Pēteris Apinis. Juvenīlā digitālā demence

PĒTERIS APINIS, ārsts

“Juvenīlā digitālā demence” ir termins (var lietot arī terminu “agrīnā digitālā demence”), kas apraksta kognitīvo spēju mazināšanos jauniešu vidū, ko izraisījusi pārmērīga digitālo tehnoloģiju lietošana. Šī parādība ir saistīta ar vairākiem negatīviem efektiem uz jauniešu garīgo veselību un prāta spējām, piemēram, atmiņas pasliktināšanos, samazinātu uzmanības koncentrāciju, kā arī samazinātu kritisko domāšanu un samazinātas problēmu risināšanas prasmes.

Šim rakstam materiālus kaudzītē sametis biju jau sen. Taču publicēt šīs atziņas pirms sarunu festivāla “Lampa” mani atturēja austriešu profesora Konrāda Paula Līsmaņa grāmata “Izglītība kā provokācija” profesora Raivja Bičevka tulkojumā; no šīs grāmatas sava raksta ievadā nolēmu publicēt divas rindkopas:
“Izglītību uzskata par neizsmeļamu resursu ar izejvielām trūcīgās valstīs, jo tā palīdz globālajā konkurencē. Izglītība ir veids kā vajag emancipēt, atbalstīt, integrēt un iekļaut meitenes, migrantus, bēgļus un margināļus, zemākos slāņus, cilvēkus ar īpašām vajadzībām un apspiestās minoritātes. Izglītība pasargā jauniešus no narkotikām, no Islāma valsts, no AfD un Pedida kustības. Izglītība ir tas ceļš, kurā bērni atpazīst visas seksualitātes formas, lai pēcāk saprastu, vai ir orientēti homo-, inter-, trans- vai drīzāk tomēr heteroseksuāli. Izglītība ir līdzeklis, ar kuru iespējams novērst visdažādākos aizspriedumus un diskrimināciju, apgūt politiski korektu domas un runas veidu, novērst aptaukošanos un anoreksiju un nākotnē nodrošināt darbu. Un līdztekus tam visam izglītība dara laimīgus un samazina fertilitātes rādītājus reproduktīvi stiprās sabiedrībās.

Tas, kurš šodien runā par izglītību, tic brīnumam. No skolas tiek sagaidīts pilnīgi viss. Vienādas iespējas visiem un elites izveide, atbalsts apdāvinātajiem un neapdāvināto integrācija, sociālā solidaritāte un konkurences priekšrocības visiem, kreativitātes atraisīšana un domāšanas normēšana, kritiskas domāšanas apguve un māka pieņemt, lasīšanas, rakstīšanas u.c. kultūrtehniku iemantošana, vienlaikus no tām atvadoties, orientācija uz kompetenci kā visu nekompetenču jūsmīga pieņemšana, individualizācija kā standartizācija, labākās atzīmes pat sliktākajiem, Tā kā īstenība regulāri liek vilties šajā ticībā un tās prasībās, vienai skolu reformai seko nākamā, no katras gaidot visu solījumu piepildīšanos, vispretrunīgāko vēlmju apmierināšanu un atpestīšanu no ļauna”.

Es ceru, mans lasītājs saprata, kāpēc man neradās vēlme kļūt par “Lampas” apspīdētu objektu, jo plakanajā sarunu šova apgaismojumā jebkādas šaubas par ticību pareizajam ceļam nav pieļaujamas. Runāt par digitalizētās izglītības iespējamu postu nozīmētu neticēt gaišajam “Lampas” staram.
Vienlaikus jāteic, ka “digitālo demenci” kā problēmu neatzīst arī Konrāds Pauls Līsmanis. Šo rindu autors savukārt domā, ka digitālā demence biežāk ir atkarību kombinācija, kuur ķīmiskie faktori (īpaši sintētiskā marihuāna un sintētiskie opioīdi) ir galvenais kognitīvo spēju postošais cēlonis nevis atkarība no viedierīcēm.

