Kāds nopietns ziņojums par amerikāņu budžetu sakārtoja domas par šķietamām savādībām tālās zemēs un tepat mājās.
Nu jau drīz būs desmit gadi, kopš antidemokrātiskais talibu režīms Afganistānā sakauts, un nu plaši vērti vārti demokrātijai un atjaunotnei, aleluja. Atceros, ka nevarēju vien nobrīnīties, cik naski tika atrasts piemērots viņu jaunais Tautvaldis Varaidotis, vai kā nu viņu tur sauc, nav ar tik svarīgi. Nodomāju – re, kāds patriotisms! Tur šauj un spridzina vienā gabalā, tautvalžiem jādzīvo tā apsargātiem kā visaugstākās drošības cietumniekiem, salīdzinot ar to termiņš Sibīrijas zonā šķistos svaigs kūrortiņš. Un ja netiek klāt pašiem, tad rauj gaisā radagabalus, tā ka paukš vien. Pietuka Krustiņš savai Augstai dziesmai bij licis moto „pro patria vivere atque mori“, par dzimtenei dzīvot vai mirt. Drusku senāks ir „Dulce et decorum est pro patria mori“ – saldi un aumež piemēroti ir mirt par dzimteni, tas no Horācija Odām.
Divus gadus vēlāk, pēc Irākas okupācijas pabeigšanas, patriotiskā jūsma pārņēma irākiešu šiītus, sunnītus un kurdus, kuri lauztin lauzās reāla dzīvības riska apdraudētajos politisko amatu krēslos. Saldi, saldi mirt par dzimteni, lai arī dzīvošana pirms tam tādā palielākā zonā, sauc par Zaļo, droši vien tā nodēvēta sapņos par taigas plašumiem. Bet arī tur pa kādai raķetītei iešauj, par ārpusē notiekošo pat neminot. Kur nu mums, sevis noliedzējiem, pacelties līdz tādām pašatteikšanās virsotnēm.
Saldi ne saldi, un nezinām, cik „dekorēti“, bet pirms tam aumež izdevīgi, to rāda svaigi publicēts pētījums ASV, kas Afganistānā un Irākā par pilnīgi bezjēdzīgi izplinderētiem lēš 30 miljardus ASV nodokļu dolāru (katrs miljards ir tūkstotis miljonu, ne mūsu provinciālo šķērdētāju ierastie daži vai daždesmit miljoniņi). Te nav runa par kara izdevumiem kā tādiem, kuri šķiet tuvojas triljonam, te nav runa par ārkārtīgi intensīvo ceļu un tiltu reālo celtniecību Afganistānā, te ir runa tikai par to mazumiņu, kas „notērēti bez pienācīgas izpildītāju atlases, kā arī nevajadzīgiem projektiem“, prasti sakot, iztīrīti bez kādām pēdām. Tāds ir katrs sestais dolārs no ASV investīcijām, tātad arī katrs sestais miljoniņš un katrs sestais miljardiņš. Te arī atbilde, kāpēc miršana par dzimteni varētu būt „dulce et decorum“.
Uz šī fona aizgrābjošie stāsti par specdienestiem, kas piespiež prezidenta kanceleju nopirkt militārus sēžamrīkus par daždesmittūkstošiem, un liedz Taisnības Tribūnam Tautvaldim Oligarhunāvei par to vēstīt sabiedrībai caur rafinētu slepenošanas metodiku, – nu tiešām nieki. Nu iepaticies cilvēkam iepirkt pa kādai mēbelītei un virtuves iekārtiņai, bet nav tak nekas nozagts! Izšķērdēts, tas gan, bet ne tak miljardos. Nu melots pa vidam, tā ka ausis kust, nu gan jaunums, teikšu.
Padomju laikā stiprākas ģimenes reizēm pierunāja kādu sparīgāku un izturīgāku no sava vidus, lai brauc uz BAM (Baikāla – Amūras maģistrāle, triecienceltne) dažu gadu kontraktā, un sūtīja produktus atbalstam. Atgriezies tāds celtnieks varēja bez rindas tikt pie Žiguļa, ja paveicās, pat pie VAZ–2104. Šeit ģimenisku rūpju mākts, cilvēks izšķīries par grūtajo cīniņu ar trejgalvainu vellu, neko vairāk par to negribēdams, kā saldu un dekorētu iespēju kalpot dzimtenei, braucot zilmirgojošu uguntiņu gaismā, bez kādiem tur miljardiem. Tīrs patriotisms. Aleluja.
Autors: Mārcis Bendiks
Lasītāju viedokļi