Esmu introverts, un uz jūsu ballīti ierasties nevarēšu

Nejauši noklausītas kāda cilvēka domas brīdī, kad viņš saņem ielūgumu uz darba kolektīva ballīti .

Atvainojiet, bet esmu introverts, un nevarēšu piedalīties jūsu līksmībās.

Visticamāk, jūs to nespējat saprast, jo esat citādi. Jums patīk jautras izdarības, saskarsme ar cilvēkiem un vienkārši atrasties sabiedrībā. Iespējams, jūs apvainosities. Tāpēc es mēģināšu paskaidrot.

Jā, esmu introverts. Un to es sapratu ne jau šodien un pat ne vakar, bet gan daudz agrāk. Jau ilgi pirms šī tēma kļuva par modernu apspriešanas tēmu tīmeklī un teju ikviens saskatīja sevī introvertam raksturīgas iezīmes.

Tā nebija mana izvēle un es necentos par katru varu kļūt introverts. Vai haizivs dzīves mērķis ir kļūt par haizivi? Vai lauva spēj pārvērsties par trusīti? Protams, nē. Tāds tu vienkārši esi no dabas, un aizbēgt no sevis nav iespējams.

Es vienkārši esmu vienpatis, kas tīri labi adaptējies dzīvei sabiedrībā. Viss, kas man ir vajadzīgs – tas ir mans ērtais dīvāns, sakārtots dienas režīms un darbs, kuru veicot man nav jākontaktējas ar svešiem cilvēkiem. Man pilnīgi pietiek jau ar to vien, ka periodiski kontaktējos ar ģimenes locekļiem un dažiem draugiem. Es jūtos ļoti neomulīgi ļaužu pūlī vai sabiedriskā pasākumā, kur visapkārt ir tūkstošiem uzbudinātu ļaužu. Ja es vēlos noskatīties koncertu vai sporta pasākumu, es to varu darīt tepat, ērti iekārtojies savā dīvānā un ieslēdzis TV vai YouTube.

Taču mēs nedaudz novirzījāmies no tēmas.

Es skatos uz jūsu atsūtīto ielūgumu, kurā melns uz balta rakstīts, ka „ieradīsies daudz ļaužu un jautrība ir garantēta!!!”. Trīs izsaukuma zīmes. Tām acīmredzot par gaidāmo pasākumu ir jāizsaka sajūsma augstākajā pakāpē.

Man riebjas konflikti, un es, bez šaubām, negribu nevienu aizvainot. Tomēr es teikšu bez aplinkiem.

Es nevarēšu ierasties uz jūsu ballīti. Kad atrodos visu šo familiāro ļaužu vidū, manas plaukstas kļūst mitras, bet skatiens meklē kādu tumšu un klusu stūrīti.

Man gribas paslēpties tumšā vietā kā krabim, kuru krastā izmetis paisuma vilnis. Man gribas ātrāk tikt atpakaļ savā ierastajā stihijā.

Jā, jā – es saprotu, ka jūsu ielūgums ir no sirds, un, iespējams, mana klātbūtne jums patiešām kaut ko nozīmē. Bet es neieradīšos uz jūsu ballīti ne nākamnedēļ, ne nākamgad. Esmu introverts, un man ir svarīgākas lietas darāmas, nekā sēdēšana tumšā stūrī jūsu ballītē. Es labāk palasīšu kādu grāmatu, kas sen jau gaida savu kārtu kaudzītē uz mana rakstāmgalda, noskatīšos kādu filmu vai palasīšu rakstus tīmeklī. Godīgi sakot, vislabāk man patiktu pasēdēt vienkārši tāpat un padomāt, nevis doties kaut ko svinēt. Atvainojiet, bet es nevarēšu ierasties uz jūsu ballīti.

Nē, man, protams, patīk mūzika, saldumi un dāvanas. Bet kam vajadzīgi visi šie cilvēki un kāpēc viņi nemitīgi sarunājas? Pats trakākais ir tas, ka šīm sarunām nav nekādas jēgas, tajās nav nekādas vērtīgas informācijas. Un kļūst vēl sliktāk, kad nonāk līdz grādīgajiem. Nē, es labāk šo vakaru pavadīšu sava grāmatplaukta sabiedrībā.

Kā, lūdzu? Jums ir sagatavota dāvana man? Cik mīļi…

Vai varat to atsūtīt ar kurjeru?

Izsaki savu viedokli komentāros un seko mums Facebook un Twitter!

Avots: medium.com