“Ko vīrieši ciena citos vīriešos”
Autors — Rafords Paiks
Cosmopolitan Magazine, 1902. gada augusts
Ja jūs negaidot pavaicāsiet vidusmēra vīrietim, kādas īpašības viņam patīk citos vīriešos, viņš, iespējams, ilgi domās, pirms sniegs atbildi. Viņa pirmais impulss būs: “Ak, es nezinu!”. Tas ir veids, kā vīrieši izvairās no negaidītas vai neinteresantas sarunas tēmas. Pēc mirkļa, apsvēris šo lietu savā prātā, viņš jums piedāvās veselu katalogu ar īpašībām, par kurām viņš būtu gatavs zvērēt. Viņa uzskaitījumam būs stipra līdzība ar “simts labāko grāmatu” sarakstu, ko sastādījuši cilvēki, kuri patiesi tic, ka izsaka savu literāro gaumi, bet patiesībā ir nostājušies sava veida intelektuālā pozā. Tieši tāpat kā šie cilvēki min grāmatas, kuru lasīšana, pēc viņu domām, viņiem sagādātu baudu, nevis tās, kuras viņi patiesi ir izlasījuši, vidējais vīrietis minēs īpašību klāstu, kuras, pēc viņa domām, viņam tīk, nevis tās, kuras viņam patiešām ir tīkamas no visas sirds.
Cilvēks, kurš cenšas uzskaitīt īpašības, kas viņam patīk citos vīriešos, nav liekulis. Lai gan viņa atbilde ir nepilnīga un pamatā nepatiesa, atbildētājs to nemaz īsti neapzinās. Viņa atbilžu neprecizitāte patiesībā rodas no tā, ka viņš nespēj analizēt savu izvēli. Tipiskam vīrietim ir vērojams pašanalīzes spēju deficīts. Viņš reti pievērš uzmanību sava viedokļa, savu vēlmju un darbību motīvu izcelsmei. Tas attiecas uz apkārtējo ārējo un materiālo pasauli, ko viņš vēro, kurā viņš loģiski spriež un efektīvi rīkojas; bet uzdodiet viņam jautājumu par iekšējās pasaules fenomenu — viņa personīgā Ego pasauli, un viņš jutīsies samulsis un bezpalīdzīgs. Viņš nekad par to nelauza galvu, un, kad jūs viņu cieši pratināt un neļaujat viņam tikt cauri ar vispārinājumiem, viņš apjūk un pauž naidu, ja ne izteiktu agresiju. Viņam radīsies aizdomas, ka jūs esat tikai sīks pediņš; savukārt, ja viņš pazīst jūs pietiekami labi, lai būtu zināmā mērā atklāts, viņš ierindos jūsu psiholoģiskos jautājumus “blēņās”…
Tāpēc, kad jūs uzdodat vīrietim jautājumu, kas ir tas, kas viņam patīk citos vīriešos, viņš nepavisam nespēj jums sniegt apmierinošu atbildi…
Mazliet atvieglosim viņa uzdevumu, vispirms noskaidrojot, kas vīriešiem vīriešos nepatīk.
Es pieņemu, ka jebkurš vīrietis, kas IR vīrietis, piekritīs, ka viņam nepatīk “mīkstie”, tomēr jāšaubās, ka vairums cilvēku spētu uzreiz sniegt tiešām saprotamu definīciju, kas tad ir “mīkstais”.
“Mīkstuma” tēma tiešām ir ļoti interesanta — pirmkārt, tāpēc, ka pasaulē ir ļoti daudz “mīksto”, un, otrkārt, tāpēc, ka vien neliels skaits pieskaita tiem sevi. Tādējādi būtu lietderīgi pievērst „mīkstumam” nedaudz vairāk uzmanības un uzlūkot to no zinātnes puses, vēl jo vairāk tāpēc, ka tam ir ietekme uz šā raksta tēmu.
