Par vienu no spilgtākajām parādībām japāņu sabiedrībā uzskata noziedzīgos jakudzas grupējumus. Atšķirībā no rietumu mafijas jakudza ir likumīgs veidojums ar stingriem noteikumiem un dzelžainu goda kodeksu.
Japāņi jau sen ir samierinājušies ar noziedzīgo klanu pastāvēšanu, uzskatot tos par tradicionālā dzīvesveida neatņemamu sastāvdaļu. Starp citu, pēdējos gados valdības spiediena rezultātā uzticēšanās līmenis jakudzai palēnām plok.
Cēlie bandīti
Pārliecinošas informācijas par jakudzas izveidošanos acīmredzami pietrūkst. Daži apvienības pārstāvji sliecas uzskatīt sevi par samuraju kārtas pēctečiem, kuri senatnē zaudēja lēņu kungus un kļuva par klejotājiem. Šāds uzskats palīdz jakudzai radīt ap sevi romantisku auru.
Pēc vēl kādas teorijas, jakudzas priekšteči nebūt nebija klejotāji, bet gan pilsoniskās zemessardzes dalībnieki, kas aizsargāja savas apmetnes no bijušajiem samurajiem. No vienas puses, šis skaidrojums nepadara jakudzas izcelšanos mazāk cildenu. No otras puses, ir liecības, ka zemessardzes vienībās bieži vien stājās zemāko sabiedrības slāņu pārstāvji, turklāt daudzi no tiem nodarbojās ar dažādām nelikumībām.
Jakudzu nevar uzskatīt par viendabīgu veidojumu: izņemot apmetņu aizsargātājus (vai bijušos samurajus), biedrībā ir gan klaiņojoši tirgotāji, kas bieži vien gādā sev iztikas līdzekļus laupot un zogot (nav izslēgts, ka tieši viņi pagātnē ir bijuši klaiņotāji), gan azartspēļu perēkļu īpašnieki. Vēl jo vairāk, ir izplatīts viedoklis, ka pats nosaukums „jakudza” ir cēlies azartspēļu vidē. Pieļauj, ka tas ir veidots no trim skaitļu vārdu zilbēm (astoņi, deviņi, trīs), kuru summa (divdesmit) ir izplandīta japāņu kāršu spēlē „oitjo-kabu” un nozīmē zaudējumu. Teic, ka biedrības dalībnieki tādējādi uzsver savu atšķirtību no “civilizētajiem” japāņiem.
Ir viedoklis, ka, parādījušies jau XVII—XVIII gadsimtā, jakudzas priekšteči sāka gūt ietekmi sabiedrībā XIX gadsimtā, it īpaši Meidzi Restaurācijas periodā. Ekonomikas attīstība un tai sekojošā industrializācija kļuva par plašu darbības lauku gangsteriem, kuri paņēmasavā pārziņā tirdzniecību, rūpniecisko ražošanu un darba tirgu. Tajā laikā bandīti jau aktīvi sadarbojās ar vietējo policiju un apmaiņā pret protekciju piegādāja likumsargiem informāciju. Turklāt jakudzai un tiesībsargiem bija slepena vienošanās par pienākumu sadali: par ieroču (galvenokārt zobenu) nēsāšanas atļauju un virkni citu preferenču mafija apņēmās veikt policijas funkcijas, kad tai pietrūka savu resursu.
Tūkstošiem ģimeņu
Jakudzas un valdības tuvināšanās turpinājās XX gadsimtā. Īpaši straujiem tempiem tas notika uz ekonomikas krituma fona pirms Otrā pasaules kara. No vienas puses, mafija varēja efektīvi apspiest sašutušo iedzīvotāju buntošanos, tāpēc vara skatījās uz to „caur pirkstiem”. No otras puses, jakudzas paspārnē uzplauka dažāda veida netiklības perēkļi, un mēģinājumi tos likvidēt draudēja izvērsties vēl vērienīgākās tautas nepakļaušanās akcijās.
Īpaši lielu ietekmi jakudza ieguva pēc kara, kad valstī ienāca amerikāņi. Okupācijas vara neuzticējās vietējiem gangsteriem un raudzījās uz tiem ar lielām aizdomām. Tomēr tieši ar jakudzas starpniecību ārzemju kareivji guva pieeju prostitūtām, narkotikām un saņēma citus apšaubāmus pakalpojumus. Bandītiskie grupējumi, izmantojot varas atslābumu un bēdīgo ekonomisko stāvokli, uzpirka no amerikāņiem pārtiku un citas deficīta preces un izveidoja melno tirgu.
