Ivars Zariņš: Kaislības ap saules paneļiem – kā neapdedzināties?

Ivars Zariņš

Visi vēl atceras OIK afēru. Mēs joprojām turpinām to apmaksāt. Bet izskatās, ka kādam kārojās kaut ko tādu atkal atkārtot. Un kāpēc gan ne – ja ir aitas, tad vienmēr uzradīsies arī cirpēji.

Šoreiz var sanākt pat divu veidu aitas – tās kuras nopirks saules paneļus, un tās kuras tos nenopirks! 

Kā nenokļūt cērpamo aitu barā? Lai cik tas neskanētu dīvaini, tad visvairāk kritizētie pasākumi(ierobežojumi) ir vērsti tieši uz to, lai šis cērpamo aitu bars sanāktu pēc iespējas mazāks, lai cērpamajām aitām paliktu vairāk vilnas. Tas, protams, neapmierina cirpējus – tāpēc publiskajā telpā tiek tiražēts daudz izdomājumu un puspatiesības. 

Par svarīgāko, lai jūsu izvēle nepieviltu 

Ir ļoti svarīgi, lai saules paneļiem paredzētā atbalsta sistēma būtu skaidri saprotama, taisnīga un ilgtspējīga – lai cilvēki, paļaujoties uz šo atbalsta sistēmu, netaptu piemānīti:  vai nu tāpēc, ka nav sapratuši pareizi šo atbalsta sistēmu, vai arī ir pārrēķinājušies –  paļaujoties uz to, kas vēlāk tiek izmainīts.

Kā  izveidot atbalsta sistēmu, kura ir taisnīga, un uz kuru visi var paļauties?

Vispirms ir jāsaprot, ka šī sistēma skar mūs visus – ne tikai tos, kas vēlas to izmantot. Līdzīgi kā darbojas enerģijas nezūdamības likums, tā ir arī ar atbalsta sniegšanu – ja kādam kaut kas tiek iedots, tad no kāda cita tas ir jāpaņem.

Atbalsts var būt visdažādākais – kompensējot saules paneļu iegādes un uzstādīšanas izmaksas, kompensējot sistēmas lietošanas izmaksas (izdevīgāks tarifs), veidojot ērtāku lietošanas režīmu un piešķirot papildus pakalpojumus (NETO sistēma) u.c.

Nav pārāk daudz iespēju, no kādas kabatas atbalstīt lai saules paneļu lietošana būtu izdevīgāka – vai nu no valsts (Latvijas nodokļu maksātāju maciņa – kā tas tagad ir ar OIK), vai nu piešķirot Eiropas finansējumu (kas jau ir pieejams), vai arī to apmaksā citi sistēmas lietotāji (kā tas bija ar OIK agrāk). 

Tāpēc svarīgi ir izveidot pareizi sabalansētu atbalsta sistēmu, kuru būs iespējams noturēt ilgtermiņā, kad saules paneļu lietotāju skaits un to saražotās elektroenerģijas apjoms būtiski pieaugs. Citādi sanāks kā ar OIK. 

Un te ir arī atbilde neapmierinātajiem un tiem, kas to nesaprot – kāpēc atbalsts saules paneļiem netiek sniegts uz “pilnu klapi”? Cenšoties maldinoši pasniegt to kā Latvijas nevēlēšanos parūpēties par savu energoneatkarību un liegt iespēju Latvijas patērētājam pašam nodrošināt sevi ar elektroenerģiju. 

Var jau saprast saules paneļu lietotāju vēlmi uzstādīt un lietot saules paneļus bez jebkādiem jaudas ierobežojumiem un lai to saražoto un neizlietoto enerģiju varētu nodot sistēmā jebkādos apjomos un pēc tam lietot to, kad vien vēlies, jebkurā vietā – kur  vien vēlies. Tehniski tas viss ir realizējams.

Bet kas par to maksās?  Taisnīgi būtu, ja maksātu tie, kas šādas ērtības sev vēlas izmantot. Tāpēc taisnīgi būtu, ka tie, kuriem nāksies maksāt par to – zinātu, ar ko viņiem jārēķinās, lai varētu aprēķināt sagaidāmo izdevīgumu un izdarīt savu izvēli atbildīgi. Pašlaik tā nav. 

Sadales tīkla tarifs

Sadales tīkls savas sistēmas izmaksas sedz ar ieņēmumiem no tarifa, kurš sastāv no divām daļām – “fiksētās” (atkarīga no pieslēguma jaudas) un “mainīgās” (atkarīga no patēriņa). Mainīgā tarifa daļa nodrošina lielāko ieņēmumu sadaļu (apmēram 2/3 no visiem ieņēmumiem). Tā ir reālajai situācijai (reālajam izmaksu veidošanās mehānismam) neatbilstoša, jo elektrības pārvadīšanai nepieciešamā infrastruktūra ir jāuztur neatkarīgi no tā, cik daudz enerģijas pa to tiek pārvadīts, un tieši šīs  “fiksētās izmaksas” sastāda būtiskāko izmaksu daļu (nevis “mainīgās” izmaksas). 