Toties Latvijā visi, kam nav slinkums, ir izteikušies par vidusskolēnu matemātikas prasmēm, ko apliecinājis vidējās izglītības centralizētais eksāmens. Tikai 10% matemātikas eksāmena kārtotāju ir uzrādījuši rezultātu, kas pārsniedz 70% no maksimālā kopvērtējuma optimālā līmeņa eksāmenos, bet 2700 viduusskolēnu centralizētajā eksāmenā matemātikā nav sasnieguši 15% minimālo kopvērtējuma slieksni. Sociālajos tīklos dominē viedoklis, ka sliktie rezultāti, jauniešu nezināšana vai kognitīvo spēju zudumu lielā mērā nosaka jauniešu pārliecīgā aizraušanās ar digitālām viedierīcēm.

Šobrīd taču ir magnētiskās rezonanses un datortomogrāfijas pētījumos pierādīts, ka pārliecīga smadzeņu nodarbināšana ar viedierīcēm var radīt izmaiņas smadzenēs. Pētījumi liecina, ka pārmērīga viedierīču lietošana var ietekmēt smadzeņu struktūru un funkcijas, izraisot negatīvas sekas kā uz kognitīvo attīstību, tā uz emocionālo stāvokli un uzvedību. Pārmērīga laika pavadīšana pie viedierīcēm var mazināt pelēkās vielu smadzeņu prefrontālajā garozā, kas atbild par izpildfunkcijām, piemēram, lēmumu pieņemšanu, paškontroli un plānošanu.

Pārmērīga informācijas meklēšana un lietošana digitālajās ierīcēs var mazināt spēju ilgstoši saglabāt un atcerēties informāciju, jo cilvēki vairāk paļaujas uz ārējiem atmiņas avotiem (piemēram, Google) nekā uz savu smadzeņu spēju atcerēties. Savukārt pastāvīga viedierīču izmantošana, īpaši ar daudzu uzdevumu veikšanu vienlaikus, var izraisīt uzmanības traucējumus, samazinot spēju koncentrēties un uzturēt uzmanību ilgākam laikam.
Ilgstoša digitālo ierīču lietošana var aizstāt tiešo sociālo mijiedarbību, kas ir būtiska sociālo prasmju un emocionālās inteliģences attīstībai. Tas var izraisīt grūtības reālajā dzīvē komunicēt un veidot attiecības.

Un galu galā – pārmērīga viedierīču lietošana var radīt atkarību, kas ir saistīta ar izmaiņām smadzeņu dopamīna sistēmā. Tas var novest pie uzvedības problēmām, piemēram, impulsivitātes un paškontroles trūkuma. Bet pēdējam apgalvojumam ir arī noliedzoša pētījumu atradne. 

Digitālā demence

Iespējams jēdziens “digitālā demence” bija sastopams jau divdesmitā gadsimta beigu gados. Jau vēlāk – 2007. gadā no Dienvidkorejas un pēc tam no Japānas pasauli pārstaigāja atziņa, ka cilvēce virzās uz “aizmirstības laikmetu”, jo cilvēkiem vairs nevajag tik daudz kā agrāk iegaumēt vai pat saglabāt savā atmiņā, jo gandrīz visu varot ātri noskaidrot, un ka prāta darbības var nodot digitālajām ierīcēm. Šķiet, ka jēdzienu “digitālā demence” šādā izpratnē ieviesa Floriāns Rotcers (Florian Rötzer).

Pasaules popularitāti un modes klišeju jēdzienam “digitālā demence” atnesa Manfrēds Spicers (Manfred Spitzer) 2012. gadā. Atbilstoši viņa teorijai pastiprināta digitālo plašsaziņas līdzekļu lietošana bērniem var izraisīt garīgās attīstības traucējumus. Pasauli pārstaigāja virkne vairāk vai mazāk nopietnu pētījumu, kas pierādīja (vai gluži pretēji – noliedza), ka bērni un jaunieši, kuri agri un bieži izmanto digitālos līdzekļus, atpaliek intelekta koeficientu rādītājos, bet – kļūstot pieaugušiem, šiem jauniešiem novēro pārlieku ātru garīgo, kognitīvo un sociālo prasmju pasliktināšanos.

