Kurts Vonnegūts (Kurt Vonnegut, 1922–2007) ir viens no populārākajiem 20. gadsimta amerikāņu rakstniekiem, kura darbos meistarīgi savijies melnais humors un asprātīga satīra, vēsturiski notikumi un zinātniskā fantastika, autobiogrāfiski motīvi un filozofiskas atziņas.
Es esmu Indianapolisas arhitektu dēls un mazdēls. Bet tēvs man teica, lai izvēlos jebkuru profesiju, ja vien neesmu arhitekts.
Jaunākie bērni ģimenē parasti ir lieliski komiķi. Kad esat jaunākais pie vakariņu galda, vienīgais veids, kā iegūt uzmanību, ir izdomāt labus jokus.
Dēli ļoti bieži cenšas realizēt mātes neiespējamos sapņus.
Mēs esam tie, par ko izliekamies, tādēļ jāpiedomā, par ko mēs izliekamies.
Es gribu stāvēt tik tuvu malai, cik vien iespējams, nepārkrītot pāri. Uz malas tu redzi tādas lietas, kuras nekad nav iespējams ieraudzīt no vidus.
Man nav literārās izglītības. Sākumā universitātē studēju ķīmiju, pēc tam antropoloģiju. Man bija 35 gadi, kad iemīlējos Bleikā, 40, kad lasīju Madame Bovary, un 45 gadi, kad pirmo reizi dzirdēju par Selīnu. Tīri nejauši es izlasīju “Paskaties uz savu māju, eņģeli” (Tomasa Volfa romāns) tieši tad, kad tas bija nepieciešams – 18 gadu vecumā.
Es rakstu kā bērns. Es nepārspīlēju ar gariem teikumiem. Es neizmantoju semikolus. Es izvairos no ironijas – man nepatīk, kad cilvēki saka vienu, bet domā citu. Tāpēc skolēni lasa manas grāmatas.
Dusmoties uz mākslas darbu ir kā dusmoties uz saldējumu ar šokolādes mērci.
Briedums ir rūgta vilšanās, pret kuru nav zāļu, ja nu vienīgi smiekli spēj jel ko izārstēt.
Kā smiekli, tā asaras ir atbilde uz vilšanos un pārgurumu. Es dodu priekšroku smiekliem, jo pēc tiem mazāk jāsatīra.
Cilvēkiem par kaut ko jārunā, lai saglabātu darba kārtībā savas runājamās kārbiņas, lai viņiem būtu labas runas kārbiņas gadījumam, kad parādās kas tiešām nozīmīgs pasakāms.
Jebkas var likt man apstāties un skatīties, un brīnīties, un reizēm mācīties.
Es saviem studentiem teicu, ka pašā grāmatas sākumā varonim ir jāgrib kaut kas ļoti slikts. Un tā viens students uzrakstīja stāstu par mūķeni, kura nevarēja atbrīvoties no zobu diega, kas visu dienu bija iestrēdzis starp zobiem. Tā bija lieliska ideja.
Reiz es jautāju savam dēlam Markam, kāda ir dzīves jēga, un viņš teica: “Mēs esam dzimuši, lai palīdzētu viens otram dzīvē izlauzties.” Viņam ir taisnība.
Kad studēju ķīmiju, es biju diezgan liels tehnokrāts. Biju stingri pārliecināts, ka zinātnieki jau līdz 1951. gadam būtu notvēruši Dievu un uzņēmuši viņa krāsu foto.
Viņa bija muļķe, un tāds esmu arī es, un tāds ir ikviens, kurš domā, ka redz Dieva darbus.
Ir daudz iemeslu, lai cīnītos, bet neviena laba iemesla, lai ienīstu un iedomātos, ka Visvarenais Dievs ienīst kopā ar jums.
Ir tikai viens noteikums, kuru zinu, bērni, – sasodīts, jums jābūt laipniem!
Visu mūžu esmu zīmējis, bet nevienam to nerādu. Šī ir patīkama aktivitāte – iesaku visiem. Dziediet, dejojiet, rakstiet, zīmējiet, spēlējiet kādu mūzikas instrumentu, un nav svarīgi, vai jums tas padodas vai nē – tā jūs attīstāt savu dvēseli.
