4. oktobrī – pasaules dzīvnieku dienā – vilka un lāča aizstāvībai

PĒTERIS APINIS, ārsts

Pasaules dzīvnieku dienu dienu izdomāja vācu kinologs Heinrihs Cimmermanis. Viņš organizēja pirmo Pasaules dzīvnieku dienu 1925. gada 24. martā Berlīnē, Sporta pilī. Sākotnēji viņš pasākumu bija plānojis 4. oktobrī, lai tas sakristu ar dzīvnieku aizbildņa Svētā Asīzes Franciska svētku dienu. Te nu man lasītājam jāpastāsta, kas bija svētais Francisks no Asīzes (Džovanni di Pjetro di Bernardone, 1181–1226). Viņš bija Franciskāņu ordeņa dibinātājs, un kļuva par ekologu un dzīvnieku aizgādni. Dzimis Francisks bija kā turīga audumu tirgotāja dēls, bet publiski atteicās no sava tēva mantojuma un bagātības, izvēloties nabadzību un pazemību. Bija slavens ar savu dziļo cieņu pret dabu un visām dzīvajām radībām, ko viņš sauca par “brāļiem un māsām”. Sludināja putniem. Pazīstams kā “miera bruņinieks”.

1931. gada maijā Starptautiskā dzīvnieku aizsardzības kongresā Florencē, Itālijā, Cimmermaņa priekšlikums – noteikt 4. oktobri par Pasaules Dzīvnieku dienu, tika vienbalsīgi pieņemts un apstiprināts kā rezolūcija. Šajā kongresā pirmo reizi pasaulē tika pievērsta uzmanība arī apdraudēto dzīvnieku sugu liktenim. Pasaules Dzīvnieku dienu globāli mēdz saprast atšķirīgi – vieniem tās ir rūpes par klaiņojošiem suņiem un kaķiem, dažādām dzīvnieku patversmēm; citiem – cīņa pret globālo dzīvnieku sugu izmiršanu, rūpes par bioloģisko daudzveidību. Šo rindu autors pieder pie otrajiem, tādēļ šajā rakstā suņu un kaķu patversmju tēma skatīta netiks. 

Kopš 2003. gada Pasaules Dzīvnieku dienu koordinē Lielbritānijā bāzēta dzīvnieku labklājības labdarības organizācija “Naturewatch Foundation”. To atbalsta daudzas dzīvnieku labturības organizācijas visā pasaulē, tostarp Pasaules dzīvnieku aizsardzības organizācija, Starptautiskais dzīvnieku labturības fonds (IFAW) un “Humane Society International”. Jāteic, ka Cimmermaņa radītā Pasaules Dzīvnieku diena nav vecākais mēģinājums iedzīvināt globālās rūpes par dzīvniekiem speciālas svinamdienas veidā. Argentīnā un dažās citās Dienvidamerikas valstīs jau kopš 1908. gada 29. aprīlī svin Dzīvnieku dienu, un to radīja Buanesairesas Dzīvnieku aizsardzības asociācijas prezidents Ignacio Lucas Albarracins. 

Bet atgriezīsimies 4. oktobrī. Tātad – Pasaules Dzīvnieku dienai šogad ir 100. gadskārta. Šā gada oficiālā tēma ir “Glāb dzīvniekus, glāb pasauli” 

Šī gada tēma atgādina par saikni starp dzīvnieku daudzveidību, populācijām, dzīvotnēm, labturību un mūsu planētas veselību. No bioloģiskās daudzveidības zuduma, dzīvotņu iznīcināšanas līdz rūpnieciskajai gaļas, piena un olu ražošanai globālajā lauksaimniecībā un piesārņojumam – veids, kā cilvēki izturas pret dzīvniekiem, tieši ietekmē vidi un otrādi. Kad mēs iestājamies pret noziegumiem pret savvaļas dzīvniekiem (un arī Latvijas mežcirtēji ar nesaudzīgu mežu pārvēršanu izcirtumos, Latvijas lauksaimnieki ar saldūdeņu piesārņošanu ar pesticīdiem, Latvijas mednieki ar savu necilvēcīgo slepkavniecisko darbību ietilpst šajā kategorijā), cīnāmies pret rūpnieciskās lauksaimniecības nežēlību un nodrošinām mūsu mīļo mājdzīvnieku labklājību, mēs veicinām ilgtspējīgāku un līdzjūtīgāku pasauli.