Atbilstoši Spitcera teorijai pastāvīga digitālo procesu skaita palielināšanās ir atbildīga par situāciju, kad jauni cilvēki, izmantojot digitālos mēdijus, neiegūst un nesaglabā zināšanas, kā arī vairs nepielieto iepriekšējos gadsimtos ierastos ikdienas uzvedības modeļus un ieradumus.

Dažādi teorijas par “digitālo demenci” paveidi īpaši uzplauka Āzijas valstīs, kurās digitālās prasmes un atkarība no digitālā rīka jauniešus pārņēma jau pirms Eiropas bērnu pārliecīgās digitalizācijas. 2018. gadā Spitcers, pamatojoties uz Dienvidkorejas ārstu pētījumiem, pasaulslavenu darīja atziņu, ka attīstīto valstu iedzīvotāju vidējais intelekts jau kādu laiku samazinās, īpaši jauniešu vidū. Spitcera grāmata “Digitālā demence” saņēma atbilstošu kritiku, jo nekādi neiekļāvās vispārējā sabiedrības noskaņojumā, ka izglītība var visu, tādēļ no tās jāprasa vairāk. Spicers tika kritizēts par to, ka savās publikācijās vairākkārt sajaucis korelāciju un cēloņsakarību. Spitcera apgalvojumos tiešām ir atrodamas pretrunas pierādījumos. Nav pierādījumu par sociālās līdzdalības mazināšanos, jo, intensīvi lietojot internetu, politiskā līdzdalība globāli pieaug. Starp interneta lietošanu un vientulību nav būtiskas korelācijas. Āzijas valstīs (un mazākos pētījumos arī Eiropā) nav saskatāmas būtiskas atšķirības interneta un viedierīču lietošanā dažādu sociālo slāņu bērnu vidū.

Globāli ir pierādīta pastiprinātas televīzijas skatīšanās un aptaukošanās korelācija, kā arī liekā svara un prāta gausuma korelācija.

Atbilstoši Spitcera tēzei agresīvu uzvedību pastiprina vardarbīgas datorspēles, taču nopietnus pierādījumus šai korelācijai zinātne vismaz šobrīd nesniedz. Populārzinātniskajā literatūrā plaši izplatīti apgalvojumi, ka digitālo mediju pārmērīgai lietošanai ir augsts atkarības potenciāls un tā ir tikpat kaitīga kā narkotiku, alkohola vai tabakas lietošana, bet pierādījumu bāze sliecas norādīt, ka atkarību izraisošās ķīmiskās vielas ievērojami vairāk bojā kā smadzeņu struktūras, tā kognitīvās funkcijas.

Un pēdējais arguments, kāpēc es līdz galam nespēju būt “digitālās demences” fans, ir – datorapmācība ir efektīga vai vismaz pilnvērtīga apmācības metode ar nosacījumu, ka tiek izmantota kā klātienes apmācība. Interaktīvās mācību spēles veicina zināšanu pieaugumu. Un tomēr – globāli pieaug juvenilās demences incidence, un literatūrā tiek dažādā veidā šī demence saistīta ar pārliecīgu digitālo noslodzi.

Demence bērnībā un juvenīlā demence

Demence bērnībā rodas, kad nervu šūnas smadzenēs (neironi) zaudē savstarpējos savienojumus un sāk atmirt. Šo smadzeņu bojājumu izraisa retu ģenētisku slimību grupa. Līdz šim ir konstatēti vairāk nekā 100 reti neirodeģeneratīvi ģenētiski traucējumi, kas izraisa demenci bērnībā. Bērnu demences ārstēšana lielākoties nav iespējama, un laika gaitā simptomi pasliktinās. Iespējamie simptomi ir atmiņas zudums, apjukums un nespēja runāt.