Cilvēkiem ir vajadzīgi labi meli, jo apkārt ir pārāk daudz sliktu melu.
Esmu pārliecināts, ka neviens nevar mākslās sasniegt ne sūda, būdams burvīgi saprātīgs, izvērtēdams katras lietas abas puses un piedodams visus grēkus.
Māksla nav veids, kā nopelnīt iztiku. Tā ir ļoti cilvēcīgs veids, kā padarīt dzīvi ciešamāku.
Nodošanās mākslai, lai cik labi vai slikti, ir veids, kā ļaut savai dvēselei augt, Dieva dēļ.
Ko jauniešiem šodien vajadzētu darīt ar savu dzīvi? Neapšaubāmi, daudzas lietas, bet viena no drosmīgākajām būtu radīt tādas kopienas, kurās varētu izārstēt briesmīgo vientulības slimību.
Televīzija ir visizturīgākā no mākslām. Daudziem televīzija ir pati dzīve.
Nav svarīgi, kur jūs dzīvojat vai kāda veida ģimene jums ir. Jūs ieslēdzat televizoru, un jums tur ir radinieki.
Esmu zaudējis daudz draugu rakstnieku. Viņi visi man deva savu darbu ar vārdiem: “Izlasiet to un pastāstiet man, ko jūs domājat.”
Pasaulē netrūkst smalku rakstnieku, bet trūkst uzticamu lasītāju. Tāpēc es ierosinu, lai visiem bezdarbniekiem tiktu noteikta vēl viena pārbaude, pirms aprēķināt pabalstu, jāiesniedz izlasīto grāmatu saraksts.
Talants ir nepieciešams jebkurā biznesā. Es mācījos par mehāniķi, bet mani izmeta, jo man nebija talanta.
Man vienmēr šķitis šausminoši un komiski tas, ka mūsu kultūrā tiek gaidīts, lai cilvēks vienmēr spētu atrisināt savas problēmas… Tas ir tik nepatiesi, ka liek man vēlēties raudāt – vai smieties.
Nav nekāda iemesla, lai labais neuzvarētu tikpat bieži kā sliktais. Uzvara lielākoties ir organizētības jautājums. Ja pastāv eņģeļi, es ceru, ka tie ir organizēti līdzīgi mafijai.
Pasaulē pietiek mīlestības ikvienam, ja vien cilvēki pameklētu.
Lūdzu, pamaniet, ka esat laimīgi, un kādā brīdī izsaucieties vai nomurminiet: “Ja šis nav jauki, tad es nezinu, kas ir.”
Daudziem cilvēkiem izmisīgi nepieciešama šī ziņa: “Es jūtu un domāju tāpat kā tu, man rūp daudzas no tām pašām lietām, kas tev, kaut arī lielākajai daļai cilvēku tās nerūp. Tu neesi viens.”
Es iesūdzēšu tiesā Pall Mall ražotāju: man ir 83 gadi, es smēķēju Pall Mall kopš divpadsmit gadu vecuma, un šie maldinošie ļaundari jau sen ir apsolījuši mani nogalināt, par ko tiek paziņots tieši uz iepakojuma. Bet es joprojām esmu dzīvs.
Smēķēšana ir vienīgais cēlais veids, kā izdarīt pašnāvību.
Šī pasaule ir pārāk nopietna.
Žēl, ka neesmu mūziķis.
Puaro.lv sadaļā “WHO IS WHO” esam apkopojuši politiķu CV. Šeit varat uzzināt, cik izglītoti ir Saeimas deputāti un ministri, kā arī valsts amatpersonas, viņu parādsaistību apjomu, iepriekšējo pieredzi, partiju maiņu un citus sasniegumus.
Savukārt to, kurš patiesībā nosaka, kas notiek Latvijā, kurš ir ietekmīgs, kurš bagāts, bet kurš gan viens, gan otrs, uzziniet mūsu jaunajā sadaļā “Ietekme un nauda”.
Izsakiet savu viedokli komentāros un sekojiet mums Facebook , Twitter, Youtube un Instagram!
Lasītāju viedokļi