Katastrofāls 73 % samazinājums vidējā globālās savvaļas dzīvnieku populāciju lielumā tikai 50 gadu laikā nozīmē “apdraudētu sistēmu”

Pasaules Dabas fonda (WWF) galvenais ziņojums „Living Planet Report 2024” detalizēti apraksta straujo samazinājumu novērotajās savvaļas dzīvnieku populācijās – novēroto savvaļas dzīvnieku populāciju (zīdītāju, putnu, rāpuļu, abinieku un zivju sugu skaits) vidējais lielums ir katastrofāli samazinājies par 73 %, vislielākais samazinājums reģistrēts Latīņamerikā un Karību reģionā (95 %), Āfrikā (76 %) un Āzijas–Klusā okeāna reģionā (60 %), kam seko Ziemeļamerika (39 %) un Eiropa un Centrālāzija (35 %).  Daudzas cilvēka darbības ir kaitējušas daudzām dzīvnieku sugām, gan tieši, gan netieši. Pašreiz sugu izmiršanas ātrums ir 1000 reižu lielāks nekā laikposmā pirms cilvēka parādīšanās, un zinātnieki uzskata, ka mēs piedzīvojam planētas sesto masveida izmiršanu. Ziņojumā brīdināts, ka daļa no mūsu planētas tuvojas bīstamam pagrieziena punktam, ko izraisa dabas zudums un klimata pārmaiņas, kas rada nopietnu apdraudējumu cilvēcei. Apdraudēto sugu saglabāšana nav tikai ētiskas atbildības jautājums — tā ir fundamentāla nepieciešamība mūsu planētas veselībai.

Londonas Zooloģiskās biedrības (ZSL) sniegtais Dzīvās planētas indekss (“Living Planet Index”) aptver gandrīz 35 000 mugurkaulnieku populācijas no 5495 sugām laika posmā no 1970. līdz 2020. gadam. Visstraujākais samazinājums ir sastopams saldūdens populācijās (85 %), kam seko sauszemes (69 %) un jūras (56 %) populācijas. Te piebildīšu, ka Latvijā vislielākais samazinājums ir abiniekiem (vardēm, krupjiem, tritoniem), kas tieši saistīti ar saldūdeņu tīrību.

Dzīvotņu zudumu un degradāciju, kā arī pārmērīgu izmantošanu galvenokārt izraisa mūsu globālā pārtikas sistēma, un tie ir galvenie draudi savvaļas dzīvnieku populācijām visā pasaulē.

Dzīvnieku populāciju ievērojams samazinājums negatīvi ietekmē mūsu vides veselību un izturību un tuvinā dabu katastrofālam, neatgriezeniskam pagriezienam jeb kritiskām robežvērtībām. Reģionālie pagrieziena punkti, piemēram, Ziemeļamerikas priežu mežu iznīcināšana, Amazones lietusmežu iznīcināšana un koraļļu rifu masveida izmiršana, var radīt šoku, kas izplatās tālu ārpus reģiona, ietekmējot pārtikas drošību, iztikas līdzekļus un ekonomiku.

Straujš savvaļas dzīvnieku populāciju skaita samazinājums ir skaidrs un steidzams brīdinājums. Straujā zīdītāju, putnu, kukaiņu un jūras zivju daudzveidības un skaita mazināšanās liecina, ka daba sabrūk un kļūst mazāk izturīga. Kad daba ir apdraudēta, tā kļūst neaizsargātāka pret klimata pārmaiņām. Kad dabas iznīcināšana notiek pārāk daudzās vietās visā pasaulē, tas apdraud gaisu, ko elpojam, ūdeni, ko dzeram, kā arī pārtiku, ko ēdam.

Cilvēka radītā ietekme dzīvnieku daudzveidības mazināšanā aplūkojami piecās jomās:

• zemes izmantošanas izmaiņas;

• resursu izmantošana;

• piesārņojums (galvenokārt ķīmiskais);

• klimata pārmaiņas;

• invazīvās sugas.