Ārstēšanas iespējas var būt medikamenti, fiziskā, profesionālā, runas un garīgās veselības terapija, kā arī uztura pakalpojumi. Apzināti izvairīšos tālāk rakstīt par demenci bērnībā, jo tas neattiecas uz mūsu šodienas tēmu – digitālā vide un smadzeņu kognitīvās funkcijas zudums.

Šo rindu autors pieslejas viedoklim, ka juvenilā demence sabiedrībā ir cieši saistīta ar kompleksu – neveselīgs dzīvesveids, aptaukošanās, mazkustība, narkotiku un alkohola agrīna lietošana, agrīna smēķēšana, vides piesārņojums kombinācijā ar pārliecīgu digitālo noslodzi. Patiesībā jau agrīna demence, juvenīlā demence vai pat bērnu demence ir slimība, kas plaši aprakstīta, daudz pētīta, bet Latvijas sabiedriskajā telpā gandrīz nepieminēta vai apieta ar līkumu.

Kā jau minēju – problēma ir apstāklī, ka globāli juvenīlās demences incidence pieaug. Juvenīlā demence daudzējādā ziņā ir līdzīga citiem demences veidiem. Parasti kā juvenīlā demence tiek aprakstīta jebkāda demences forma, kas attīstās cilvēkiem, kas ir jaunāki par 65 gadiem. Demence tiek diagnosticēta cilvēkiem 50, 40 un vēl jaunākiem.

Šī juvenīlā jeb agrīnā demence ir plašāka slimību grupa, kur videi, dzīvesveidam un sliktiem ieradumiem ir liela nozīme. Juvenīlā demence ir progresējošs smadzeņu bojājums. Juvenīlās demences simptomi simptomi ir progresējoši, t. i., laika gaitā tie pastiprinās. Simptomi var attīstīties ātri vai lēni atkarībā no cēloņa. Biežākie simptomi ir atmiņas zudums, kas traucē ikdienas dzīvi, apjukums, grūtības veikt pazīstamus uzdevumus, attālināšanās no draugiem un ģimenes, skaidras domas un spriestspējas zudums, valodas problēmas, uzvedības izmaiņas.

Te jāpiebilst, ka līdzīgus simptomus var izraisīt arī daudzas citas slimības, piemēram, vitamīnu un hormonu trūkums, depresija, medikamenti, infekcijas un smadzeņu audzēji.

Biežākie juvenīlās demences cēloņi ir Alcheimera slimība, asinsapgādes problēmas smadzenēs, smadzeņu priekšējās daļas bojājumi, Parkinsona, Hantingtona slimība, izsētā skleroze, HIV infekcija, bet visbiežāk – intavaskulāra narkotiku vai pārmērīga alkohola lietošana.

Juvenīlo demenci var būt grūti diagnosticēt, galvenokārt tāpēc, ka slimnieks šķiet pārāk jauns. Diagnozes noteikšanai palīdz detalizēta anamnēze, neiroloģiski izmeklējumi, smadzeņu attēldiagnostika, psihiatra slēdziens un neiropiholoģiskais vērtējums.

Autors pieslienas viedoklim, ka runāt un rakstīt par “jaunatnes digitālo demenci” ir būtiski, ja šāds jēdziens diskusijā apraksta kognitīvo spēju mazināšanos jauniešu vidū, ko izraisījusi pārmērīga digitālo tehnoloģiju lietošana. Pietiekami daudz pētījumu parāda, ka pārliecīga, (nevis adekvāta) viedierīču lietošana var būt saistīta ar vairākiem negatīviem efektiem uz jauniešu veselību un prāta spējām, piemēram, atmiņas pasliktināšanos, samazinātu uzmanības koncentrāciju, kā arī samazinātu kritisko domāšanu un problēmu risināšanas prasmēm. Par iemesliem juvenilai digitālai demencei, pirmkārt, uzskata pārmērīgu laiku, kas pavadīts pie ekrāniem (viedtālruņiem, datoriem, televizoriem) – šis laiks bērniem mēdz pārsniegt 10 stundas diennaktī un var izraisīt negatīvu ietekmi uz smadzeņu attīstību un kognitīvajām spējām. Tas ietver spēļu, sociālo tīklu un citu digitālo izklaides formu lietošanu.