Pie esošās tarifa struktūras (lielas “mainīgās” daļas īpatsvara), ja pieslēgums tiek noslogots neefektīvi (mazs pārvadītais elektroenerģijas apjoms pret pieslēguma jaudu), tad šī pieslēguma lietotāja maksātais tarifs nenosedz šī pieslēguma uzturēšanas izmaksas.

Ņemot vērā saules ģenerācijas specifiku (saulaino stundu skaitu gadā), saules paneļiem izveidotais pieslēgums tiks noslogots neefektīvi. Arī izmantojot mikroģenerāciju esošā mājsaimniecības pieslēguma ietvaros – tas samazinās sistēmā pārvadītās elektroenerģijas apjomu, kurš tiek izmantots, aprēķinot “mainīgās” tarifa sadaļas maksājumu. Tas nozīmē, ka pie esošās tarifu struktūras šādu mikroģenerācijas pieslēgumu izmaksas netiks nosegtas ar lietotāja maksāto tarifu un tās nāksies segt citiem sadales sistēmas lietotājiem. Kamēr šādu pieslēgumu nav daudz, Sadales tīkls var nosegt šīs izmaksas no savas peļņas, nemainot tarifu. Taču Latvijā jau ir sācies saules paneļu “bums”, kas nozīmē, ka Sadales tīklam, lai nodrošinātu  pamatoti ilgtspējīgu tarifa struktūru, būs jāmaina fiksētās un mainīgās daļas proporcijas. 

NETO sistēma

Tā kā saules paneļi ražo elektroenerģiju atkarībā no saules spīdēšanas, nevis pēc to īpašnieku gribēšanas, ģenerācijas un patēriņa profili nesakritīs un var veidoties situācijas, kad saules paneļu īpašniekam saražotā elektroenerģija nebūs vajadzīga – tāpēc, lai padarītu saules paneļu izmantošanu izdevīgāku, tika izveidota NETO sistēma, kas dod iespēju nodot neizmantoto elektroenerģiju kopējā sistēmā un pēc tam saņemt to atpakaļ.

Pirmkārt ir jāsaprot, ka realitātē nekāda sistēmai nodotās enerģijas uzkrāšana nenotiek – sistēmai vienkārši nav šādas iespējas. Šai enerģijai tiek atrasts cits patērētājs. Bet tad, kad saules paneļu lietotājs grib saņemt atpakaļ “savu nodoto” enerģiju, tā šajā brīdī tiek nopirkta no cita elektroenerģijas ražotāja. (Šāds pakalpojums saules paneļu īpašniekiem tiek sniegts par velti.)

Elektroenerģijas tirgus cena ir mainīga. Tas nozīmē, ka sistēmai nodotās enerģijas cena var atšķirties no “atpakaļ saņemtās” enerģijas cenas. Elektroenerģijas tirgū ir acīmredzama tendence – brīžos, kad ģenerācija no atjaunojamajiem energoresursiem pieaug, elektroenerģijas tirgus cena krītas. Pie tuvākajā nākotnē sagaidāmajiem saules ģenerācijas apjomiem (kas strauji pieaug) ir sagaidāms, ka saulainās dienās (kad veidosies enerģijas pārpalikums, kurš tiks nodots sistēmā) elektroenerģijas cena būs būtiski mazāka nekā tad, kad saules paneļu īpašnieki vēlēsies šo enerģiju “saņemt atpakaļ”. Kādam būs jāsedz šī cenu starpība.

Līdzīgi kā ar pieslēguma izmaksām, kamēr šie apjomi ir mazi, to var nosegt sistēmas operators no savas peļņas,  bet tiem pieaugot būs jāceļ tarifs visiem lietotājiem. Vai arī jānodrošina taisnīgāks NETO sistēmas mehānisms – pāreja no enerģijas uzskaites sistēmas uz enerģijas norēķinu sistēmu (kad saņemto/nodoto enerģijas apjomu uzskaita nevis kilovatstundās, bet eiro).

Par ģenerāciju un pašpatēriņu

Otrs svarīgs aspekts. No sistēmas izmaksu viedokļa ir principiāla starpība – vai saules paneļu saražotā enerģija tiek izmantota “uz vietas” (optimāli – pašpatēriņam), vai arī šī enerģija ir jāpārvieto kaut kur tālāk sistēmā. 

Vieglāk to būs saprast, apskatot elektroapgādes sistēmas specifiku pēc analoģijas ar ūdens apgādes sistēmu.

 Lai nodrošinātu ūdens apgādi, tiek radīts spiediens sistēmā – to panāk, ceļot dažāda augstuma ūdenstorņus (līdzīgi kā elektroenerģijas sistēmā tiek nodrošinātas dažādas sprieguma pakāpes). Lai ūdeni no sistēmas mazāk tērētu (un maksātu), lietotājs var uztaisīt savu aku (mikroģenerācija), un iegūt sev ūdeni no turienes. Ja iegūtā ūdens ir par daudz, tad sistēmai ir jāatrod, kur šo ūdeni var izmantot. Ir labi, ja blakus ir kaimiņi, kuriem šis ūdens ir vajadzīgs, tad to var izmantot turpat. Tas ir ērti un izdevīgi visiem – gan sistēmai, gan akas īpašniekam. Taču, ja šis iegūtais ūdens uz vietas nav nevienam vajadzīgs (un ja visapkārt jau ir daudz aku), tad sistēmai šis ūdens jāpumpē augšā uz ūdenstorni, no kura tad to var novadīt kaut kur citur, kur tas ir vajadzīgs. Nav grūti saprast, ka sistēmai tas izmaksās daudz dārgāk nekā pirmajā gadījumā. Līdzīgi ir ar elektroenerģiju, lai to pārvietotu pa sistēmu – pa dažādām sprieguma pakāpēm.

