Kas ir depresija un trauksmes sindroms? Šokējoša atklāsme

Šo psihisko stāvokli ir grūti raksturot ar vārdiem. Fotogrāfe Ketija Krouforde ir nolēmusi uzskatāmi parādīt sabiedrībai, kas ir trauksmes sindroms, kā jūtas cilvēki, kuri sirgst ar to un cik grūti ir izlikties „normālam”.

Pašportretu sērija „Mana trauksmainā sirds” ir šokējoši atklāta arī tāpēc, ka pati autore ar trauksmes sindromu un depresiju sirgst jau kopš bērnības.

“Šo projektu es veidoju galvenokārt pati sev. Tas palīdzēja man izteikt to, ko es jūtu teju vai katru augu dienu. Es zinu, ka ikvienam cilvēkam galvā ir pašam sava pasaule, bet ar šīm fotogrāfijām es vēlos dot iespēju izteikties tādiem, kā es. Manu „kolēģu” tuviniekiem ir jāsaprot, ka mums nav tik viegli nomierināties, kā viņiem liekas, – stāsta Ketija. – Trauksmes sajūta manī mīt allažiņ”.

“Es esmu pati sava prāta gūstā. Es pati esmu visu savu domu iniciatore. Jo vairāk es domāju, jo sliktāk man kļūst. Bet man vienmēr šķiet, ka tad, ja es visu kārtīgi neapdomāju, būs tikai ļaunāk. Elpo. Vienkārši elpo. Uz brīdi kļūs vieglāk”.

 “Turēt uz galvas pudeli nav nekas sarežģīts. Bet ko darīt tad, ja šī pudele uz jūsu galvas atrodas gadiem ilgi? Vai jūs spējat izturēt tās smagumu vairākas dienas? Mēnešus? Gadus? Pudeles smagums nemainās desmitiem gadu ilgi. Un, lūk, kādā brīdī jūs vairs neatceraties, kā ir tad, ja tā nav uz jūsu galvas… Taču dažreiz jums ir jāļauj tai vienkārši nokrist”.

“Mana galva piepildās ar želeju. Zūd domu asums. Viens parasts lēmums. Viens smieklīgs jautājums… Mans prāts neliek mani mierā… Šķiet, ka manā galvā mīt kaut kāda shēma ar tūkstošiem līniju. Un es nespēju tās atšķetināt”.

“Man nav bail no tumsas. Man ir bail no ēnām. No šausmīgām ēnām”.

“Tās nebeidz man atgādināt, ka mans pienākums ir elpot. Es varu sajust, kā manas krūtis cilājas te augšā, te lejā. Augšā, lejā. Bet kāpēc man šķiet, ka es smoku?! Es pielieku pirkstu pie deguna, lai pārliecinātos, ka gaiss ir. Bet elpot tik un tā ir grūti”.

Pamiršana. Vai jūs zināt, kas ir pamirusi dvēsele? Kā ir tad, ja nespēj it neko sajust?”

“Vai jūs protat peldēt? Iztēlojieties, ka neprotiet. Un, lūk, jūs iekrītat jūrā, gribat ar kājām pieskarties jūras dibenam, bet tad piepeši aptverat, ka ūdens ir dziļāks, nekā jums šķita. Jūsu sirds pamirst…”

“Mana brūce ir tik dziļa, ka tā nemūžam nesadzīs. Sāpes ir tik īstas, ka tās ir gandrīz neizturamas. Es gribu izplēst šo brūci ārā, jo es nepazīstu neko citu, kā vienīgi sāpes. Saraustīta elpa, tukšs skatiens, drebošas rokas. Un es nezinu, kā tikt no tā visa vaļā”.

“Es baidos dzīvot. Un baidos nomirt”.

“Pretoties nav nekādas jēgas. Manas smadzenes vienmēr būs kopā ar mani. Un tās vienmēr būs izmisušas. Man nākas ar tām cīnīties katru dienu. Citādi es vienkārši salūzīšu. Jā, es zinu, ka tas ir slikti. Un es zinu, ka labāk vairs nebūs nekad”.

“Visa pasaule ir vienas vienīgas bailes un meli. Bezatbildīgi solījumi, indīgas piezīmes, bailes netikt saprastai… Jūs esat bijuši man līdzās visu manu dzīvi… Man it kā bija jākļūst stiprākai, taču es tāda nekļuvu…”

 “Depresija – tas nav tad, kad jums ir slikti. Tas ir tad, kad jūs nespējat sajust vispār neko. Trauksmes sajūta – tas ir tad, kad jūs sajūtat pārāk daudz un visu uzreiz. Un gan ar vienu, gan otru nākas cīnīties nemitīgi. Tā ir pastāvīga, nemainīga cīņa ar pašas saprātu. Un jums ir skaidrs, ka uzvarēt šajā cīņā nespēsiet nekad”.