Kā otro iemeslu juvenīlai digitālai demencei mēdz norādīt atkarību no viedierīcēm un interneta, jo pierādījumi liecina – šāda atkarība mazina spēju patstāvīgi domāt, mācīties un atcerēties informāciju, jo arvien vairāk informācijas tiek meklēts un uzglabāts digitālajos resursos.

Tomēr vismaz pagaidām vislielākā pierādījumu bāze liecina, ka galvenais iemesls dažādām, tai skaitā garīgām un kognitīvām problēmām ir fiziskās aktivitātes samazināšanās, pavadot laiku sēdošā pozā pie digitālajām ierīcēm, bet šī mazkustība iet rokrokā ar lieko svaru, kas savukārt negatīvi ietekmē vispārējo veselību un labklājību. Bez tam viedierīču lietošana bieži aizstāj tiešas sociālās mijiedarbības, kas var novest pie sociālo prasmju pasliktināšanās un grūtībām efektīvi komunicēt klātienē.

Kā mazināt digitālās demences risku?

Jautājums prasa ļoti neviennozīmīgu atbildi, jo atbilde atkal paveras ar bargu skatu uz skolu vai vecākiem, kuriem tagad vajadzētu čaklāk uzraudzīt bērnus un īstajā brīdī viņiem atņemt gan planšeti, gan viedtālruni.

Literatūrā tiek ieteikts sākt ar laika ierobežojumiem – proti, noteikt – cik ilgi drīkst izmantot digitālās ierīces dienā, īpaši attiecībā uz izklaidi un sociālajiem tīkliem. Kā otrais tiek norādīta nepieciešamība bērnus un jauniešus iesaistīt fiziskās aktivitātēs, sportā un āra nodarbēs, kas palīdz uzturēt gan fizisko, gan garīgo veselību. Skolotājiem tiek ieteikts bērnus mudināt uz tiešām sarunām un sociālām aktivitātēm ārpus digitālās vides, lai attīstītu un uzturētu sociālās prasmes, bet digitālās ierīces izmanto galvenokārt izglītības un zināšanu iegūšanas nolūkos, piemēram, izmantojot tiešsaistes kursus, e-grāmatas un izglītojošās lietotnes. Tomēr pats svarīgākais būtu attīstīt prasmes kritiski izvērtēt informāciju, kas tiek atrasta digitālajā vidē, lai izvairītos no dezinformācijas un uzlabotu problēmu risināšanas prasmes.

Juvenīlā digitālā demence ir jauns un aktuāls temat mūsdienu sabiedrībā, īpaši jauniešu vidū. Līdzsvarota pieeja digitālo tehnoloģiju lietošanai var palīdzēt mazināt šīs parādības negatīvo ietekmi un veicināt veselīgu dzīvesveidu.

Un tomēr noslēgumā atkārtošu tēzi, kas jau vairākkārt minēta rakstā. Nav pietiekamu pierādījumu faktam, ka pārmērīga digitālo viedierīču lietošana pati par sevi palielina juvenīlās demences risku. Ar lielāko varbūtību izšķiroša ir mazkustība, aptaukošanās, narkotisku vielu un alkohola lietošana, kas kombinācijā ar vienpusīgu smadzeņu noslodzi viedierīces ekrānā var paātrināt smadzeņu sarukšanu un kognitīvo funkciju zudumu.