Par vientuļajām sievietēm: vīrieša viedoklis

Sieviete bez vīrieša… Ja meklē dzīves draugu interneta iepazīšanās portālos, netikle.

Mani pārsteidz cilvēku tik ļoti katra vienīgā, kategoriski pareizā atziņa un nostāja šajā jomā. Nekādu kompromisu, ne pa kreisi, ne pa labi, viss tikai vienā krāsā, nekādu nokrāsu, nekādas emociju gammas, tikai tā, kā viņš saka, jo vienīgi viņš ir tas īstais, pareizais, baltais un pūkainais, bez kļūdām – nu gandrīz Dieva vietā.

Brīnos – vai tiešām netiek pieļauta doma, ka citiem cilvēkiem arī var būt savi kritēriji, vērtējumi? Cik cilvēku, tik arī dažādu uzskatu! Kāpēc vajag izliet savu tik pretīgo un sasāpējušo žulti uz citiem? Kāpēc vajag nomelnot citus?! Nevar taču sevis teikto uzskatīt par vienīgo patiesību. Pareizi ir izteicies Goug Groothius: Katram ir tiesības pašam uz savu viedokli, bet katram nav tiesību pašam uz savu patiesību, jo patiesība ir tikai viena.

Lai visiem, sevi par vienīgajiem pareizajiem uzskatošajiem, būtu skaidrs, teikšu uzreiz: jā, ģimene ir svēta lieta, to es atzīstu un augstu vērtēju! Novēlu, kaut visiem cilvēkiem izdotos nodibināt stabilas, mīlestības pilnas un laimīgas ģimenes! Cilvēks laimīgs var justies tikai tad, kad apzinās, ka viņu patiešām kāds mīl.

Bet būsim reāli! Paskatīsimies visapkārt – cik procentuāli daudz savu radinieku, skolas biedru, darba kolēģu, paziņu vidū tādas patiešām mīlestībā dzīvojošu un laimīgu ģimeņu ir? Nu tā, jau no pašas jaunības, no skolas, studiju gadiem – lielā mīlestība un joprojām kopā? Katrs pārskatiet savus simtus pazīstamo cilvēku un atklāsit šokējošus faktus – no visa jūsu plašā paziņu loka ļoti daudzi ir šķīrušies, sievietes ar bērniem vienas pašas, dažām vispār nav paveicies satikt savu vīrieti un apprecēties, dažas ir atraitnes, un tā tālāk, un tā joprojām… Lūk, tāda ir īstādzīves realitāte.

Zinot, ka arī pēc statistikas datiem Latvijā sieviešu skaits ir stipri lielāks par vīriešu skaitu, tagad ir izveidojusies situācija, kurā pat matemātiski katrai sievietei (sevišķi vecākos gados) neiznāk pa vīrietim. (Gluži kā kādā „X” partijas pirmsvēlēšanu lozungā: Mūsu ievēlēšanas gadījumā nodrošināsim katrai sievietei pa vīrietim!)

Katrs cilvēks sirdī un dvēselē alkst pēc lielās, vienīgās, pareizās un patiesās mīlestības, laimes, pēc tās ideālās dzīves, saprašanās un kopīgas novecošanas… Citi to pasaka atklāti, citi (īpaši vīrieši) to varonīgi slēpj un neatzīstās, bet tāda jau ir cilvēka būtība. Katrs taču grib piedzīvot īsto lielo mīlestību un sajust to „klikšķi”, laimes sajūtu sirdī un tauriņdeju pakrūtē…

Ko tad darīt tām sievietēm, kuras ir „apdalītas” un kurām nav sava vīrieša? Tā taču viņām patiešām ir liela problēma! Nepārtraukti lasīt precību sludinājumus ar stipri apšaubāmiem un paradoksāliem tekstiem: vīrietis labākajos gados, augstākā (vai pat vairākas) izglītība, mīl mākslu, teātri, mūziku, dabu, dzīvniekus, ceļojumus, nelieto alkoholu, nepīpē, uzticams, prot gatavot maltītes, mazgāt veļu, meklē sievu… Bet viņam jau nevajag sievu, jo viņš taču pats ar visu lieliski tiek galā!

