Gabriels Hosē de la Konkordija Garsija Markess – kolumbiešu romānu un stāstu rakstnieks, scenārists un žurnālists, Nobela prēmijas laureāts nomira 2014.gada 17.aprīlī Meksikā. Viņam bija 87 gadi.
Es vienmēr esmu vēlējies sacerēt ziepju operas. Tādiem cilvēkiem, kāds esmu es, kuru vienīgā vēlēšanās ir tikt cienītam par to, ko viņi dara, ziepju opera būtu daudz efektīvāka par romānu.
Mums nākas cīnīties ar valodas pārakmeņošanos. Tādi vārdi, kā “tauta”, “demokrātija” ir zaudējuši savu nozīmi. Ikviens, kurš spējīgs noorganizēt vēlēšanas, uzskata sevi par demokrātu.
Esmu mēģinājis rakstīt pasakas, taču nekas nav iznācis. Vienu es parādīju saviem dēliem, kuri tobrīd vēl bija mazi. Viņi man to atdeva atpakaļ, teikdami: “Tēti, vai tev šķiet, ka bērni ir pavisam dumji?”
Es cenšos novērst nepatīkamus pārsteigumus. Priekšroku dodu eskalatoram, nevis trepēm. Un lidmašīnas vietā izvēlos jebko citu.
AIDS tikai mīlestībai dod riska piešprici. Mīlestība vienmēr ir bijusi ļoti bīstama. Tā pati par sevi jau ir nāvējoša slimība.
Jaunībā manas draudzenes bija prostitūtas. Es pie viņām gāju ne tik daudz mīlēties, cik atbrīvoties no vientulības. Es vienmēr esmu teicis, ka apprecējos tāpēc, lai nebūtu vienatnē jābrokasto. Protams, Mersedesa (Markesa sieva – red.) tāpēc mēdz mani saukt par maitu.
Man bija sieva un divi mazi dēlēni. Es strādāju par sabiedrisko attiecību menedžeri un rediģēju kinoscenārijus. Taču, lai uzrakstītu grāmatu, bija no darba jāaiziet. Es ieķīlāju mašīnu un naudu atdevu Mersedesei. Viņa tik un tā katru dienu mani apgādāja ar papīru, cigaretēm, visu, kas nepieciešams strādāšanai. Kad grāmata bija pabeigta, izrādījās, ka mēs esam parādā miesniekam 5000 peso – milzu naudu. Apkaimē izplatījās runas, ka es rakstu ļoti svarīgu grāmatu, un visi veikalnieki gribēja tajā piedalīties. Lai manuskriptu nosūtītu izdevējam, bija nepieciešami 160 peso, bet mums bija tikai 80. Tad es ieķīlāju mikseri un Mersedeses fēnu. Kad sieva to uzzināja, viņa teica: “Un tagad tikai trūka, ka romāns izrādīsies nekam nederīgs”.
Ja kaut kur iesaistās sieviete, es zinu – viss būs kārtībā. Man ir pilnīgi skaidrs, ka pasaulē valda sievietes.
Vienīgais, ko sievietes nepiedod – nodevība. Ja spēles noteikumi tiek noteikti jau sākumā, lai kādi tie būtu, sievietes parasti tos akceptē. Taču necieš, ja noteikumi mainās, kad spēle jau ir sākusies. Tādās reizēs viņas kļūst nežēlīgas.
Reiz Kubā es sastrīdējos ar literatūras profesoriem. Viņi teica: “Simts vientulības gadu” – tā ir īpaša grāmata, taču tā nepiedāvā risinājumu”. Man tā ir dogma. Manās grāmatās aprakstītas situācijas, risinājumi tām nav jāpiedāvā.
Esmu sīkburžuāzijas rakstnieks, un mans viedoklis vienmēr ir bijis sīkburžuāzisks. Tas ir mans līmenis, mans rakurss.
Ja nebūtu kļuvis par rakstnieku, es gribētu būt tapers kādā bārā. Tā es palīdzētu tiem, kuri iemīlējušies vēl stiprāk mīlēt vienam otru.
Mans uzdevums — būt mīlētam, tāpēc es rakstu. Man ļoti bail, ka ir kāds, kurš nemīl mani.
Lielu kataklizmu sekas vienmēr ir bijusi liela pārpilnība. Kataklizmas liek cilvēkiem gribēt dzīvot.
Izsakiet savu viedokli komentāros un sekojiet mums Facebook ,Twitter, Youtube un Instagram!
Citātus no intervijām apkopojis izdevums “Esquair”
Lasītāju viedokļi