Līdz ar okupācijas beigām jakudzas ietekme, kā varētu domāt, itin nemaz neatslāba. Vēl jo vairāk — šie grupējumi jau bija kļuvuši par savdabīgu šķiru, kuras pastāvēšana nevienam nebija noslēpums. Pagājušā gadsimta 90. gadu vidū jakudza apvienoja aptuveni 2,5 tūkstošus ģimeņu. Tie galvenokārt bija sīki grupējumi, kuru priekšgalā izvirzījās trīs galvenie klani, kas ir lielākie un ietekmīgākie līdz pat šim laikam.
Kuplākā „lielā trijnieka” ģimene ir sindikāts „Jamaguti-gumi”, kurā ir ap 40—55 tūkstošiem cilvēku. Sākumā tas kontrolēja Kobes pilsētu, kura atrodas tuvāk Honsju salas ziemeļu galam, taču kopš kāda laika tā ietekme ir izplatījusies arī Tokijā. Galvaspilsētas reģions atrodas divu Japānas spēcīgāko kriminālo grupējumu — „Sumiesi-kai” un „Inagava-kai” uzmanības centrā. Tajos ir atbilstoši ap 20 un 15 tūkstošiem dalībnieku.
Kopumā mūsdienu Japānā ir ap simt tūkstošiem noziedzīgu grupējumu dalībnieku, turklāt apmērām puse no tiem ir tā saucamie „pagaidu” jakudzas. Viņi paši uzskata sevi par neatkarīgiem gangsteriem, kas spēj konkurēt ar „īstajiem” jakudzas dalībniekiem, tomēr „īsto” attieksme ir nicinoša, turklāt viņi uzskata tos par “okšķeriem”.
Tikumi
Jakudza tiek dēvēta par ģimenēm un klaniem visai nosacīti: nekādas radniecības viņu starpā parasti nav. Attiecības, kas saista bandas locekļus, var dēvēt par kvaziģimeniskām. Runa ir par „obujan — kobun” sistēmu, kurā pirmais nosacīti ir tēvs, bet otrais, tikpat nosacīti, — dēls. Šī hierarhiskā sistēma, kas neiekļaujas formālas hierarhijas ietvaros (sava veida štatu sarakstā), ir raksturīga ne tikai noziedzīgajiem grupējumiem: pēc tāda paša principa savas neformālās attiecības veido daudzas Japānas apvienības — uzņēmumi, politiskās partijas, sabiedriskās organizācijas utt.
Jakudzas dalībnieku savstarpējās attiecības tiek uzskatītas par stiprākām nekā citos kolektīvos, īpaši, ja runa ir par bosa pavēles pildīšanu. Klana dalībnieka nepakļaušanās ajabuna rīkojumam nav iedomājama. Savukārt briesmu brīdī uzņemties atbildību un izsaukt „uguni” uz sevi pat tad, ja runa ir par vienlīdzīga statusa bandas locekli, skaitās ārkārtīgi cēls solis. Ja gangsteris kādu iemeslu dēļ nav izpildījis ojabuna gribu vai sakompromitējis savu klanu, viņš izpērk vainu, veicot rituālu, kas jau sen ir kļuvis par jakudzas vizītkarti visā pasaulē — nogriež mazā pirkstiņa (vai zeltneša, ja tas nav pirmais pārkāpums) pēdējo falangu. Šis rituāls ir cēlies senajā Japānā, kur tam bija ne vien simboliska, bet arī praktiska nozīme: bez mazā pirkstiņa vai tā daļas kareivim bija daudz grūtāk rīkoties ar zobenu, un tas darīja viņu atkarīgāku no saimnieka un citiem kolektīva dalībniekiem, pret kuriem viņš bija nogrēkojies.
Vēl kāda jakudzas atšķirīga īpašība, kas ir zināma daudziem ārzemniekiem, ir milzīgie tetovējumi, kas var klāt visu dalībnieka ķermeni.
Tiesa, parasti bandīti tos rūpīgi slēpj no svešām acīm. Viens no iemesliem, kāpēc jakudzas cenšas pēc iespējas vairāk izgreznot ķermeni, ir vēlēšanās demonstrēt gara izturību un fizisku ciešanu nicinājumu. Ņemot vērā, ka parasti šādi tetovējumi tiek veikti manuāli, bez automātisku rīku pielietošanas, zīmējuma radīšanai nepieciešams daudz laika — līdz pat vairākiem gadiem.
Piespiedu boikots
Atšķirībā no rietumu mafijas klaniem, kas cenšas saglabāt slepenībā savas darbības noslēpumus, jakudza neslēpjas. Gluži otrādi, viņi, var teikt, izliek sevi vispārējai apskatei, apzīmējot štāba dzīvokļus ar izkārtnēm, dalot vizītkartes ar klana nosaukumu un simboliku, ievietojot kontaktus tālruņu uzziņu grāmatās un izdodot savus žurnālus. Šāda šķietami bezkaunīga rīcība ir vienkārši izskaidrojama — jakudza nav aizliegta ar likumu. Būtībā tā ne ar ko neatšķiras no jebkurām citām sabiedriskām apvienībām.
