Premjerministrei Evikai Siliņai – stāsts par vēzi Latvijā un pasaulē

Pēteris Apinis, ārsts

14. augusta TV raidījumā “Rīta panorāma” Ministru prezidente Evika Siliņa tika pārsteigta ar nepieteiktu jautājumu par vēža zāļu apmaksu kādai pacientei. Premjere mudināja sabiedrību vērsties pie jomas atbildīgajiem un cīnīties par pacientu tiesībām. Mana pirmā doma bija – iepazīstināt Ministru prezidenti ar veselības ministru Hosamu Abu Meri, kurš ir šīs jomas atbildīgā amatpersona un kurš noteikti būtu atsaucīgs premjerministres ierosinājumiem. Šādā situācijā valsts vadītāja kā sabiedrības locekle būtu vērsusies pie atbildīgās amatpersonas. 

Patiesībā stāsts par onkoloģisko zāļu apmaksu nav plakans; ne Hosams Abu Meri, ne Arvils Ašeradens nevar no kabatas izvilkt pietiekami daudz naudas ķīmijterapijas zāļu apmaksai visiem pacientiem.

Visus vēža gadījumus individuāli skata konsīliji Paula Stradiņa klīniskajā universitātes slimnīcā un Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas Onkoloģijas centrā, bet būtu visai muļķīgi katru gadījumu skatīt Nacionālajā Veselības dienestā, kur caurskatītāju (ierēdņu, finansistu) zināšanas medicīnā ir apšaubāmas, un šāda caurskate tērētu baisus resursus. 

Toties premjeres benefice ir pietiekams iemesls ieskicēt galvenās onkoloģijas problēmas un izaicinājumus Latvijā un pasaulē. Esmu Evikas Siliņas fans, premjers nevar zināt visu, bet premjers īstajā brīdī var pievērst sabiedrības uzmanību problēmai. Savu zināšanu un sapratnes līmenī esmu gatavs premjeres izmisuma saucienam atsaukties. 

Neesmu onkologs, un šis raksts ir ārsta skatījums no malas. Neesmu šo rakstu gatavojis tieši kā atbildi premjerministres beneficei onkoloģijā, materiāli jau iepriekš bija sagrupēti datorā, bet daļa – jau publicēti. Neesmu onkologs, taču ļoti augsti vērtēju mūsu ķīmijterapeitus, staru terapeitus, diagnostus, laboratorijas speciālistus, ķirurgus, kas strādā šajā grūtajā medicīnas nozarē, un aicinu visus ieklausīties profesora Jāņa Eglīša, onkologu asociācijas prezidentes Alintas Hegmanes, Paula Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas onkoloģijas centra vadītājas Aijas Geriņas-Bērziņas un citu mūsu izcilo onkologu vārdos, kā arī lasīt viņu rakstītos tekstus. Un vēl es visus aicinu ieklausīties akadēmiķa Mārča Lejas viedoklī, jo tieši viņš visplašāk tver problēmu un precīzāk redz risinājumus. 

Izaicinājumi onkoloģijā 21. gadsimta divdesmitajos gados

Latvijā, vismaz formāli, onkoloģijas attīstību nosaka „Veselības aprūpes pakalpojumu uzlabošanas plāns onkoloģijas jomā 2022–2024 gadam”. Nacionālā vēža plāna mērķis ir samazināt vēža izraisītas priekšlaicīgas nāves gadījumu skaitu no 106 gadījumiem uz 100 000 iedzīvotāju 2019. gadā līdz 100 gadījumiem uz 100 000 iedzīvotāju 2024. gadā, bet politiķiem saprotamā daiļrunībā – attīstīt integrētus veselības aprūpes pakalpojumus, lai novērstu priekšlaicīgu mirstību no onkoloģiskām slimībām. Vairāk šim dokumentam nepieskaršos, galvenokārt tādēļ, ka labās domas tajā ietērptas baisos ierēdnieciskos kalambūros.

Es atļāvos onkoloģijas izaicinājumus iedalīt deviņās grupās, likšu šīs grupas pēc kārtības, kas ne vienmēr atbilst premjerministres un žurnālistu noteiktajām prioritātēm. Sešas prioritātes (vāja onkoloģisko slimību profilakse, skrīnings un agrīna diagnostika, onkoloģisko pacientu zināšanas un izglītotība, vēža pacientu dzīves kvalitātes uzlabošana, personificēta onkoloģijas slimnieku aprūpe, pētījumi un inovācijas) analizēšu, bet trīs (vēža pretestība pret terapiju, nevienlīdzīga pieeja aprūpei un ārstēšanai, nelīdzestība pret diagnostiku un ārstēšanu) atstāšu citai reizei. 

Onkoloģisko slimību profilakse

Vāja onkoloģisko slimību profilakse pasliktina iedzīvotāju veselību un palielina vēža izplatību. Sabiedrības dzīvesveida faktori, kas veicina vēža attīstību, ir smēķēšana, neveselīgs uzturs, fizisko aktivitāšu trūkums un pārmērīga alkohola lietošana. Vismaz 50% no vēža diagnozēm ir smēķēšanas rezultāts. Tabakas industrija un tirgotāji ir slepkavas, neatkarīgi vai ražo un tirgo cigaretes, elektroniskās cigaretes vai karsējamo tabaku. 