Lielākai daļai cilvēku, domājot par mīkstajiem, acu priekšā ataust viegli aprakstāms tēls. Tieva, jauneklīga figūra, gludi sejas vaibsti, mazliet tukša sejas izteiksme. Gaiši mati un bālgani zilas acis; balss, kas nav izteikti vārga, bet kurai tomēr pietrūkst tembra, rezonanses, spēka. Mute ir šaura, lūpas nav pilnībā aizvērtas. Smails zods. Plecu slīpums neliecina par fizisku spēku, kāds dvesmo no slavenās Herkulesa skulptūras, tie ir nolīkuši, izraisot pamatotas šaubas par to, vai tie maz ir pleci. Kakls parasti ir garš, un popum Adami jeb ādamābols, visdrīzāk, ir redzams. Rokas un kājas bieži vien ir garas, ne pārāk kompaktas un nav saliktas kopā, radot kopējo iespaidu, ka tās tomēr ir vairāk vai mazāk nepilnīgas. Tādi ir atsevišķi ņemta “mīkstā” indivīda fiziskie parametri.
Pārējās viņa iezīmes ir viegli ieskicējamas un atpazīstamas. Viņš ir pieklājīgs un vēlas patikt. Viņš vienmēr vēlas rīkoties tā, kā tajā brīdī ir pareizi. Viņam nekad nenāktu prātā uzsākt ko jaunu vai negaidītu. Viņam ļoti patīk būt kopā ar dāmām, un daiļajam dzimumam viņš savā ziņā patīk. Viņš ir ārkārtīgi noderīgs un pilnīgi nekaitīgs radījums, kam atkarībā no viņa ieņemamā amata liktenis ir lēmis nest pledus un paklājus, pasūtīt karieti, nodrošināt teātra biļetes, ziedus, bonbongas, zirgu pajūgu. Viņš regulāri un gadiem ilgi apmeklēs meiteni, patiesībā visas viņam pazīstamās meitenes, bet ne viņam, ne viņām tas neko nenozīmēs, jo patiesībā viņš ir mierīgs runcis… Mūsu modernajā dzīvē viņš tiešām ir nepieciešama persona, jo ir taču vēlams, lai ap jaunām sievietēm būtu vīriešu dzimtes radījumi —tādi, kas darīs visu tikai prieka būt noderīgiem dēļ, bet nekad nesaviļņos un nesatrauks jaunās dāmas un neradīs viņām sajūtu, ka viņi būtu jāaizsargā. Šāda tipa „mīkstā” portrets, iespējams, ir nedaudz idealizēts, tāds, kādu Henrijs Džeims attēlojis savā stāstā “Starptautiskā epizode” ( “An International Episode.”). Pievērsieties tam, un jūs atradīsiet stāsta varonī smalki izvēlētu “mīkstā” tēlu ar izteiksmīgu vārdu Vilijs Vūdlijs.