Kaut kā nekad nav gadījies lasīt sludinājumus, kur vīrietis ar pamatizglītību, bez īpašām vēlmēm kultūrā, bezdarbnieks, dzērājs, pīpētājs, meitu mīlētājs un tā tālāk, meklētu sievu. Paradokss, bet viņiem visiem ir gan sievas, gan vēl arī mīļākās, un viņi nekad tukšā nepaliek!

Ne jau visām mūsu sievietēm ir pieņemami ķīniešu vai Āfrikas valstu vīriešu piedāvājumi un es viņas pilnīgi saprotu. Ne visas var sevi tīri tehniski apmierināt ar iegādāto vibratoru. Daba mūs ir ieprogrammējusi tā, ka katram cilvēkam veselības nodrošināšanai organismā ir nepieciešams „iņ” un „jaņ” enerģijas līdzsvars. Ir vajadzīgs pretējā dzimuma cilvēka pieskāriens, apskāviens, sievietēm organismā ir nepieciešama vīrieša sperma… Vibrators tādu neizdala…

Gribu atsaukties  uz pieredzes bagātās, ļoti daudz zinošās dr. Tirānes sen publicētajā intervijā žurnālam „Patiesā Dzīve” (Nr.7, 09.04.09.) sacīto sievietēm – mīliet un vēlreiz mīliet! Nedrīkst pieļaut vīriešu trūkumu organismā. Intervija bija par seksa ietekmi uz sievietes veselību. Dakteres prakse toreiz bija  Rīgas centrā un viņa regulāri ir apskatījusi arī Čaka ielas meitenes. Secinājums bija tāds – nevienai ielasmeitai nekad nav bijušas problēmas ar cistām, miomām, audzējiem… Viņām varēja “gadīties” tikai venēriskas slimības. Intervijā tika dots padoms sievietēm: mīļās sievietes, mīlējieties iespējami vairāk un biežāk, tas viss nāk tikai par labu jūsu veselībai! Ja nav pieejams vīrietis, izmantojiet vibratorus, tie arī palīdz – tur tikai trūkst pilna fiziska efekta un galvenais, vīrieša spermas, kurai ir ļoti liela nozīme sievietes organismā…

Vai apdalītajām sievietēm atliek tikai meklēt, cerēt, gribēt (nodeldēts izteiciens, taču trāpīgs: gribēt jau nav kaitīgi, kaitīgi un neveselīgi ir nedabūt gribēto)? Dzīve paiet tik ļoti ātri, bet pilnvērtīgi un ar prieku dzīvot gribas un vajag jau šodien, tepat un tūlīt… Muļķīgi, bezjēdzīgi un nožēlojami ir nodzīvot nepiepildītu dzīvi! Jācenšas to piepildīt! Bet kā to izdarīt?

Sekss ir tāda pati cilvēciska vajadzība, kā dzert, ēst un iet uz tualeti… Nu, ja mums dzīvē vēl nav atradies īstais cilvēks, tādēļ taču no tā visa nav jāatsakās. Par to mūža beigās neviens neuzslavēs un pieminekli neuzcels. Tāda atturība tikai bojā veselību un psihi kopumā. Tad, kad uzradīsies tas īstais – atbilstošais, tad arī baudīsim mīlestības un sapņu piepildījumu kopā ar viņu līdz mūža beigām.

Ja uzradīsies mīlestība, tad viņa arī liks sevi manīt.

Ir jāizbeidz liekuļot un izlikties, ka dzīvē ir daudz citu patīkamu lietu un  bez vīrieša var iztikt.

Neatsaki šīsdienas baudas kārdinājumam, jo ļoti ātri pienāks laiks, kad viņš pats no tevis atteiksies.

Atcerēsimies tautā lietoto dažu vīriešu apzīmējumu – meitu ģēģeris. Vai šim apzīmējumam ir negatīva vai pozitīva pieskaņa? Jāsaka, kā kura sieviete to uztver un vērtē. Katrai savs skatu punkts. Sievas, kurām ir tādi vīri, droši vien uzskata to par negatīvu rakstura iezīmi, bet brīvās sievietes – par pozitīvu (protams, visur mēdz būt arī izņēmumi).