Dzīvnieku populācijas mazināšanā lielā mērā vainojamas klimata pārmaiņas — 2024. gada decembrī publicēts pētījums liecina, ka viena trešdaļa sugu uz planētas būs apdraudētas un sagaidīs izmiršanu līdz šā gadsimta beigām, ja siltumnīcefekta gāzu emisijas turpinās pieaugt pašreizējā līmenī. Apdraudēto sugu saglabāšana nodrošina sarežģīto līdzsvaru mūsu planētas dzīvē, garantējot veselīgāku un drošāku nākotni ekosistēmām un cilvēkiem. IFAW ir dabas aizsardzības un glābšanas organizācija, kuras mērķis ir veidot nākotni, kurā dzīvnieki un cilvēki var kopīgi attīstīties. Ņemot vērā šo mērķi, ir svarīgi izpētīt, kāpēc mums jāaizsargā apdraudētās sugas — kāpēc tās ir tik svarīgas? Un kāda izskatītos mūsu pasaule bez tām?

Bioloģisko daudzveidību var uzskatīt par dabas līdzsvara mehānismu, kurā visas pasaules sugas sadarbojas, lai uzturētu populāciju skaitu un aizsargātu mūsu planētas ekosistēmas. Kad noteiktas sugas kļūst apdraudētas vai izmirst, šis līdzsvars tiek traucēts, izraisot domino efektu pārējām pasaules sugām.

Ar speciālu sveicienu Zemkopības ministram (mums šobrīd ir nopietnas domstarpības mežu ciršanas jautājumā, un man ir iespaids, ka ministrs iet to ļaužu pavadā, kas Latviju redz kā plašu izcirtumu), kurš patiesībā ir ekoloģiski domājošs agronoms, bitenieks, kā piemēru minēšu bites. Šie kukaiņi spēlē būtisku lomu augu apputeksnēšanā, palīdzot saglabāt bioloģisko daudzveidību un nodrošinot augļu, dārzeņu un riekstu pieejamību mūsu ekosistēmās. Bet ir jau ne tikai mājas bites, kuras tiek slēptas stropos un laikus aizvestas tālāk no rapšu laukiem pirms to nokaisīšanas ar pesticīdiem. Ir vientuļās bites, kuras “specializējušās” kāda konkrēta auga apputeksnēšanā. Ar pesticīdiem iznīcinot zemē mītošo vientuļo biti, pie reizes uz visiem laikiem izzūd kāds zieds. Globāli samazinoties bišu populācijām, tostarp dažām sugām izmirstot reģionos, būtiski cieš pārtikas drošība un ekosistēmu veselība.

Apdraudētās sugas var kalpot arī kā vides veselības rādītāji. Populāciju skaita samazināšanās var liecināt par tādiem pamatproblēmām kā dzīvotnes iznīcināšana un piesārņojums, kas, ja netiek risinātas, var apdraudēt visas ekosistēmas un daudzu citu sugu stabilitāti.

Ja klimata pārmaiņas veicina dzīvotņu zudumu un temperatūras paaugstināšanos, tas vēl vairāk apdraud dzīvniekus, radot atgriezenisko saiti. 

2025. gadā 28% dzīvnieku, kas iekļauti apdraudēto sugu sarakstā, draud izmiršana. Zinātnieki prognozē, ka līdz 2070. gadam klimata pārmaiņu dēļ apdraudēti būs vēl viena trešdaļa no visām dzīvnieku un augu sugām.

Nav viegli izstāstīt, kāpēc visvairāk apdraudētas un visvairāk cilvēka atbalstu gaida plēsīgās dzīvnieku sugas. Latvijā, kur dažas asinskāras mednieces (psiholoģiski – plintieces) ikdienā producē šausmu stāstus par vilkiem un lāčiem, sapņodamas pašas šaut vilkus vai pašas doties lāču medībās, izvēlēšos haizivis. 

Haizivju ir itin daudz – to ir vismaz 500 sugu, no kurām cilvēkam bīstamas realitātē ir trīs, šo 500 sugu haizivju aizsardzības statuss svārstās no vismazāk apdraudētajām līdz kritiski apdraudētajām.