Izglītības līmenis un ienākumi, kā arī citi sociālekonomiskie faktori būtiski ietekmē vēža profilakses pasākumu pieejamību un efektivitāti. Mazāk nodrošinātie un zemāku izglītību guvušie iedzīvotāji, kā likums, ir mazāk informēti par vēža riskiem un viņiem ir ierobežota piekļuve profilakses pasākumiem. Atbilstoši Sera Mihaela Marmota pētījumiem, Baltijas valstīs profilaktiskie ieteikumi nesasniedz vīriešus ar vidējo vai vēl zemāku izglītību, tādēļ šo vīriešu grupu raksturo lielāka smēķēšanas incidence, lielāks svars, mazkustība, augstāka saslimstība ar vēzi un agrīna mirstība. Šie vīrieši mirst divdesmit vai pat trīsdesmit gadus pirms viņu klasesbiedrenes ar augstāko izglītību. 

Ja nu runājam par informētību, tad Latvijas iedzīvotājiem informētība par vēža riskiem un profilakses pasākumiem ir zema. Tas attiecas gan uz personīgajiem riskiem, gan uz pieejamiem profilakses pakalpojumiem, piemēram, vakcināciju pret cilvēka papilomas vīrusu (HPV) un skrīninga programmām. Lai gan HPV vakcinācija ir efektīvs līdzeklis dzemdes kakla vēža profilaksē, vakcinācijas aptvere joprojām ir nepietiekama.

Tas lielā mērā saistīts ar dezinformāciju (Pavļuta – Juhņēvičas haotisko vakcinācijas kampaņu pret Covid–19) un sabiedrības pretestību vakcinācijai.

Latvijā nav koordinētas un integrētas profilakses pasākumu ieviešanas sistēmas dažādām riska grupām, bez tam profilakses programmu veiksmīga īstenošana ir atkarīga no politiskās gribas un pieejamā finansējuma. Profilakses programmas Latvijā nav pietiekami finansētas un tās ir atstātas novārtā salīdzinājumā ar ārstniecības pasākumiem. Vēl ļaunāk ir, ka valsts politiskā līmenī (piemēram, deputātu un Finanšu ministrijas ierēdņu) tiek veikta aktīva cīņa pret smēķēšanas un alkoholisma ierobežošanas pasākumiem.

Katrs parlamentārais sekretārs (-e), katrs deputāts un katrs ierēdnis, kas ar putām uz lūpām aizstāv tabakas un alkohola pieejamību, ir līdzatbildīgs par vēža slimnieku nāvi daudz vairāk nekā NVD ierēdnis, kurš nespēj izdalīt neesošu naudu konkrēta pacienta ārstēšanai. 

Profilakses pasākumu veiksmīgai īstenošanai ir nepieciešama laba piekļuve veselības aprūpes pakalpojumiem, bet lauku apvidos piekļuve veselības pakalpojumiem ir ierobežota.

Skrīnings un agrīna diagnostika 

Vēža agrīna atklāšana ir būtiska, lai uzlabotu izdzīvošanas rādītājus. Eiropas valstīs pastāv ievērojama nevienlīdzība piekļuvei vēža skrīningam. Austrumeiropas valstīs (t.sk., Latvijā) šī piekļuve ir ierobežota resursu, veselības infrastruktūras un informētības trūkuma dēļ. Pārlieku daudzi cilvēki nepiedalās skrīningā, palielinot risku vēža novēlotai atklāšanai. Skrīninga programmas ir dārgas un prasa ievērojamu finansējumu, lai tās efektīvi darbotos. 

Būtiskie apgrūtinājumi efektīvam skrīningam ir sociālekonomiskie faktori, piemēram, izglītības līmenis, ienākumi un piekļuve veselības aprūpei. Zema iedzīvotāju veselības pratība, kas nozīmē arī – zema informētība par skrīninga nozīmi un pieejamību ir nopietns šķērslis, īpaši – mazāk attīstītos reģionos. Interesanti, ka gan veselības pratībā un zināšanās par veselību Latvijas vīrieši ir apdalīti, salīdzinot ar sievietēm, gan sieviešu skrīnings, piemēram, krūts un dzemdes kakla vēža gadījumā, ir labi skaidrots un organizēts, bet vīriešu skrīnings (piemēram, prostatas vēzim) tiek publiski vērtēts ar zemāku prioritāti.Vēlos izteikt aizdomas, ka īsti salīdzināt Eiropas valstu skrīningu rezultātus nav iespējams, jo dažādās valstīs izmantotās skrīninga tehnoloģijas un metodoloģijas atšķiras, kas var ietekmēt rezultātu precizitāti un efektivitāti. 

Onkoloģisko pacientu zināšanas un veselības pratība 

Onkoloģisko pacientu izpratne un izglītotība ir būtisks aspekts vēža ārstēšanā un profilaksē. Man jāteic, ka šajā jomā Latvijā padarīts ir tiešām daudz, internetā var atrast labu informāciju latviešu valodā. Es nevaru šeit nepateikt slavinošus vārdus par https://www.pacientuakademija.lv/, ko radījusi Latvijas onkoloģijas pacientu organizāciju apvienības “Onkoalianse” dibinātāja, pārtika drošības, dzīvnieku veselības un vides zinātniskā institūta “BIOR” vadītāja Olga Valciņa. 