Kāpēc tāds apzīmējums? Laikam jau zināmā mērā pelnīti, jo parasti jau tā ir, ka vīrietis, kurš bieži maina partneres (vai arī viņam ir vairākas partneres vienlaikus), kuram ir regulāras seksuālas attiecības, šinī lietā ir pārāks, viņš ir lieliski iepazinis sievietes, izkopis savas prasmes, ir mīlēties stipri spējīgāks (labi uztrenējies!) nekā citi vidusmēra vīrieši, kuriem sekss ir vienveidīgs, neregulārs, tā teikt, rutīna – šad tad… Sevišķi šī atšķirība ir jūtama gados vecākiem vīriešiem.

Manis minētās problēmas nav tikai Latvijā, tādas pašas ir arī plašajā Krievijā. Pirms kāda laika man bija iespēja noskatīties REN TV Baltija kanālā raidījumu sēriju tieši par šīm tēmām. Izrādās, Krievijā ir pat nodibināts Laulību problēmu (varu kļūdīties tā precīzajā nosaukumā) institūts, kuram ir jāizpēta patiesā situācija un jāsniedz valdībai problēmas iespējamie risinājumi, izmaiņas likumdošanā.

Pārsteidzoši bija TV atklātie fakti un izteiktie secinājumi. Tika nosaukta konkrēta vīriešu un sieviešu skaita (stipri lielāks) attiecība. Raidījumos tika intervētas Krievijā plaši pazīstamas, populāras, konkrētas personas un viņu ģimenes locekļi – politiķi, režisori, aktieri, mūziķi, biznesmeņi… Šiem cilvēkiem ir izveidojušās draudzīgas paralēlās ģimenes. Jāpiebilst, ka pareizticīgajiem nav atļauts vienlaikus precēt vairākas sievas (musulmaņiem gan ticība atļauj turēt četras, bet viņi bieži vien apņem arī vairāk – tik, cik vīrietis spēj uzturēt un apkalpot).

Realitāte ir tāda, ka šiem vīriešiem ir jaunībā apprecētās pirmās sievas (ģimenes), tālāk dzīvē kāpjot pa karjeras kāpnēm, iegūstot stabilu finansiālu, materiālu, sociālu nodrošinājumu un popularitāti sabiedrībā, paralēli tiek izveidotas arī otrās ģimenes ar gados stipri jaunākām sievietēm.

Ja pirmā sieva ir pietiekoši gudra un izprot šīsdienas situāciju, tad, lai nezaudētu savu iegūto populārā vīra statusu un materiālo labklājību, viņa pieļauj šādu situāciju, cenšas sadraudzēties ar jauno vīra otro ģimeni, tās bērniem, tiek rīkoti kopīgi atpūtas braucieni, ceļojumi, sadzīvošana. Ja no pirmās sievas šāda situācija netiek pieņemta, notiek protestēšana, „sprēgāšana” – tad agrāk vai vēlāk vīrs no oficiālās sievas šķirsies, apprecēs citu, jaunāku sievieti un pirmā laulātā zaudēs savu svarīgo sabiedrībā pazīstamā un nodrošinātā vīra sievas statusu.

Līdzīgi ir arī ar mīļākajām. Kamēr mīļākā apzinās savu statusu, samierinās ar to un rēķinās, ka viņas vīrietis brīvdienās un svētkos būs kopā ar ģimeni, tikmēr problēmu nav. Tiklīdz vīrietim tiek izvirzītas oficiālu attiecību prasības – tā, protams, attiecībās rodas sarežģījumi. Tad vīrietis, lai ilgāk noturētu šīs attiecības (ja vien vēl to vēlas), sāk melot par gaidāmo šķiršanos no sievas (ko parasti neizdara), dokumentu gatavošanu utt.

Es tomēr nesaprotu, kāda vajadzība melot sievietēm, slēpjot savu precētā vīra statusu un radot liekus sarežģījumus? Ja nu reiz dzīvē kādam ir tāda nepieciešamība pēc mīļākās, tad arī pasakot sievietei par sevi baltu patiesību, nav nekādu problēmu to sev atrast.