Pateicoties savai pozīcijai barības ķēdes augšgalā, haizivis palīdz regulēt citu zivju un dzīvnieku populācijas, kas palīdz saglabāt jūras barības tīkla līdzsvaru. Tā ir sarežģīta sistēma — ja korallrifos kļūst pārāk daudz snapperu un grouperu, jo šo zivju medītāju – haizivju skaits būs mazs, šie mezopredatori pārmērīgi patērēs savu barības avotu — aļģes ēdošās zivis. Bez pietiekama daudzuma šo aļģu ēdējzivju, aļģes pārņem teritoriju, nosmacējot un nogalinot koraļus.

Lai palīdzētu stabilizēt haizivju populācijas, IFAW sadarbojas ar Konvencijas par starptautisko tirdzniecību ar apdraudētajām savvaļas dzīvnieku un augu sugām dalībvalstīm, lai noteiktu ierobežojumus haizivju tirdzniecībai un nozvejai. IFAW darbs ietver arī identifikācijas un izpildes apmācības, lai palīdzētu pārķert nelegālas haizivju produktu kravas.

Ko nozīmē savvaļas dzīvnieku aizsardzība un cik tā ir nozīmīga Latvijai? 

Savvaļas dzīvnieku aizsardzība Latvijai ir būtiska, lai saglabātu tās unikālo dabas kapitālu, pildītu starptautiskās saistības un nodrošinātu ilgtspējīgu nākotni.

Savvaļas dzīvnieku aizsardzība nozīmē pasākumu kopumu, kas vērsts uz dzīvnieku sugu un to dabīgo dzīvotņu (ekosistēmu) saglabāšanu, lai nodrošinātu dabas daudzveidības (biodaudzveidības) pastāvēšanu. Pamatā tā ir cilvēka darbības regulēšana, lai mazinātu cilvēka radīto negatīvo ietekmi uz dabu. Šī aizsardzība ietver gan tiešu sugu aizsardzību (piemēram, medību vai ķeršanas aizliegumu, aizsargājamās sugas), gan netiešu aizsardzību, kas ir efektīvāka ilgtermiņā, koncentrējoties uz to dzīvotņu saglabāšanu (piemēram, dabas rezervāti, mežu saglabāšana), pret ko tā pretojas mežcirtēju organizācijas (ideoloģiskais vadonis – kokapstrādātāju organizācijas LKUEA izpilddirektors).

Dabai vislielākais ļaunums ir peļņas kārs cilvēks. Šim cilvēkam nav saprotams, ka savvaļas dzīvnieku aizsardzībai Latvijā ir ārkārtīgi liela nozīme gan dabas resursu, gan ekonomikas, gan identitātes kontekstā. Latvija lepojas ar salīdzinoši augstu biodaudzveidību Eiropas kontekstā, galvenokārt pateicoties mazajam apdzīvotības blīvumam. Latvija, būdama ES dalībvalsts, ir uzņēmusies saistības aizsargāt sugas un to dzīvotnes saskaņā ar Natura 2000 tīklu un ES Putnu un Dzīvotņu direktīvām. Aizsardzība ir nepieciešama, lai pildītu šos uzstādījumus un izvairītos no ES sankcijām vai finansējuma zaudēšanas. Savvaļas dzīvnieki ir vitāli svarīgi ekosistēmu veselībai. Piemēram, vilki un lūši regulē zālēdāju populāciju. Kukaiņi nodrošina apputeksnēšanu, kas ir būtiska gan savvaļas augiem, gan lauksaimniecībai. Dabas bagātība, it īpaši iespēja redzēt neskartu dabu, piesaista arvien vairāk ekotūristu. Lāču, vilku un lūšu klātbūtne ir kvalitātes zīme, kas veicina tūrisma nozares attīstību.

Veselīgas ekosistēmas nodrošina tādus nenovērtējamus pakalpojumus kā ūdens un gaisa attīrīšana, auglīgas augsnes veidošana un oglekļa absorbēšana. Šie dabas kapitāla pakalpojumi ir ekonomiski nozīmīgi. Dabiskās vides pieejamība ir svarīga cilvēku fiziskajai un garīgajai veselībai. Veselīgas ekosistēmas veicina sabiedrības kopējo labsajūtu.