Onkoloģisko pacientu izpratne un izglītība ietver ne tikai zināšanas par konkrētu vēža tipu un ārstēšanas iespējām, bet arī – izpratni par profilakses pasākumiem, dzīvesveida maiņu, simptomu atpazīšanu un emocionālo un sociālo atbalstu.

Šī izpratne var palīdzēt pacientiem pieņemt informētus lēmumus, aktīvi iesaistīties ārstēšanas procesā un labāk pārvaldīt slimību. Turklāt izglītoti pacienti bieži vien ir vairāk motivēti ievērot ārstēšanas plānu un izmainīt dzīvesveidu, lai uzlabotu prognozi un dzīves kvalitāti. Pacientu izglītība var ietvert informatīvus materiālus, grupu nodarbības, individuālas konsultācijas un digitālus resursus. Mūsdienās arvien vairāk tiek izmantotas tiešsaistes platformas un mobilās lietotnes, lai nodrošinātu piekļuvi informācijai un atbalstam jebkurā laikā un vietā.

Zināšanas par vēzi un onkoloģiskām slimībām ietver arī ģimenes locekļu un sabiedrības informēšanu, jo viņu atbalsts un izpratne ir svarīgi pacienta labklājībai. Svarīga loma ir arī medicīniskajam personālam, kas var sniegt nepieciešamo informāciju un emocionālo atbalstu, kā arī palīdzēt pacientiem orientēties sarežģītajā ārstēšanas procesā.

Ir svarīgi nodrošināt, lai pacienti un viņu ģimenes būtu labi informētas par ārstēšanas iespējām, riskiem un blakusparādībām. Nepietiekama informētība var novest pie novēlotas ārstēšanas uzsākšanas vai nepareizu lēmumu pieņemšanas.

Vēža pacientu dzīves kvalitātes uzlabošana 

Vēža pacientu dzīves kvalitātes uzlabošana ir viens no nozīmīgākajiem izaicinājumiem mūsdienās. Vēža ārstēšana bieži rada nopietnas blaknes, kas negatīvi ietekmē pacientu dzīves kvalitāti. Uzlabot vēža pacientu dzīves kvalitāti nozīmē nodrošināt ne tikai fizisku, bet arī emocionālu un garīgu labklājību.

Lai uzlabotu vēža pacientu dzīves kvalitāti, ir svarīgi nodrošināt visaptverošu pieeju, kas ietver gan medicīniskos, gan psihosociālos aspektus. Ļoti būtiski ir kontrolēt slimības simptomus un sāpes, lai pacienti varētu dzīvot bez diskomforta. Pacientiem ir nepieciešams emocionāls un psiholoģisks atbalsts, lai tiktu galā ar slimības radīto stresu un trauksmi. Psihoterapija, atbalsta grupas un individuālas konsultācijas ir svarīgas onkoloģijā mūsdienās. Protams, tas neizslēdz ģimenes, draugu un radu atbalstu, kas palīdz uzlabot pacienta emocionālo stāvokli un dzīves kvalitāti. 

Kā jau iepriekš minēts – pacientu un viņu tuvinieku izglītošana par slimību, ārstēšanas iespējām un pašpalīdzības metodēm palīdz labāk izprast slimības gaitu, mazināt neziņu un baiļu sajūtu. Piemērots uzturs un fiziskās aktivitātes veicina pacienta vispārējo veselības stāvokli un var palīdzēt novērst ārstēšanas blaknes. Es vēlos šeit publiski pateikties fizioterapeitam Rūdolfam Češeiko par viņa milzīgo darbu vēža slimnieku fiziskā rehabilitācijā uun sportisko aktivitāšu organizēšanā. 

Šajā sadaļā – dzīves kvalitāte nodrošināšanā – es pievienoju arī paliatīvo aprūpi, kas ir būtiska, lai nodrošinātu pacienta komfortu un cieņu dzīves beigu posmā.

Vai Latvijā ir personificēta onkoloģijas slimnieku aprūpe?

Personificētā medicīna jeb precīzijas medicīna onkoloģijā (patiesībā šie jēdzieni ir atšķirīgi, bet mūsu apskatāmās tēmas kontekstā apvienojama) ir stāsts par ārstēšanu. Vēzis ir ārkārtīgi sarežģīta slimība, un to izraisa ļoti dažādi ģenētiskie faktori. Lielākā problēma ir pielāgot ārstēšanu katra pacienta specifiskajam ģenētiskajam profilam. Tas prasa ne tikai sarežģītus un dārgus pētījumus, bet arī piekļuvi modernām ārstēšanas metodēm, kuras daudziem pacientiem nav pieejamas. Zem personificētās medicīnas ieviešanas problēmām centīšos īsumā apslēpt arī Latvijas vēža ārstēšanas problēmas un risinājumus.

Latvijā nav finansiālu šķēršļu, lai piekļūtu vēža pacientu aprūpei ambulatorā un stacionārā vidē. Latvijā gan ambulatorā, gan stacionārā vēža pacientu aprūpe ir bez maksas. 