Bet šāda veida “mīkstais” nav interesants tiem, kuri apgūst cilvēces filosofiju. Tas ir tikai nedaudz sievišķīgs jauns cilvēks. Vīrieši par viņu smejas. Iespējams, viņam vēl nav tādas ietekmes, lai viņš aktīvi nepatiktu. Īstais “mīkstais”, kas vēl nav par tādu klasificēts, ir jebkura vecuma un jebkuras fiziskas ārienes vīrietis, kas kaut kādu fizisku iemeslu dēļ izraisa jūsos nepārvaramu vispārēja diskomforta sajūtu. Viņam nebūt nav jābūt fiziskam vārgulim. Perfektākais šāda tipa piemērs, kuru es jebkad esmu redzējis, bija sešas pēdas garš, spēcīgas miesasbūves vīrs ar gladiatora torsu. Pirmo reizi viņu ieraugot, es nodomāju: “Lūk, kur ir īsts vīrs!” Bet viņš bija “mīkstais”. Apdāvinot viņu ar tādu ārieni, daba vienkārši bija pasmējusies. Neraugoties uz viņa muskuļiem, platajām krūtīm un masīvo galvu, viņā mita „mīksta” dvēsele, un katrs vīrietis vai sieviete, kas viņu iepazina, nemaldīgi instinktīvi to sajuta. Es nekad nebiju sastapis tik satriecošu prāta un ķermeņa relatīvās nozīmes ilustrāciju. Ja viņš runāja, tad to, kam nebija jēgas. Ja viņš smējās, tad tā bija ķiķināšana. Ja šis cilvēks bija dusmīgs, viņš spalgi klaigāja kā nīgra sieviete. Ja viņš bija ievainots, vaimanāja. Ja viņš bija apmierināts, viņš smīkņāja. Viss, ko viņš darīja, teica vai domāja, viss bija pliekans. Šis “mīkstā” tips ir tāds, kāds vīriešiem nepatīk — sievietēm tāpat. Ja jūs veicat detalizētu analīzi, tad saprotat: viss, ko viņš dara, ir nepilnīgs. Viņš cenšas visu darīt tikpat labi kā citi, bet viņam tas nekad neizdodas. No vīriešiem viņš cenšas pasmelties vīrišķību, bet tie par viņu smejas vai izvairās no viņa sabiedrības. Sievietēm viņš cenšas izpatikt, bet viņas tam pretojas. Viņš ir gļēvs, auksts un bailīgs.
“Mīkstais” vēlētos, lai to uzskata par bīstamu, bet viņam pietrūkst drosmes. Viņš ir siržu lauzējs, tikai tam nav nekādas nozīmes, jo viņam asiņu vietā dzīslās tek ūdens. Sievietes viņu ienīst! Sievietes vienmēr no visas sirds piedod vīrietim, kas ir neapdomāti drosmīgs, lai gan arvien izvairās no viņa klātbūtnes, savukārt “mīkstais” ar savu vārgo, bezspēcīgo sentimenta imitāciju, kuru viņš nekad nav izjutis, atstāj uz viņām tādu kā morāla šķebīguma iespaidu. Nekas, par ko viņš mēģina kļūt, viņam neizdodas. Viņš cenšas būt asprātīgs, bet ir pliekans. Viņš cenšas būt dziļš, bet ir garlaicīgs. Viņš cenšas būt drosmīgs, bet ir nekaunīgs. Viņš cenšas būt dedzīgs, bet ir aizvainojošs. Kā jau sacīts iepriekš, viņš pārstāv noteiktu intelektuālu un garīgu nepilnību, kuras klātbūtnē normāls vīrietis piedzīvo visspēcīgāko nepatiku.
Pazīmes, kuru šim tipam visvairāk trūkst, ir tās, kuras vīriešiem visvairāk patīk. Šis ir ļoti negatīvs apraksts. Mums jānošķir vīrietis, kas ir tikai “populārs” citu vidū, no tāda, kas tiešām citiem patīk. Vīrietis, ar kuru citi vēlēsies veidot nopietnas attiecības, upurēties viņa dēļ, vīrietis, ar kura draudzību viņi patiesi leposies. Daudzi vīrieši, kam piemīt vieglas manieres, kas ir pārgalvīgi, neuzmanīgi un sirsnīgi, iemanto popularitāti. Viņam ir talants uz katra soļa iepazīties, izklaidēt, viņš ir pazīstams kā “lāga puisis”. Tomēr tas viss ir virspusēji. Dziļi iekšā ir jābūt kaut kam fundamentālākam, spējai satvert un noturēt citu vīriešu sirdis. Šo svarīgo atribūtu ir maz, un, izņemot vienu, pārējos var vien pieminēt.