Līdz ar to, ir saprotami un pamatoti, ka šādiem atšķirīgiem gadījumiem tiek veidots atšķirīgs regulējums. Jaudas ierobežojumi tiek noteikti, lai nodrošinātu, ka lielākā daļa saražotās enerģijas tiktu izmantota “uz vietas”. Tas dod iespēju iekļaut sistēmā daudz vairāk mikroģenerācijas lietotāju. Ātri un ar salīdzinoši mazām izmaksām. 

Ar ko rēķināties nākotnē?

No iepriekš skaidrotā ir saprotams, kāpēc pašlaik sistēmā ir ieviesti dažādi ierobežojumi. Daži no tiem ir tīri objektīvi pamatoti, daži – kā mēģinājums izlīdzsvarot, mazināt esošās sistēmiskās ačgārnības (piemēram – sadales tarifu struktūra).

Ir acīmredzami – ja vēlamies Latvijā izveidot tādu atbalsta sistēmu mikroģenerācijai, uz kuru var paļauties ilgtermiņā, tad šādai sistēmai ir jābūt taisnīgai un pareizi sabalansētai, tādai, kas, būtiski pieaugot mikroģenerācijas apjomiem, nerada deformējošu spiedienu uz pārējiem lietotājiem.

Šādu sistēmu nevarēs īstenot bez sadales tarifa struktūras izmaiņām – “fiksētās” tarifu komponentes īpatsvaram būtiski pieaugot, lai tas atspoguļotu reālās pieslēgumu uzturēšanas izmaksas (tātad samazinot pašlaik iegūstamo labumu no saules paneļu lietošanas). 

Ir skaidrs, ka NETO uzskaites sistēma būs jāaizstāj ar NETO norēķinu sistēmu – kad sistēmai nodotā un saņemtā enerģija tiek uzskatīta nevis pēc apjoma (kilovatstundām), bet pēc tās vērtības (eiro) – tādejādi novēršot, ka kādam citam par to būs jāpiemaksā.

Ir loģiski un pamatoti veidot dažādu regulējumu atkarībā no tā, cik sabalansēta ar pašpatēriņu ir uzstādāmo saules paneļu ģenerācija – priekšroku dodot tiem, kas vēlas īstenot mikroģenerāciju atbilstoši sava pašpatēriņa profilam (piemēram, izmantojot 80% no saražotā, un tikai 20% nododot NETO sistēmā).    

Izveidojot reālajai situācijai adekvātu regulējumu nebūs nepieciešami tik stingri jaudas ierobežojumi attiecībā uz mikroģenerāciju (tik ļoti apspriestie un nīstie 11kW).   

Tas viss ir darāms darbs. Un to nāksies īstenot jau tuvākajā nākotnē. (Kā tas jau tika paredzēts “saules bumam”  vēl tikai sākoties – skat.šeit ).

Epilogs

Lai gan šīs izmaiņas samazinās saules paneļu izmantošanas izdevīgumu, tās tomēr ir arī saules paneļu lietotāju interesēs – jo nodrošinās nosacījumus, uz kuriem ilgtermiņā varēs paļauties, dodot tiem iespēju drošāk izrēķināt sev izdevīgāko risinājumu un pieņemt pareizus lēmumus. 

Tas, protams, var ļoti nepatikt tiem saules biznesa īstenotājiem, kuri cerēja uz esošās situācijas rēķina īstermiņā nopelnīt pēc iespējas vairāk, pievilinot sev klientus ar nepamatoti izdevīgiem solījumiem.

Tāpēc atbildot uz jautājumu,  kāpēc Latvija neatļaujas darīt to, ko attiecībā uz saules paneļiem dara tepat blakus Lietuvā,  īsā atbilde ir – tāpēc, ka Lietuvai vēl nav bijusi sava “OIK afēra”, tā pašlaik top.

Puaro.lv sadaļā “WHO IS WHO” esam apkopojuši politiķu CV. Šeit varat uzzināt, cik izglītoti ir Saeimas deputāti un  ministri, kā arī valsts amatpersonas, viņu parādsaistību apjomu, iepriekšējo pieredzi, partiju maiņu un citus sasniegumus.

Savukārt to, kurš patiesībā nosaka, kas notiek Latvijā, kurš ir ietekmīgs, kurš bagāts, bet kurš gan viens, gan otrs, uzziniet mūsu jaunajā sadaļā “Ietekme un nauda”.

Izsakiet savu viedokli komentāros un sekojiet mums  Facebook ,   Twitter,  Youtube un Instagram!