Pēdējo divu desmitgadu laikā medicīniskā aprīkojuma pieejamība Latvijā ir uzlabojusies, sasniedzot ES vidējo rādītāju. Latvijā ir pietiekams datortomogrāfijas iekārtu skaits, magnētiskās rezonanses atēldiagnostikas vienību skaits un (iespējams) staru terapijas iekārtu skaits. Tomēr resursu pieejamība un piekļuve vēža pacientu aprūpei reģionos nav līdzsvarota.

Ir samazinājies vēža diagnosticēšanas un procedūru gaidīšanas laiks Latvijā. Pašreizējie mērķi ietver 30 dienas gaidīšanai uz pārbaudi, ja pēc vēža skrīninga rezultātiem radušās aizdomas par saslimšanu; 10 darba dienas gaidīšanai uz primāro diagnostisko testu ar ģimenes ārsta vai ginekologa nosūtījumu; 10 darba dienas starp primāro un sekundāro diagnostiku un 30 dienas starp sekundāro diagnostiku un ārstēšanas stratēģijas izstrādi.

Latvija ir arī noteikusi gaidīšanas laiku uz diagnostiku, kolonoskopiju, mamogrāfiju, onkoloģiju, ķīmijterapiju un staru terapiju katrā medicīnas iestādē, lai apzinātu problēmas, risinātu piekļuves problēmas un atbalstītu iedzīvotājus pakalpojumu sniedzēju izvēlē.

Lai racionalizētu diagnozes un lēmumus par ārstēšanu gadījumos, kad ir aizdomas par saslimšanu ar vēzi, 2016. gadā Latvija ieviesa vēža pacientiem paātrinātu piekļuvi – t.s. “zaļo koridoru”, ko pilnībā apmaksā no valsts budžeta.

Tam nepieciešama speciālista konsultācija un diagnostiska izmeklēšana 10 darba dienu laikā pēc nosūtīšanas dienas. 

Arī recidivējoša vēža pacientiem tika izveidota paātrināta piekļuve – t.s. “dzeltenais koridors”, lai nodrošinātu savlaicīgu piekļuvi aprūpei. Šie pasākumi Latvijā uzlaboja vēža pacientu piekļuvi aprūpei. 

Piekļuve jaunām vēža zālēm Latvijā joprojām ir ierobežota. Salīdzinot ar citām ES valstīm, Latvijā ir augsts to reģistrēto pretvēža zāļu īpatsvars, kas nav iekļautas kompensējamo medikamentu sarakstā. Lēmumi par kompensēšanu tiek pieņemti, pamatojoties uz izmaksu lietderību un ietekmi uz budžetu. Attiecībā uz zālēm, kas netiek kompensētas, joprojām ir iespējama nereglamentēta lietošana, un pacienti var tām piekļūt, maksājot no saviem līdzekļiem, ziedotiem līdzekļiem un sponsoru līdzekļiem, kas vienkāršoti nozīmē –nevienlīdzīgu piekļuvi inovatīvām zālēm.

Mājas aprūpe, rehabilitācija un paliatīvā aprūpe vēža pacientiem Latvijā ir ierobežota, taču ar ļoti pozitīvu attīstības dinamiku. Lai gan laika gaitā ir kļuvis pieejams plašāks vēža ārstēšanas pakalpojumu klāsts, daži pakalpojumi Latvijā joprojām ir ierobežoti finansējuma trūkuma dēļ, bet pieaugusi iespēja saņemt psihoemocionālo atbalstu.

Izdzīvotības rādītāji pēdējos gados ir uzlabojušies, taču lielākajā daļā vēža veidu tie joprojām ir zemāki par ES vidējiem rādītājiem.

Atspoguļojot uzlabojumus vēža aprūpes pieejamības ziņā, progresējošu vēža gadījumu īpatsvars samazinās, kā rezultātā tiek sasniegti labāki rezultāti. Piecu gadu izdzīvotība ir palielinājusies taisnās zarnas, prostatas, resnās zarnas, kuņģa un krūts vēža gadījumā, tuvojoties ES vidējiem rādītājiem.

Vēža pacientu aprūpe ir centralizēta lai nodrošinātu kvalitatīvu aprūpi, koncentrējot resursus un zināšanas specializētās iestādēs. Ķīmijterapija un staru terapija ir pieejama visās trijās klīniskajās universitātes slimnīcās, kā arī Daugavpils un Liepājas reģionālajās slimnīcās. Vēža aprūpei tiek izstrādāti kvalitātes nodrošināšanas mehānismi. Pēdējā laikā multidisciplināra ārstēšana ir kļuvusi par normu, un ir izstrādāti klīniskie algoritmi, pacientu ceļi un veiktspējas rādītāji vēža diagnozes pacientiem. 

Ir panākts vispārējs vēža aprūpes kvalitātes un pieejamības uzlabojums un pakalpojumu atbilstoša izmantošana. Latvijas mērķis ir turpmāk samazināt nevienlīdzību ārstēšanas rezultātu ziņā. 

Latvijā ir viens no zemākajiem izmaksu rādītājiem vēža pacientu aprūpei ES. Veselības budžets nav pietiekams, lai nodrošinātu pilnvērtīgus diagnostikas un ārstēšanas pakalpojumus vēža slimniekiem un pilnībā segtu viņu izmaksas. Pašreizējā Nacionālā vēža plāna ietvaros plānots plašs aktivitāšu klāsts, taču lielai daļai no šīm aktivitātēm vēl nav piešķirti finanšu līdzekļi. Latvija ierobežoja vēža pacientu aprūpes izmaksu pieaugumu, izmantojot dažādas zāļu cenu politikas.

