Es esmu japānis no Hjogo, kas ir netālu no Kobes. Piedzimu 1939.gadā. Mani vecāki saimniekoja tējas namiņā. Kas ir karš, es uzzināju, vēl pavisam mazs būdams, notikumi Hirosimā un Nagasaki mani skāra pavisam nopietni. Mēs nebijām pārtikuši – visā valstī tobrīd cilvēki dzīvoja nabadzībā un kaunā. Mēs bijām zaudējuši karā, dzīve bija diezgan bēdīga. Nekā īpaša, ko darīt, nebija.
Viena no manām māsām pirms kāzām sāka mācīties šūt. Es vēroju viņas nodarbi un prātoju: “Vareni! Tas ir tieši tas, ar ko es nākotnē varētu nodarboties!”
Es alku ceļot. Mūsu mazajā ciematiņā es jutos kā lamatās.
Manu interesi par modi ģimene nesaprata. No mammas to vien dzirdēju, kā “tā nav nekāda puiku nodarbošanās”.
Ir aizritējuši jau 60 gadi, bet es atceros, kā pirmoreiz ierados Gare du Nord (dzelzceļa stacija Parīzē — red.) un nodomāju: «Ak, mans Dievs, kādu briesmīgu kļūdu es esmu izdarījis!» Apkārt viss bija tik drūms un netīrs. Vienīgi ieraudzījis naksnīgajām ugunīm apgaismoto Parīzes Dievmātes katedrāli, es sapratu, ka viss nemaz nav tik slikti.
Es dzīvoju Parīzē jau vairāk nekā 55 gadus, bet vēl joprojām uzskatu sevi par simtprocentīgu japāni.
Pats smagākais manā dzīvē bija 1990.gads. Nomira mans dzīvesdraugs Ksavje, mans Japānas biznesa partneris piedzīvoja insultu, un viņš vairs nespēja atgriezties darbā. Tas zināmā mērā bija iemesls, kāpēc es 1993.gadā pārdevu savu zīmolu LVMH.
Es neesmu īsti pārliecināts, ka mūsdienu jaunatne līdz galam apzinās, kā radusies ideja apģērbam, kuru viņi nēsā ikdienā.
Mans galvenais ieguldījums modē, visticamāk, ir tās demokratizācija.
Jo vecāks es kļūstu, jo monohromāks kļūst mans apģērbs. Dažreiz vasarā tajā uzrodas krāsas, tomēr galvenokārt tas ir melnos un pelēkos toņos — man nav ne jausmas, kāpēc. Iespējams, tas ir kāds nerakstīts likums – vai zināt, ka visi japāņu modes dizaineri ģērbjas tikai melnā?
Man visu mūžu ir laimējies darīt to, ko es esmu gribējis darīt, un darīt to brīvi.
Tā ir vienreizēja sajūta – redzēt uz ielas kādu apģērbā, kas vēl pavisam nesen bija manā skiču albumā.
Es cenšos darīt cilvēkus laimīgākus.
Grūti to vārdos aprakstīt, bet es nepārtraukti strādāju. Nevarētu teikt, ka pārmēru centīgi, bet nepārtraukti.
Mans dizains — tā nav kaut kādu klasisku modes kanonu ievērošana, taču tas nav arī avangards. Drīzāk es teiktu, ka tas ir kā vienojošs pavediens starp veco un jauno pasauli.
Man škiet, mēs visi mēdzam kaut ko nožēlot. Man lielā
mērā ir veicies, tomēr arī bez kļūdīšanās neesmu izticis. Tiesa gan, man
vienmēr ir palaimējies izmēģināt dažādus variantus.
Riskējiet un nekad nepārtrauciet
sapņot! Esiet
drosmīgi un mazliet naivi – pat sastopoties ar grūtībām.
Visam ir savs sākums. Mani spēj iedvesmot ļoti daudz kas, lai vai kas tas būtu: ziedi, mākslas darbi, draugi līdzās — tas viss dod savu artavu manā daiļradē.
Apzināšanās, ka mani gaida darbs pie kaut kā jauna, piešķir manai dzīvei jēgu.
Slavenais japāņu izcelsmes franču modes dizainers Kenzo Takada devās mūžībā 81 gada vecumā šī gada 5.oktobrī. Nāves iemesls – Covid-19 radītās komplikācijas.
Avots: Esquire