Vilka, lāča un meža pīļu aizstāvībai

Latvijā ir mednieku organizācijas, kas pats par sevi nebūtu nekas pārlieku ļauns. Viņi paši apgalvo, ka esot īstie Latvijas sargi, kaut nezināmu iemeslu dēļ jēdziens “mednieks“ Latvijā nereti korelē ar jēdzieniem “politiķis“ vai “politikānis“, jo daudz maz pie varas piesūkušies kungi šauj uz nebēdu. Medības ir vieta, kur tiek kārtoti darījumi, slēgtas neoficiālas vienošanās, virzīti politiskie procesi. Medībās tiek iecelti ministri, bet vēl biežāk – pašvaldību vadītāji.

Folklorizējusies ir nacionāla atziņa, ka medības ir tā pati dzeršana, tikai stulma zābakos, kamuflāžā un ar bisi pār plecu. Tiesa, katru gadu kāds pārītis mednieku paši tiek sašauti, un par dzeršanu medībās tad nu kā partizāni klusē kā šāvējs, tā cietušais. Daži cietušie klusē tāpēc, ka paši tiek pārvesti uz kapiem. Medībās parasti dzer ļoti dārgu šņabi vai tā vietēji ražotu līdzinieku ar nosaukumu “Dzimtenīte“ vai “Latgalīte“.

Rudenī medības iegūst citu skaņu. Iegādājušies licences, sasēdušies apvidus automobiļos ar neticamu caurejamību un benzīna patēriņu (kam lielāks džips, tam tālāk jāiet pēc traktora), dārgām bisēm un ļoti labu ēdmaņu, bruņoti vīri un sievas dodas pīļu medībās. Vienas nošautas pīles gaļas kilograma pašizmaksa sniedzas simtos eiro, no tāda viedokļa – labu apetīti.

Līdzībās. Es labi atceros skatu Korfu salā, kur koku zari bija apziesti ar līmi, pie kuras pielipušas lakstīgalas, sarkanrīklītes, vālodzes, pat dažus gramus smagie čunčiņi un svirlīši. Arī šos, īkšķa lieluma putnus grieķi ķer “uzturam”. Pīļu medības Latvijā kā iztikas veids vai ēšanas paradums ir labi maskēti meli.

Šie mednieki dabai nodara baisu ļaunumu nevis ar savu šaudīšanos Latvijas ezeros, bet ar viedokļa uzspiešanu. Kaut kādā veidā šī šlaka spēj radīt viedokli (nopirkt žurnālistus, portālus, televīziju un radio), kas uzspiež viedokli – medības tas ir labi, mežistrāde ir izcila, ļaujiet mums visu zāģēt un visu šaut nost. Palasot pēdējā laika mednieku un mežstrādnieku apgalvojumus, izrādās, ka viņi vienīgie zina mežu, bet pārējo viedoklis esot puspatiesības un pieņēmumi. Mednieki esot īstenie dabas daudzveidības saglabātāji. Man par medniekiem un mežu “apsaimniekotājiem” ir viedoklis, ka viņi apmaldās trijās priedēs un mežā parasti lauž kāju.

Domāju, ka šo mednieku un kokrūpnieku publikāciju vai vienvirziena attieksmes dēļ, Latvijā ir ļauna attieksme pret dzīvo radību, īpaši – putniem. Putnu kopējais skaits Latvijā un Eiropā pēdējo simt gadu laikā ir samazinājies par pakāpi (vairāk nekā desmitreiz), arī medījamo putnu skaits ir samazinājies. Vislielāko ļaunumu nodara nepārdomāta mežu izciršana tieši putnu ligzdošanas laikā. Katru gadu pavasarī mežizstrādes dēļ Latvijā iet bojā 20 000 putnu ligzdu jeb apmēram 100 000 putnu olu un mazuļu. Lai gan īpaši aizsargājamo putnu sugu – melnā stārķa, medņa un mazā ērgļa ligzdas pēdējos gados netiek iznīcinātas, tomēr mežizstrādes radītais traucējums liedz putniem sekmīgi ligzdot – mežizstrāde nokautrējas gāzt pat ligzdas tuvumā esošus kokus. Patiesībā Latvijai kā Eiropas savienības valstij būtu jāievēro Dzīvotņu un Putnu direktīvas, lai nodrošinātu bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu, ciršanas ierobežojumi putnu ligzdošanas un dzīvnieku mazuļu attīstības laikā no 1. aprīļa līdz 15. jūnijam nedarbojas un visējādi tiek apieti. Mežinieku apgalvojumi, ka viņiem ir pienākums pārliecināties, ka darbu rezultātā netiek iznīcināta neviena putnu ligzda, un viņi to ievēro, ir pilnīgas muļķības – normāls mežinieks ligzdu ierauga tikai atzarošanas brīdī, kad koks jau nogāzts. 