Pretvēža zāles veido 23% no vēža pacientu aprūpes tiešajām izmaksām, kas ir mazāk nekā ES vidēji, proti, 30%.

Tas vismaz daļēji norāda uz ierobežoto piekļuvi jaunām pretvēža zālēm. Kompensējamo pretvēža medikamentu skaits ir būtiski pieaudzis, jo ir palielināts finansējums un samazinātas izmaksas. 

Šeit man tomēr jānorāda uz manām un Veselības ministra Hosama Abu Meri principiālajām domstarpībām zāļu cenu reformā (es nemēģinu apgalvot, ka man šajā jautājumā ir 100% taisnība, bet saglabāju tiesības uz savu viedokli) – jaunajā zāļu cenu reformā paredzēts, ka valsts aptiekām par recepušu zālēm piemaksās 9.5 miljonus gadā. Izklausās jauki – zāles būs lētākas. Problēma apstāklī, ka Latvijas budžets nav bezizmēra, un šos 9.5 miljonus būtu daudz jēdzīgāk iztērēt kompensējamiem onkoloģiskajiem medikamentiem, nevis helikoptera veidā visiem recepšu medikamentiem. Šobrīd onkoloģiskās zāles, kas nav iekļautas kompensācijas sistēmā ir arī nesamērīgi dārgas, jo tieši kompensācijas sistēma ir labākais zāļu cenu mazināšanas veids. Tā kā publiskais finansējums zālēm nav pieaudzis pietiekami, lai atbilstu pieprasījumam, pretvēža zāļu finansēšana joprojām ir problemātiska. 

Pētījumi un inovācijas 

Globālās onkoloģijas ekosistēma turpina atklāt, izstrādāt un piegādāt jaunus diagnostikas un ārstēšanas veidus, kuru mērķis ir nodrošināt arvien labākus ārstēšanas rezultātus arvien lielākam skaitam pacientu. Tirgū katru gadu tiek laisti arvien jauni medikamenti pret vēzi, taču šo zāļu pieejamība un lietošana pacientiem visā pasaulē ir gauži atšķirīga. Izmaksas saistītas ar to, ka arvien vairāk pacientu tiek ārstēti ilgāk un ar modernākām terapijām, bet tas rada stresu jebkuras valsts veselības aprūpes budžetā (Latvija nudien nav izņēmums savā satraukumā par onkoloģisku medikamentu dārdzību un nepieejamību).

Nelielu finanšu atspaidu rada biolīdzinieku (bioloģiski līdzīgu zāļu) plašāka ieviešana ārstniecībā, jo biolīdzinieki tomēr ir ievērojami lētāki. 

Izdevumi onkoloģisko medikamentu iegādei pieaug un nākotnē eksponenciāli pieaugs; zāles kļūs labākas un efektīvākas, taču – dārgākas. Paredzams, ka līdz 2027. gadam izdevumi vēža medikamentiem pasaulē sasniegs 375 miljardus ASV dolāru, salīdzinot ar 196 miljardiem ASV dolāru 2022. gadā. Vienkāršoti – pieaugs divas reizes, un – ja Latvijas budžetam šis pieaugums nebūs “paceļams”, premjerministriem arvien biežāk būs jātaisnojas ekrāna priekšā par zāļu nepieejamību.

Jaunu pētījumu skaits šogad sasniedzis vēsturiski augstāko līmeni, jaunuzsākto pētījumu skaits pieaug gadā par 5–6%. Onkoloģijas pētniecība ir ļoti dārga, taču šīs pētniecības rezultāti sniedz vislielāko pienesumu dzīvildzes pagarināšanā un dzīves kvalitātes uzlabošanā. 

Galvenais virzītājspēks, kas veicina izaugsmi onkoloģijā, ir nepārtraukta inovatīvu zāļu laišana tirgū. Pašlaik tiek izstrādāti vairāk nekā 2000 produktu (izstrādes ir jau finiša taisnē). Interesanti, ka arvien lielāku nozīmi pretvēža medikamentu un ārstniecības metožu tirgū gūst jaunizveidoti biofarmācijas uzņēmumi. 

Ārstēšanas līmenis uz vienu iedzīvotāju joprojām attīstītajās valstīs vairāk nekā piecas reizes pārsniedz līmeni valstīs ar zemākiem ienākumiem, bet Latvija atrodas kaut kur pa vidu. 

Krūts vēzis, sīkšūnu plaušu vēzis, prostatas vēzis, multiplā mieloma veido 53% no visiem onkoloģijas zāļu pārdošanas apjomiem.

Inovatīvas terapijas un tehnoloģijas novērš pašreizējo vēža ārstēšanas metožu trūkumus un uzlabo pacientu izdzīvošanas rādītājus pat grūti ārstējamiem vēža veidiem. Mākslīgais intelekts, genomu sekvencēšana un robotika paātrina šīs inovācijas. Imūnterapija, šūnu un gēnu terapija uzlabo organisma reakciju uz vēža ārstēšanu. Turklāt tās veicina precīzijas onkoloģiju un mērķterapiju. 

