Vakar, 5. februārī, 103 gadu vecumā mūžībā devies Holivudas aktieris Kērks Duglass.
Ja vēlaties dzīvē kaut ko sasniegt, jums ir jāpietiek dūšas pārdzīvot neveiksmes.
Es dēliem saku: bērnībā man bija tādas “priekšrocības”, par kādām jūs pat sapņot nevarat. Es piedzimu drausmīgā nabadzībā. Man nebija kurp tiekties, kā vienīgi uz augšu.
Dodiet bērniem vairāk brīvības. Lai viņi kļūdās. Nesmacējiet viņus ar saviem padomiem. Cieniet bērnu kā personību. Tas ir kā kauliņu spēlē – tu izmet un skaties, kā tie izkritīs.
Jo vecāks kļūsti, jo dziļāk sajūti mīlestību.
Esmu sapratis, ka Dievam nevajag mūsu pielūgsmes. Viņš no mums sagaida tikai vienu – lai mēs kļūtu labāki.
Patmīlība piemīt ikvienam no mums.
Kad mani pirmoreiz aicināja uz Holivudu, es atteicos. Tad piedzima Maikls, naudas nebija, un es ierados. Dažreiz tas, kas tevi sasaista, tajā pašā laikā sniedz brīvību.
Ja es satiktu cilvēku, kurš ne reizi savā dzīvē nav sagrēkojis, diez vai es gribētu ar viņu komunicēt. Cilvēki, kam nepiemīt trūkumi, ir garlaicīgi.
Lai cik slikti klātos, vienmēr var būt vēl sliktāk. Pēc insulta man radās runas traucējumi – nu un tad?
Tas, ko cilvēki uzskata par kļūdām, bieži tādas nemaz nav.
Vārds «politiķis» ir kļuvis par lamuvārdu.
Pavisam nesen spēlējot tenisu, es savam partnerim teicu: “Klau, palaidīsim sev priekšā tos vecos sakārņus – lai sāk pirmie”. Bet viņš man atbildēja: “Kērk, tie vecie sakārņi, kā tu saki, ir pusotru gadu desmitu jaunāki par tevi”.
Vecums ir galvā. Esmu piedzīvojis helikoptera avāriju un muguras operāciju. Man ir sirds stimulators. Esmu pārcietis sirdstrieku un esmu sev gandrīz padarījis galu. Bet saku sev – man ir jādzīvo tālāk un jāturpina mācīties. Tā ir vienīgā pretinde vecumam.
Iespējams, kad būsiet miris, jūs nonāksiet troņa priekšā, kurā sēdēs liels, bārdains vīrs. Un jūs viņam vaicāsiet: “Vai šī ir Paradīze?” Bet viņš atbildēs: “Paradīze? Tu taču tikko kā no turienes!”
Miljoniem cilvēku ir miruši reliģijas dēļ. Kaut kas ar to tomēr nav lāgā.
Domas par citiem novērš nemitīgo domāšanu pašiem par sevi.
Šķiet, tikai tagad es tā īsti saprotu, kas es esmu. Mani talanti, manas vājības — tas viss it kā ilgus gadus būtu vārījies uz lēnas uguns un maz pamazām iztvaicējis, un nu beigās katlā ir palikusi tikai mana būtība – tas, ar ko es sāku, ienākot šajā pasaulē.
Izsakiet savu viedokli komentāros un sekojiet mums Facebook , Twitter, Youtube un Instagram!
Avots: Esquair
Lasītāju viedokļi