Vairāk šoreiz par vilku un lāci. 

Vismaz reizi nedēļā vai tikai divās nedēļās Latvijas portālos parādās šausminošas ziņas par vilkiem – dažkārt vilki esot saplosījuši mājas suni, dažreiz –  ka vilki sakoduši sunīti – nu tam neticu – vilki būtu šo sunīti izmantojuši uzturam. Parasti atsauce ir uz kādu gadījumu Somijā, kur vilki nokoduši kādu medību suni (bet kā gan vilkam būtu bijis jārīkojas, ja viņam uzrīdīts medību suns?), dažkārt vilki esot manīti gana tuvu mājām, bet citkārt pat apēduši kādu aitu. Reti šos rakstus ir parakstījis kāds žurnālists, biežāk informācijas avots ir LETA. Dažas mednieces (visus pretvilku rakstus rada divas vai trīs asinskāras sievas, kuras mīl slepkavot dzīvniekus, šis sieviešu tips revolūcijas laikā bija plintnieces), visus zaļi domājošus cilvēkus mēģina padarīt par tautas ienaidniekiem, kas vairo vilkus, kuri tad nu lauksaimniekiem aprīs aitu barus, tantukiem – sunīšus; bet vispār tagad jau vilki klīstot gar Ziepniekkalnu, raudzīdamies pēc kāda cilvēka, ko likt uz kārā zoba. 

Par ekspertu vilku jautājumos allaž tiek izraudzīts kāds mednieks vai Mednieku savienības valdes priekšsēdētājs. Šis eksperts vienmēr pažēlojas par briesmīgajiem “zaļajiem”, kas liedzot medniekiem izšaut pārlieku savairojušos vilkus. Rakstu jēga vienmēr redzama ar neapbruņotu aci – ļaujiet medniekiem izšaut vairāk vilku – nevis 370 kā šobrīd, bet kādus 500. Tā kā mednieki vilkus nešauj iztikai, vilku šaušana ir tikai un vienīgi slepkavnieciskas kāres piepildījums. 

Vismaz es neesmu redzējis nevienu rakstu no šiem briesmīgajiem “zaļajiem”, kas pieprasītu vilkus pavairot, bet samazināt mednieku skaitu, jo tieši mednieki nobendē aļņus, stirnas un mežacūkas daudzkārt lielākos apjomos kā vilki. Nerunājot par to, ka vidējais cilvēks uz zemeslodes dienā patērē (tas nenozīmē – apēd) 400 gramus dzīvnieku gaļas. 

Portālos un sociālajos tīklos neraksta (vai raksta gauži maz) biologi un ekologi, kuriem būtu profesionāli jāaizstāv viedoklis par bioloģiskās dabas daudzveidību Latvijā. Esmu pilnīgi pārliecināts – ne LETA, ne portāli, ne televīzija viņiem viedokli nejautā. 

Vilkus Latvijā nogalina izklaides nolūkos. Ar vilku nogalināšanu izklaides nolūkos saprotu vilka nogalināšanu sporta, trofeju un šķietamas konkurences nolūkos par kopīgu medījumu. Vienkārši – mednieks vilku uzskata par konkurentu medījamo pārnadžu nogalināšanā. 