Nozīmīgākā tendence ir pētījumi, attīstība un sasniegumi imūnterapijā. Vēža šūnas metastāzes veidojas, vājinot organisma dabisko imūnsistēmas reakciju, atbrīvojot antigēnus vai pazeminot T-šūnu regulāciju. Imūnterapija atrisina šo problēmu, stimulējot organisma imūnsistēmu – atpazīt un apkarot vēža šūnas.

Imūnterapijas inovācijas uzlabo imūnsistēmu vai nomāc audzēja šūnu izdalītos citokīnus un faktorus. Daži imūnterapijas veidi ir monoklonālās antivielas, vakcīnas pret vēzi, imūnās kontroles punktu inhibitori un adaptīvā T-šūnu terapija. Imūnterapijas metodes arvien vairāk tiek izmantotas ne tikai hematoloģijā, bet arī – lai ārstētu un novērstu plaušu, ādas, resnās zarnas un krūts ļaundabīgo audzēju atkārtošanos. 

Diezgan grūti īsā tekstā izskaidrojama ir šūnu terapija. Ģenētiski modificētas šūnas ārstē ļaundabīgus audzējus, kā arī paātrina imūnterapijas un pretvēža vakcīnu efektivitāti. Ar gēnu rediģēšanas tehnoloģijām laboratorijā tiek modificētas un audzētas noteiktas imūnšūnas, piemēram, T-šūnas vai dabiskās killeršūnas.

Šīs inženierijas ceļi ir vērsti pret īpašām olbaltumvielām, kas atrodamas tikai vēža šūnās, un šie ceļi ir efektīvi sarežģītu un iedzimtu vēžu ārstēšanā. Jauni šūnu terapijas piemēri vēža ārstēšanai ir T-šūnu terapija ar himēriskiem antigēnu receptoriem (CAR), NK šūnu terapija un audzēju infiltrējošie limfocīti (TIL). Cilmes šūnu vai kaulu smadzeņu transplantācija tiek izmantota arī, lai atjaunotu asins šūnu un kaulu smadzeņu šūnu zudumu, kas radies ķīmijterapijas rezultātā.

Mēs esam pieraduši visus medikamentus onkoloģijā apsaukāt par ķīmijterapiju. Tas nav īsti korekti – ķīmijterapijas līdzekļi nav specifiski un nenodala vēža un veselās šūnas, izraisot dažādas blakusparādības. 2023. gada pasaules literatūras apskats liek domāt, ka galvenā uzmanība tiek pievērsta ķīmijterapijas izraisītas sliktas dūšas un vemšanas, kā arī citu blakņu kontrolei. 

Kombinētā terapija atvieglo hormonālās terapijas, kā arī uz šūnām un gēniem balstītas terapijas integrēšanu un mazina risku, ka vēzis ārstēšanas laikā kļūs rezistents. Daudzi biotehnoloģiju un farmācijas pētījumi ir vērsti uz ļoti spēcīgu ķīmijterapijas zāļu izstrādi, kurām ir mazāk blakusparādību un kurām nepieciešamas mazākas devas. Digitālās tehnoloģijas un mākslīgais intelekts paātrina inovācijas ķīmijterapijas zāļu izstrādē un saīsina laiku, kas nepieciešams medikamentu apstiprināšanai un laišanai tirgū.

Inovācijas gēnu terapijā veicina gēnu rediģēšanas tehnoloģiju. Modifikācijas šūnu DNS vai RNS paver jaunas iespējas līdz šim letālu ģenētisku un attīstītu vēža veidu ārstēšanai. Mērķtiecīga gēnu terapija īpaši maina gēnus, kas ir iesaistīti vēža šūnu augšanā un attīstībā. Šajā terapijā liela nozīme ir arī vektoriem, kas nodrošina ģenētiskā materiāla piegādi šūnām. Pēc mRNA Covid–19 vakcīnu panākumiem, arvien biežāk tiek izmantoti vīrusi, lai piegādātu inženierijas ceļā izstrādātos gēnus, kas precīzi mērķē onkogēnus. Pašlaik tiek izstrādātas daudzas gēnu terapijas, kurās vīrusu vai citi vektori tiek izmantoti kā efektīvi gēnu piegādes līdzekļi un kurām ir gauži plašs ārstēšanas potenciāls. 

Mērķterapija ir vērsta pret konkrētām molekulām vai ceļiem, kas saistīti ar vēža šūnu aktivizēšanos, augšanu un izplatīšanos. Tas palielina ārstēšanas efektivitāti, vienlaikus samazinot kaitīgu blakusparādību risku veselām šūnām. Mērķtiecīgas pieejas ir piemērotākas noteiktu vēža veidu ārstēšanai nekā vispārīga ārstēšana, jo tās ir pielāgotas konkrētiem vēža veidiem. Monoklonālās antivielas un mazmolekulāri inhibitori (SMI) ir galvenās mērķtiecīgās pieejas. Šīs zāles parasti tiek ievadītas iekšķīgi. 

