sāpēs lūzt sirds. Taču izlasījuši dēla pirms nāves rakstīto vēstuli, viņi nolēma, ka iemesls, kāpēc viņu dēls izdarīja pašnāvību, ir jāzina visiem vecākiem pasaulē.
Un patiešām, iemesls, kāpēc trīspadsmitgadīgais zēns nolēma aiziet no dzīves, nav nekas neparasts. Daniels klasē bija kļuvis par ņirgāšanās un vardarbības upuri. Un varmāku lomā bija visi viņa klasesbiedri – vietējās katoļu skolas audzēkņi.
“Entonijs izgāza uz mani savas dusmas vienmēr, vienalga – vai tam bija iemesls, vai tāda nebija. Džons, Marko un Hosē viņam piepalīdzēja. Reiz es neizturēju un sakāvos ar Entoniju, bet tas līdzēja tikai uz īsu brīdi. Kādā kautiņā Džons salauza man mazo pirkstiņu”.
Zēns kļuva par ņirgu upuri tāpēc, ka pēc klasesbiedru domām, viņš bija pārāk resns un nebija „kruts”. Daniels cīnījā par izdzīvošanu daudzus garus mēnešus, bet galu galā kapitulēja.
“Es padodos. Skolotāji nedara neko, lai to izbeigtu. Visiem ir pilnīgi vienalga”, – savā pirmsnāves vēstulē raksta Daniels.
Mirušā zēna tēvs kameru priekšā nespēj valdīt asaras un ir ievietojis sociālajā tīklā Facebook vēstījumu visiem pusaudžiem pasaulē: neviens bērns nav pelnījis tādu attieksmi pret sevi, vienalga, cik „ne-kruts” būtu.
“Visa pasaule jau zina, kas notika ar manu dēlu, – rijot asaras, pauda bēdu sagrauztais tēvs. – Nevienam bērnam visā pasaulē nav jācieš tādas mokas, kādas cieta mans dēls. Mēs ar Daniela māti nojautām, ka viņam ir problēmas, bet nekad mūžā nevarējām iedomāties, ka tās ir tik nopietnas. Mēs runājām ar skolas direktoru. Taču neviens mūs neuztvēra nopietni: tā teikt, mēs dzirdējām, ar viņu viss būs kārtībā. Denijam viņi vienkārši piekodināja, lai cenšas vairāk, un tad jau iepatiksies citiem bērniem”.
Bet lūk, ko Daniela tēvs teica tiem vecākiem, kuru bērni noveda viņa dēlu līdz pašnāvībai:
“Jūs savus bērnus, tāpat kā līdz šim, apskausiet katru dienu. Katru dienu, līdz pat sava mūža pēdējai stundai. Bet man tāda iespēja nu ir liegta. Un es vienkārši nespēju to iztēloties. Jūsu mazie monstri atņēma viņam dzīvību, bet man – laimi. Viņi atņēma iespēju justies laimīgām manai sievai un meitai. Denijs bija parasts bērns – labsirdīgs un mīļš. Viņš nebija „kruts”, jo ienīda cietsirdību. Par visu vairāk pasaulē es tagad vēlos atkal dzirdēt viņa balsi. Es gribu klausīties tajā katru dienu.”.
Vaicāsiet, kāpēc Denija vecāki savu sāpi izkliedz pasaulei? Tāpēc, lai tas pats liktenis nepiemeklētu arī mūsu bērnus.
Bērniem nav jābūt „krutiem”, lai viņus neviens nepazemotu. Vecākiem ir jāaudzina bērnus par krietniem cilvēkiem, kuriem pat prātā neienāks ņirgāties par kādu tikai tāpēc, ka viņš atšķiras no vairākuma.
Vecāki bieži mēdz skatīties caur pirkstiem uz savu bērnu agresijas izpausmēm. Viņiem šķiet, ka tā ir tikai tāda pusaudžu dauzīšanās – sak’, paaugsies un nāks pie prāta. Iespējams, ka tā, taču viņu ķengu upuris var nepiedzīvot šo brīdi. Zaudējis spēkus cīnīties un cerības, ka kāds viņam nāks talkā, viņiem pareizākais lēmums šķiet aiziet no dzīves lūk šādā veidā.
Sargiet savus bērnus un atcerieties, ka problēmas, kas jums, iespējams, šķiet nebūtiskas, nenobriedušai dvēselei var likties katastrofālas.
Izsakiet savu viedokli komentāros un sekojiet mums Facebook un Twitter!
Avots: The Daily Mail