Jautājums parasti ir par to, vai ir ekoloģiski, ētiski vai ekonomiski pamatoti nogalināt lielu skaitu plēsēju.  Atbilde visos aspektos ir “nē”: nav pamatotu ekoloģisku iemeslu vilku nogalināšanai, nav pamatotu ekonomisku iemeslu un nav arī pieņemamu ētisku iemeslu. Gluži tāpat kā nav pamatojuma briežu un aļņu medībām (nezinu nevienu mednieku, kas būtu tik izsalcis, ka medības viņam būtu vienīgais iztikas avots). Medības ir slepkavniecisku tieksmju apmierināšana. 

Daudzi raksti par baiso vilku savairošanos balstās uz brāļu Jēkaba un Vilhelma Grimmu pasaku par Sarkangalvīti un vilku. Katrs, kas staigās pa mežu sarkanā cepurītē ar groziņu, tiks aprīts – līdz vilku uzšķērdīs drosmīgais mednieks.

Vilks ir visēdājs, bet pārsvarā – gaļēdājs. Tikai pasakās vilks pēc tam, kad sasalstošā āliņģī ar asti makšķerējis, pilnībā pāriet uz veģetāru uzturu, bet vēlāk ar zaķīti piedalās pāru slidojumā. 

Latvijā, gluži kā citās valstīs pēta dzīvnieku ēdmaņu pēc izkārnījumiem, un izrādās, ka vilki itin daudz pamanās ēst augļus un ogas. Vilku izkārnījumus izpētījuši biologi Latvijā apgalvo, ka vilks, gluži kā cilvēks ir visēdājs. Visvairāk vilka racionā ir dažādi meža un pļavas grauzēji. Interesanta ziņa, ka rudenī vilki ļoti labprāt iet dārzos ēst ābolus, un tad arī sastop (apēd) kādu mājas suni. 

Deviņdesmitajos gados vilku bari iemanījās dzīvot Krievijas pilsētās, miskastēs meklēja cilvēku izmesto pārtiku, taču aplasīja arī klīstošās žurkas, kaķus un suņus. Es nevēlos teikt, ka šāds dabas līdzsvars pilsētas ekosistēmā būtu mērķis, bet vilks ir vienīgais dzīvnieks, kas dabā līdzsvarā uztur jenotsuņu un lapsu populāciju, kā arī neitralizē bīstamākos plēsējus – klaiņojošus suņus un kaķus. Ir viedoklis, ka tieši vilki neļauj pārvietoties žurku bariem.

Kopš 19. gadsimta sākuma Latvijā nav pieredzēts gadījums, kad vilks būtu uzbrucis cilvēkam kā medījumam. Tiesa, bijuši gadījumi, kad cilvēkiem uzbrukuši ar trakumsērgu slimi vilki. Vēlos norādīt, ka trakumsērgas šobrīd nav ne Latvijā, ne mums apkārtesošās valstīs (pat Krievijas Eiropas daļā). Tiesa, trakumsērga ilgus gadus bijusi lapsas un vilkus limitējošs faktors, kas šīm sugām veica nozīmīgu dabīgo atlasi. Iespējams, trakumsērgas neesamības dēļ vilku mazuļi izdzīvo vairāk. 

Kopumā vilki ir itin bailīgi vai pat kautrīgi dzīvnieki un baidās no cilvēkiem, un ļoti labi prot no tiem izvairīties. Vilku bara teritorija ir 150 – 200 kvadrātkilometru liela, pa šo teritoriju vilku bars nepārtraukti pārvietojas medībās. Katru dienu vilki pārskata 10% no sava bara teritorijas. Šķiet, ka Latvijā barā parasti ir ne vairāk par 10 – 15 vilkiem. 