Mikroskopijas, gēnu rediģēšanas un vēža bioloģijas izpratnes sasniegumi ļauj veikt personalizētu vēža ārstēšanu. Šādi risinājumi ir vērsti uz individuāla audzēja molekulārajām īpašībām, tādējādi uzlabojot vēža pacientu prognozi un rezultātus. Precīzijas onkoloģija nodrošina onkologiem diagnostikas, lēmumu atbalsta un ārstēšanas rīkus, lai pielāgotu ārstēšanu individuāliem pacientiem. Tādējādi tā ļauj izvēlēties atbilstošu un drošāku terapiju un pielāgot devu, kas maina pacientam specifisko vēža gēnu sastāvu. 

Runājot par onkoloģisko slimību ārstēšanu, jāpieskaras staru terapijai. Uzlabotas attēlveidošanas metodes, nanotehnoloģijas un uzlaboti radioaktīvie izotopi samazina īstermiņa komplikācijas un ilgtermiņa atkārtotu ļaundabīgo audzēju rašanos staru terapijas dēļ. Piemēram, intensitāti modulējošā staru terapija precīzi mērķē starojumu uz audzēju un kontrolē veselo audu apstarošanu. Protonu staru terapija izmanto protonus, nevis rentgena starus, lai apstarotu audzēju. Šādas tehnoloģijas samazina staru terapijas risku jutīgās zonās, piemēram, smadzenēs vai mugurkaulā. Turklāt pētnieki šobrīd staru terapijā izmanto jaunas radioaktīvās daļiņas, piemēram, alfa daļiņas.

Un vēl man gribas pieminēt nanotehnoloģijas onkoloģijā. Tiek izmantotas aktīvas un pasīvas nanopiegādes stratēģijas, kurās izmanto mazas citotoksiskas molekulas un bioloģiskas zāles. Ārstnieciskas nanodaļiņas darbojas arī kā gēnu vektori šūnu un gēnu terapijai. 

Inovācijas materiālzinātnē, bionanotehnoloģijā un zāļu atklāšanā veicina drošāku vēža terapiju. Šobrīd tiek izstrādāti nanosensori, molekulārās nanomašīnas un nanoboti, lai aktīvi meklētu vēža šūnas organismā un nodrošinātu pilnīgu vēža remisiju.

Raksta apkopojums ar dažām atziņām un aicinājumiem premjerministrei Evikai Siliņai

Apzināti neesmu rakstu piepildījis ar statistikas skaitļiem par saslimstību, ārstēšanas efektivitāti, dzīvildzi, taču dažas ziņas der ielāgot.  

Saslimstības ar vēzi rādītāji Latvijā, salīdzinot ar citām Eiropas valstīm ir augsti, jo īpaši prostatas, krūts, kolorektālā un plaušu vēža gadījumā. 

Latvijā saslimstība ar vēzi ļoti augsta ir vīriešu vidū, bet plaušu vēža gadījumā pastāv īpaši liela atšķirība starp vīriešiem un sievietēm –  vīriešu saslimstība vairāk nekā piecas reizes pārsniedz sieviešu saslimstību, kas atbilst arī lielajai atšķirībai starp dzimumiem smēķēšanas ziņā. Vīriešu saslimstība ar kuņģa, nieru un kolorektālo vēzi arī ir daudz augstāka nekā sievietēm.

Vēža izraisītās mirstības rādītāji dažādos Latvijas reģionos ir ļoti atšķirīgi, pie kam pēdējo desmit gadu laikā ir palielinājusies reģionālā nevienlīdzība vēža izraisītās mirstības rādītājos. Latgales reģionā ir ievērojami augstāks vecuma standartizētais vēža izraisītās mirstības rādītājs nekā citur Latvijā. Zemākais standartizētais mirstības rādītājs ir Rīgā; to var izskaidrot ar labāku piekļuvi diagnostikai un kvalitatīvai ārstēšanai.

Vēzis nav tikai Veselības ministrijas problēma. Onkoloģija ir visas valdības atbildība, un, tas nozīmē samazināt smēķēšanu un alkohola patēriņu, samazināt ķīmisko piesārņojumu (samazināt pesticīdu lietošanu), samazināt aptaukošanās un mazkustības epidēmiju, nodrošināt vecāka gadagājuma cilvēku (un arī onkoloģisko pacientu) sporta nodarbes, uzlabot skrīningu, palielināt onkoloģisko medikamentu kompensāciju, nodrošināt reģionālo vienlīdzību agrīnā vēža diagnostikā un aprūpē.

Kaut visos dokumentos teikts, ka veselīga dzīvesveida veicināšana ir svarīga politikas prioritāte Latvijā, darbos tas nav redzams. Valdība un Saeima kategoriski pretojas smēķēšanas ierobežošanai un tabakas akcīzes celšanai. Joprojām valsts vara netieši lobē alkoholismu un smēķēšanu.

Pēdējos gados izdevumi profilaksei Latvijā ir palielinājušies. Diemžēl šie līdzekļi tiek izmantoti neracionāli un, īpaši iepriekšējās valdības laikā (Kariņš + Pavļuts), nonāca nesaprotamu sabiedrisko aktivitāšu kampaņu organizēšanai, kam nebija ne mazākās korelācijas ar veselīga dzīvesveida veicināšanu. 