Vispirms vīrietim ir nepieciešama goda izjūta. Tai ir ļoti liela nozīme vīriešu savstarpējās attiecībās. Vīrieši to nesagaida no sievietēm, vismaz pilnībā — vīrieša izpratnē — ne, bet tai ir liela nozīme vīriešu draudzības veidošanā. Tas nenozīmē, ka patiesam jābūt tikai pret draugiem. Patiesam zināmā mērā jābūt arī pret tiem, kuri nav draugi, bet, iespējams, pat pret ienaidniekiem. Godīga spēle un noteikumi ir vīrišķa lieta. Vīrieši ticēs tiem, un viņiem patiks tie, kas ievēro šīs stingrās prasības. Tā pamatu pamats ir taisnība — vīrišķīgākais no tikumiem un vienīgais, kura sievietei nekad nav bijis. Dažas sievietes ir bijušas dāsnas, daudzas ir bijušas drosmīgas, gudras un pašaizliedzīgas, bet nekad nav bijis sievietes, kura būtu bijusi pilnīgi taisnīga. Spēja pacelties pār aizspriedumiem un kaislībām — tā ir Dieva dāvana, un tikai vīrietis var sajust, cik lieliski un cildeni tas ir.
Goda sabiedrotais ir saprāts — vēl viens tikums, kas vīriešiem patīk citos vīriešos. Tas apvieno savstarpēji saistītas īpašības, un svarīgākā no tām ir humora sajūta, kas ar savu gaismu apgaismo tik daudzas grūtības un saliek lietas to īstajās proporcijās, parādot, cik sīkas patiesībā ir mazās lietas. Saprātīgums ir dzīves smērviela, bet tā trūkums ir kairinātājs. Neviens cits tikums nevar kompensēt saprātīguma trūkumu, un tas, kam tas piemīt, kā magnēts pievelk sev citus vīriešus.
Pēc tam seko drosme, bez kuras vīrietis nav vīrietis; un devīgums, kas īstenībā ir saprātīguma elements; tad — pieticība, kas, lai gan klusu apslēpj pārējās iezīmes, galu galā paaugstina to vērtības šarmu. Un cieņa, kuru daudzi nemin un par to nedomā, ir vissvarīgākais vīrieša rakstura elements. Cieņu nevajag jaukt ar tās viltojumiem — ar stīvumu vai pompozitāti, vai pat atturību. Tā ir pašcieņas pieskāriens, kas eksistē jebkurā smalkā personībā, nekad nav apzināti neatlaidīgs, bet kuru spēj sajust un atpazīt pat visbezrūpīgākā dvēsele. Tās nav trūcis nevienam patiesi izcilam vīram, un neviens cilvēks bez tās nekad nav paticis citiem cilvēkiem. Tas nozīmē, ka kaut kur pastāv barjera, kuru neviens nespēj pārvarēt, barjera, kas noslēdz ceļu uz cilvēka dvēseles svētnīcu. Vīrieši to ciena, un bez cieņas nav noturīgas patikšanas.
Pēdējā no īpašībām, kura vīriešiem patīk visvairāk, ir tā, par kuras esamību vairākums nenojauš pat tādos brīžos, kad jūt tās ietekmi. Vīriešiem patīk sievišķīgums.
Tomēr arī to vīriešu dabā, kuri patīk citiem vīriešiem, vienmēr var atrast ko sievišķīgu. Tā ir kā sudraba vītne kādā noderīgā audumā, kas uz vienkārša auduma fona izceļas ar savu spīdumu. It kā nemanāmi, bet tajā pašā laikā piešķirot audumam skaistumu. Šī sievišķība piešķir vīrieša personībai smalkumu. Intelektam tas nozīmē intuīciju, jūtīgumu pret visiem iespaidiem un iztēles elementiem, kas apgaismo prāta tumšos laukumus un norāda ceļu uz izciliem sasniegumiem. Temperamentam tas nozīmē maigumu un jūtīgumu, kas kalpo par perfektu spēka pavadoni. Tieši tiem vīriešiem, kuriem piemīt šī smalkākā no dāvanām, citi vīrieši kopš vēstures pirmsākumiem ir dāvājuši ne tikai savu patiku, bet arī kalpojuši, pieķērušies tiem un pat upurējuši viņiem savas dzīvības.
Kāds ir secinājums?
Lasītāju viedokļi