Manis pieminētajos TV raidījumos izskanēja atziņa, ka pie esošās neproporcionālās sieviešu un vīriešu skaita attiecības valstī (kā redzam, ne tikai Latvijā ir šī problēma), sievietēm jābūt mūsdienīgi saprotošām un jāpadalās ar savu vīrieti. Problēma tikai, kā to juridiski noformulēt, nokārtot un pareizi pasniegt sabiedrībai. Baznīca arī to nevar atļaut. Bet šīsdienas dzīvē tā jau sen ir realitāte.

Dzīvē sava mīļākās statusa pieņemšana un samierināšanās ar to ir grūti realizējama, jo traucē atšķirīgā sieviešu un vīriešu izpratne par mīlestību un seksu. Sievietēm mīlestība un sekss ir kaut kas viens, kaut kas kopīgs, cieši saistīts, bet vīriešiem tās ir pilnīgi dažādas un atšķirīgas lietas.

Sievietes tik ļoti alkst mīlestības, ka ir gatavas pat mīlēties, bet vīrieši tik ļoti vēlas mīlēties, ka ir gatavi pat patiešām mīlēt.

Sievietes kolekcionē vīriešu sirdis, bet vīrieši – sieviešu miesas…

“Vīrietis vienmēr grib būt sievietes pirmā mīlestība, sieviete grib būt vīrieša pēdējā  mīlestība.”  /O.Vailds/

Tiklīdz sieviete atdodas vīrietim, tā viņa viņu jau uzskata par savu īpašumu. Tālāk rodas problēmas, pārdzīvojumi, mīlestības trīsstūri. Šajos gadījumos nevienu nedrīkst pielaist sev par tuvu, jo tad viņu  gribas paturēt. Bet paturēt sev nevar nevienu, jo visi ir un grib būt brīvi un piederēt vienīgi sev.

Tas dzīvē būtu jāņem vērā, lai vēlāk nebūtu jāpiedzīvo nevajadzīgi smaga vilšanās un sirdssāpes.

Par vīra vai sievas uzticību varu teikt, ka te ir tikai viens kritērijs – katra konkrētā cilvēka godaprāts, sirdsapziņa, morāles līmenis, uzticība, sava tuvākā cilvēka cieņa un vērtējums. Savu plaukstu otra cilvēka kājstarpei priekšā visu mūžu noturēt nevarēsi. Kuram tas „āķis lūpā” jau ir dziļi iedabūts (izdevās un viss gludi izgāja vienreiz, otrreiz, nu, pamēģināšu vēlreiz, gan izdosies arī nākošreiz), tas tā arī vienmēr turpinās.

Pieļauju, ja tiešām kādam (katram var gadīties) prāta aptumsuma brīdī ir gadījusies kļūme, paslīdējusi kāja „pa kreisi”, bet ja tā nav nemainīga sistēma, ja kļūda tiek atzīta, smagi pārdzīvota un nožēlota, tad visu vēl var vērst uz labu, saglabāt ģimeni un sakārtot attiecības. Te nepieciešama gudra, saprātīga otrās pusītes attieksme un izturēšanās. Ar psihošanu un publisku skandālu rīkošanu nebūs līdzēts un tas rezultātu nedos. Drīzāk pretēji. Katra darbība (spiediens) vienmēr izsauc pretdarbību (pretspiedienu).

Parasti mīļākās un mīļākie uzrodas tad, kad ģimenē, gultā un savstarpējās attiecībās kaut kas nav īsti kārtībā. Viena pagale nedeg, kā mēdz teikt. Tāpēc vispirms katram vajag paanalizēt situāciju, pameklēt iemeslu un padomāt šinī virzienā. Ar saprātīgu pieeju visas problēmas var atrisināt, bet nedrīkst strēbt karstu. Tikai tā var saglabāt attiecības.

Atskatoties vēsturē redzam, ka visos laikos ir bijuši gan mīlas trīsstūri, gan mīļākās, gan mīļākie. Nekas jauns tas nav! Viss atkarīgs no radušās situācijas, katra konkrēta cilvēka dzīves vērtību skalas.

Strēlnieks