Latvijā pašvaldības ir atbildīgas par veselības veicināšanu un profilaksi, un tās sadarbojas ar Slimību profilakses un kontroles centru (SPKC) pasākumu un informācijas kampaņu izstrādē, lai veicinātu veselīgu dzīvesveidu un samazinātu veselības riska faktorus. SPKC sniedz vadlīnijas, nodrošina apmācību un seminārus pašvaldībām, lai atvieglotu primārās profilakses politikas īstenošanu, un veicina informācijas un pieredzes apmaiņu starp reģioniem. Dažās pašvaldībās ir veselības veicināšanas koordinatori, kas bieži vien ir skolotāji vai sociālie darbinieki, kuri piedāvā publiskus seminārus veselīga dzīvesveida veicināšanai, balstoties uz SPKC materiāliem. 

Manuprāt, nozīmīgākā loma vēža profilaksē un agrīnā diagnostikā ir ģimenes ārstiem, un viņu darbs Latvijā ir nepietiekami novērtēts un atalgots. 

Attiecībā uz smēķēšanas ierobežošanu kā nozīmīgāko onkoloģisko slimību izraisošo riska faktoru valsts un sabiedrības aktivitāte ir pārlieku zema, ja ne – nekāda.

Valdības centieni smēķēšanas un alkoholisma ierobežošanā pilnībā aprobežojas ar deklaratīvu dokumentu radīšanu. Pasaules Veselības organizācija radījusi vairākus ļoti nozīmīgus pierādījumus alkohola lietošanas apjoma korelācijā ar onkoloģisku saslimstību, kas Latvijā tiek ignorēti pilnībā. 

Vēzis nerodas bicepsā. Vēzis rodas orgānā vai ķermeņa daļā, kas ir mazkustīga, kur ir slikta asinsrite un limfas attece. Vienkāršoti – sēdoša, resna cilvēka iegurnī. Ļoti nozīmīgs riska faktors onkoloģisko slimību incidencē ir liekais svars, mazkustība.

Trim no pieciem Latvijas pieaugušajiem ir liekais svars vai aptaukošanās. Resnu sieviešu īpatsvars ar ir trešais augstākais ES, bet 65 gadus vecu un vecāku sieviešu vidū tas ir pats augstākais. Līdz šim nekādas reālas rīcības no valdības puses mazkustības un aptaukošanās mazināšanai nav bijis, bet būtiskais veids – palielināt sporta nodarbību skaitu bērniem līdz 1 stundai katru dienu, tiek torpedēts no politiķiem un Izglītības satura centra birokrātiem.

Mazkustīgs dzīvesveids Latvijā ir izplatīta problēma, kas veicina liekā svara un aptaukošanās augsto izplatību. Tikai viens no pieciem cilvēkiem nedēļā veic vismaz 150 minūšu ilgas mērenas fiziskās aktivitātes, kas ir mazāk nekā vidēji ES, kur šādas aktivitātes veic aptuveni viens no trim cilvēkiem.

Liekā svara un aptaukošanās lielā izplatība ir saistīta arī ar neveselīgiem ēšanas paradumiem. Pēdējos gados slikti ēšanas paradumi kļuvuši izplatītāki visās iedzīvotāju dzimuma, vecuma, ienākumu un izglītības līmeņa apakšgrupās. Valdība līdz šim pretojusies ierobežot un ar akcīzes nodokli aplikt cukuru un saldus produktus.

Un vēl – Ministru kabinetam būtu jāuzņemas atbildība un rūpes par vēža skrīningu.

Īsumā – 

Latvija ir pielikusi itin lielas pūles, lai novērstu dzemdes kakla, ādas un aknu vēzi. Latvija ieviesusi vakcināciju pret CPV, lai novērstu augsto saslimstību ar dzemdes kakla vēzi, tomēr vakcinācijas aptveres rādītāji joprojām ir zemi. Lai novērstu ādas vēzi, tiek regulēti kosmētiskās sauļošanās pakalpojumi. Latvija cenšas izskaust C hepatītu, kas saistīts ar aknu vēzi. 

Ir ieviestas uz populāciju balstītas skrīninga programmas krūts un dzemdes kakla vēža agrīnai noteikšanai. Bezmaksas mamogrāfija tagad ir pieejama ik pēc diviem gadiem sievietēm vecumā no 50 līdz 69 gadiem. Nacionālais veselības dienests mērķgrupai nosūta krūts vēža skrīninga uzaicinājuma vēstules. Sievietēm vecumā no 25 līdz 70 gadiem ir tiesības uz dzemdes kakla vēža skrīningu. 

Un tomēr – kamēr skrīnings nekļūs par valstisku prioritāti, tas nesasniegs pietiekamu interesentu skaitu. Agrīnai vēža diagnostikai būtu jākļūst par valdības prioritāti. 

Puaro.lv sadaļā “WHO IS WHO” esam apkopojuši politiķu CV. Šeit varat uzzināt, cik izglītoti ir Saeimas deputāti un  ministri, kā arī valsts amatpersonas, viņu parādsaistību apjomu, iepriekšējo pieredzi, partiju maiņu un citus sasniegumus.

Savukārt to, kurš patiesībā nosaka, kas notiek Latvijā, kurš ir ietekmīgs, kurš bagāts, bet kurš gan viens, gan otrs, uzziniet mūsu jaunajā sadaļā “Ietekme un nauda”.

Izsakiet savu viedokli komentāros un sekojiet mums  Facebook ,   Twitter,  Youtube un Instagram!