Viens no jakudzas pamatprincipiem, kuru ģimenes cenšas ievērot jau daudzus gadus, ir nenolaisties līdz ielu noziedzībai. Daudzu klanu kodeksi aizliedz laupīšanu, zādzības, narkotiku tirdzniecību ielās, izvarošanu, slepkavības. Gluži otrādi, jakudza cenšas uzturēt tās kontrolējamā teritorijā maksimālu sabiedrisko kārtību, turklāt viņu pārliecība par savu noderīgumu ir tik liela, ka dažu grupējumu līderi pilnīgi nopietni uzskata savas ģimenes par „humanitārām organizācijām”.
Tomēr goda kodeksa ievērošana netraucē jakudzai regulāri pārkāpt likumus. Viņi „specializējas” prostitūcijā, izspiešanā, azartspēļu biznesā, vērienīgā narkotiku un ieroču tirdzniecībā, nelikumīgos darījumos ar nekustamo īpašumu. Gadās arī slepkavības — tās gan lielāko tiesu notiek, skaidrojot attiecības starp klaniem.
Protams, ka jakudzas pastrādātie noziegumi nevar palikt nepamanīti. Aktīva cīņa pret klaniem notiek kopš pagājušā gadsimta 90. gadiem, kad tika pieņemti pirmie pret mafiju vērstie likumi. Tomēr radikālākie pasākumi tiek veikti tikai dažus pēdējos gados. Turklāt no analoģiskiem citu valstu likumiem šie pasākumi atšķiras ar to, ka klani joprojām skaitās likumīgi veidojumi. Valdība ir pasludinājusi par nelikumīgu sadarbību ar mafiju. Saskaņā ar jaunajām likuma normām uzņēmumiem, kas pieķerti sakaros ar jakudzu, ir liegti banku pakalpojumi un zemes noma, bet to akcijas tiek noņemtas no biržas izsolēm. Tādu firmu darbinieki atbild likuma priekšā, un viņus pat var ieslodzīt cietumā.
Pēc šo likumu pieņemšanas no jakudzas ir sākuši novērsties visi tie, ar kuriem klani iepriekš sadarbojās. Mafija tiešām ir zaudējusi daļu ienākumu, tāpēc tā ir spiesta meklēt jaunas interešu jomas — par vienu no tādām nesen ir kļuvis fondu tirgus, kurā jakudza darbojas ar fiktīvu uzņēmumu starpniecību. Tiesa, cīņai ar noziedzīgajiem klaniem ir arī kritiķi. Pēc viņu domām, daudzi uzņēmumi nonāk bīstamā situācijā, it kā starp divām ugunīm: no vienas puses tos apdraud gangsteri, kas ir saniknoti par atteikumu sadarboties, no otras — likums.
Vēl viens veids, kā pievaldīt mafiju, ir likuma norma, kas nosaka: pat par sīkiem noziegumiem, ko izdarījuši klana dalībnieki, jāatbild viņu bosam. Arī šī taktika ir izrādījusies efektīva: pamatojoties uz likumu, pret kriminālajiem dūžiem tiesā ir iesniegta ne viena vien prasība. Pēdējā šāda epizode ir kāda Nagojas bāra īpašnieces vēršanās tiesā, kura pieprasījusi no „Jamaguti-gumi” bosa Kenjiti Sinodu kompensāciju par viņa padoto veikto reketu.
Uz aktīvās pret mafiju vērstās kampaņas viļņa jakudza sāk izjust arī vienkāršo ļaužu spiedienu. Neraugoties uz to, ka klani ievēro goda kodeksu, cilvēki ir noguruši no kaimiņattiecībām ar noziedzniekiem. Par to, ka sabiedrības noskaņojums ir mainījies, liecina prasība, kuru 2008. gadā iesniedza Kurumes pilsētas iedzīvotāji, pieprasot izlikt no telpām vietējo noziedzīgo grupējumu.
Cīņu ar kriminālajiem klaniem sarežģī tas, ka daudzu japāņu apziņā jakudza ir nemainīgs sabiedrības atribūts. Noziedznieku gatavība palīdzēt iedzīvotājiem, kā tas notika, piemēram, pēc zemestrīces Fukušimā, un viņu goda kodekss joprojām nodrošina jakudzai daudz piekritēju. Starp citu, Japānas mafijas rindas jau vairākus gadus rūk, un tas ļauj valdībai tuvākajā nākotnē cerēt uz uzvaru.
Tomēr kampaņas kritizētāji uzskata, ka jakudzas iznīcināšana var izraisīt haosu: noziedzība kā tāda nav izskaužama, bet jaunākās paaudzes gangsteri diezin vai ievēros goda kodeksu.
Izsakiet savu viedokli komentāros un sekojiet mums Facebook , Twitter, Youtube un Instagram!
Avots: Highsnobiety