Traumpunkta griestu apskate, uz lažiņas guļot un locītavā sadzīto zāļu iedarbību gaidot, arī šoreiz iznāca apcerīga. Kā nekā kreisā roka līdz šim bija atlikusi mana vienīgā neapskādētā ekstremitāte. Bet prieka vai kādas pabeigtības sajūtas nebija, jo abas potītes un labo roku tiku lauzis sportojot mežā un sporta zālē, bet kreisās delnas locītavu sačakarēju sava paša mājās pagājušajā piektdienā, ļaudamies Zemesmātes pievilkšanas spēkam no kāpņu trešā pakāpiena. Banāli, lai neteiktu nožēlojami. Un slimnīcas griestos raugoties, gar acīm noskrēja Alpu ainava, kad Olivones apkaimē uz sniega robežas, kādu divarpus kilometru augstumā neveikli klupu pie trešā kontrolpunkta, un tad (kā vēlāk izrādījās, ar lauztu potīti) vēl veicu visu distanci līdz pašai lejai, pa brīžam auklojot vaļā bucīti, lai dotu vietu pampstošajai locītavai. Ak spēka gadu orientierista romantika!
Saģipsētu mani ved mājup, un atkal var paprātot. Ja reiz es nevaru pastūrēt, ko vērts ir mans auto? Nevis teorētiski, novērtējuma nozīmē, bet praktiski? Nu neko. Dzelzs kaste, par kuru jāmaksā nodokļi. Ja kāds cits to varētu un gribētu lietot, tad būtu arī cena, bet tas ir citam. Bet man? Man vērtība ir nevis manta, bet gan tās lietojums. Līdzīgi kā ar krūzi – vērtība ir nevis mantā (ko veido krūzes sienas), bet gan tukšumā, kurā es varu ko ieliet, glabāt vai izdzert. Ak jā, tas ir uzrakstīts pirms daudziem gadsimtiem, Daodedzin, šeit Viļņa Zariņa versijā:
11
Trīsdesmit spieķu saistīti vienā rumbā,
Ratu vieglumu nosaka tukšums starp tiem.
Podnieki mīca mālu, lai veidotu traukus,
Lietojams tikai trauku iedobums.
Namdariem, ceļot māju, jāatstāj logi un durvis,
Tikai mājas iekšējais tukšums ir apdzīvojams.
Esamība ir manta, bet lieto neesamību.
Vienkārša gudrība, bet acīmredzot nepieejama iepriekšējo gadu nekustamo īpašumu „attīstītājiem“, „investoriem“ un citiem alkatības aptaurētiem diletantiem. Kopš Laodzi laikiem būtu jāzin, ka vērtība ir nevis būvēs, bet gan tukšumā, proti, vai to kāds lieto. Ja nelieto, tad „esība“ ir tikai nodokļu un kredītu nastas apkrauti dzelzbetona čimergesi. Ar neizbēgami sekojošu krīzi.
Šī pati materiālajā pasaulē neizbēgamā likumsakarība ir spēkā arī atvasinātās jomās. Nu piemēram pensiju fondi. „Gāju es pa Valdemāra ielu, un pie Mākslas muzeja satiku pensiju fondu…“… Kādas blēņas! Pensiju fondi pa ielām nestaigā, tie ir prāta konstrukcija. Ko tā reprezentē? Nu piemēram akcijas, kas ir to portfelī. Bet arī akcijas nevar satikt uz ielas, tās arī ir prāta konstrukcija, kas reprezentē domājamu daļu uzņēmumā un līdz ar to tā peļņā, ja tāda būtu. Bet arī „uzņēmumi“ nestaigā pa ielām! Tie zināmā nozīmē ir tādas pašas Laodzi krūzes, kurās lietojams ir tas, kas tie nav, proti, ekonomiska aktivitāte ar pozitīvu rezultātu. Bet tā rodas nevis no abstraktas vērtības, bet no konkrētu cilvēku darbības. Nav darbības, nav vērtības, līdzīgi kā ar neskaitāmajiem tukšajiem nekustamajiem īpašumiem un sliktākajā gadījumā, manu auto.
Ja nebūs cilvēku, kas darbojas iepriekšējās paaudzes uztaisītajos „tukšumos“, mūsu pensiju fondi būs pilnīgi nevērtīgi. Un arī par to tai pašā Zariņa versijā, it kā tieši par 21. gadsimta sākuma Latviju rakstīts:
80
Kaut valstis būtu mazas, tajās nedaudz ļaužu,
Lai arī cik daudz būtu sarežģītu rīku, tos labāk mierā likt.
Kaut ļaudis dzīves laikā neilgotos nāves
Un neaizklīstu tālu svešumā.
Ja arī būtu laivu, ratu pietiekami,
Nevienam nevajag’a ar tiem projām braukt.
Lai arī cik daudz būtu ieroču un bruņu,
Tos mūžam nevajag’a kaujā laist.
Lai ļaudis atkal auklās mezglus sien
Un mezglu rakstu lieto rakstu zīmju vietā.
Kaut garda šķistu pārtika un drēbes – košas,
Kaut ērti šķistu mājokļi un dzīve – jautra.
Ja arī kaimiņzemes atrastos tik tuvu,
Ka vienā sadzirdētu otras suņu rejas, gaiļu dziedāšanu,
Kaut ļaudis mirtu sirmā vecumā,
Ne reizes nebijuši kaimiņzemē.
Bet pārdomu laiks šodien beidzās, jo izrādās, ka lai arī tizli, bet varu pabraukt. Auto atgūst ierasto vērtību, un dzīve iegriežas vecajās sliedēs. Ja neskaita, ka nevaru ar nazi neko sagriezt, un jāēd ar vienu roku vēl sešas nedēļas. Jāiet vārīt pelmeņi, kāds tev tur Dao.