Ernests Hemingvejs patiešām bija ļoti iecienījis alkoholiskus dzērienus.
Viņam garšoja sausais martini, saldais mojito, un klīda baumas, ka vēlākajos dzīves gados viņš izdzēra pudeli viskija dienā.
Klajā nācis vēl viens pierādījums šai viņa postošajai kaislībai.
Šons Ušers, kurš ir vietnes Letters Of Note (Vēstules piezīmes) veidotājs, publicējis Hemingveja vēstules postskriptu, kas bija rakstīts krievu tulkotājam un kritiķim Ivanam Kaškinam 1935.gadā.
”P.P.S. Vai tad Jūs nedzerat? Es pamanīju, ka Jūs nievājoši izsakāties par grādīgo. Es dzeru kopš piecpadsmit gadu vecuma, un nav daudz citu lietu, kas man ir sagādājušas lielāku baudu. Visu dienu smagi strādājot garīgu darbu un zinot, ka nākamajā dienā atkal būs jāstrādā, kas vēl var mainīt jūsu domas un likt tām plūst citā virzienā, ja ne viskijs?
Kad esat nosalis un izmircis, kas cits var jūs sasildīt? Kas cits vēl labāk par rumu spēj cilvēkā pirms uzbrukuma radīt tūlītēju labsajūtu? Es drīzāk vakarā neēstu, nekā iztiktu bez sarkanvīna un ūdens. Vienīgā reize, kad jums tas neder, ir tad, kad rakstāt vai cīnāties. Jums tas ir jādara skaidrā prātā. Taču tas vienmēr man ir palīdzējis šaut. Modernajā dzīvē bieži vien ir arī mehāniska apspiešana, un alkohols ir vienīgais atvieglojuma mehānisms.
Dariet man zināmu, vai manas grāmatas nes peļņu, tad es aizbraukšu uz Maskavu, mēs atradīsim kādu, kurš dzer, un nodzersim manu honorāru, lai izbeigtu šo mehānisko apspiešanu.”