Ir izplatīts uzskats, ko tieši vai netieši cenšas izplatīt mednieces – žurnālistes, ka vilki nogalina dzīvniekus ne tikai pārtikai, bet arī – līdzīgi šīm medniecēm – sporta pēc. Tā nav taisnība. Vilku pakaļdzīšanās medījumam tikai 14 % gadījumu ir veiksmīgas (beidzas ar kustoņa nonāvēšanu un pārtikas ieguvi), bet pārējos 86 % šī pakaļdzīšanās beidzas bez barības ieguves. Vilks nevar atļauties tērēt enerģiju vajāšanai un nogalināšanai kāda cita iemesla dēļ, nevis pārtikas iegūšanai. Medības vilkam patiesībā ir daudz bīstamāks sporta veids nekā mūsu rakstu autorēm – medniecēm. Vienkārši vilks nereti cenšas nomedīt daudz lielāku upuri par sevi, un nav reti gadījumi, kad alnis, sumbrs vai briedis šajās medībās piebeidz pašu mednieku. Lai mazinātu iespēju gūt ievainojumus vai pat iet bojā, vilki medī kolektīvā, izvēlas vecus vai slimus indivīdus. Šo vājāko indivīdu izslēgšana no populācijas palīdz saglabāt pārnadžu populāciju veselīgu.

Vilki ir oportūnisti, tie izvēlas visvieglāk medījamos dzīvniekus. Lai izdzīvotu, vilki cenšas nogalināt upuri, patērējot pēc iespējas mazāk enerģijas – un paši neciešot. Viņi reti mēģina nogalināt spēcīgu, veselu un bīstamu pieaugušo. Tā vietā viņi ķeras pie ganāmpulka veciem un slimiem dzīvniekiem, pretēji cilvēkiem – medniekiem, kuri dod priekšroku veselīgāko indivīdu iznīcināšanai populācijā (lai pieliktu lielākus ragus pie sienas savā pirtī vai garāžā). Lielākā daļa cilvēku nomedīto aļņu mātīšu ir reproduktīvā vecumā, savukārt gandrīz visas vilku nomedītās aļņu mātītes ir vecākas par 10 gadiem (tās pašas mednieces portālos dižojas ar stāstiem, ka tikušas nogalinātas aļņu mātītes ar augli dzemdē). Vilki, medījot slimos dzīvniekus, var samazināt hronisku slimību izplatību, kas uzlabo kopējo aļņu populācijas veselību, kas patiesībā nozīmē – labākas medības cilvēkiem.  

Jādomā, ka vilki nekad neiznieko pārtiku. Viņi vienmēr atgriežas pie nogalinātā dzīvnieka lai pabeigtu ēst, ja cilvēki vai maitēdāji dzīvnieki nav tur nokļuvuši pirmie. Latvijas internetā klīstošie materiāli, kur no visām pusēm filmēts vilka pusapēsts suns, ir tikai apliecinājums šai ziņai – cilvēks iztramdījis vilku no ēdienreizes. 

Vilku iznīdēšanai, kas ilgus gadus valdīja Eiropā un Padomju Savienībā, bija negatīva ietekme uz ekosistēmām un vilku atgriešana ir sniegusi pozitīvu ietekmi. Daudzu ekosistēmas daļu savstarpējās attiecības ir sarežģītas; ir grūti apgalvot, ka viena suga ir būtiska ekosistēmas līdzsvara uzturēšanai. Protams, var itin viegli pierādīt, ka laikā, kad cilvēki iznīcināja vilkus lielākajā daļā to vēsturiskā areāla, briežu populācijas palielinājās, bet ekosistēmu veselība pasliktinājās. Izmainījās jaunaudžu veselība, pazuda atsevišķas koku un krūmu sugas. 

Vēsture un bioloģija liecina, ka vilki varētu palīdzēt atjaunot ekosistēmu veselību un līdzsvaru, tomēr kopš vilku iznīcināšanas 20. gadsimta pirmajā pusē vēsturiskajā vilku dzīvotnē ir notikušas lielas pārmaiņas – vilkam vairs nav plašo mežu, un arī tos “Latvijas valsts meži” caurvijuši lieliem ceļiem. Lai pārvietotos no viena meža un citu, vilkam nākas šķērsot lauksaimniecības teritorijas un pat apdzīvotas vietas. Kaut Zemkopības ministrija izcirtumus un nelielas jaunaudzes uzskata par mežu, vilkam tur dzīvojamās telpas nav. 

Baisie raksti par vilkiem parasti liek uzsvaru uz to, ka vilki ir pārlieku savairojušies, tagad iznīcinās mājlopu ganāmpulkus un radīs ekonomisku postu lopkopjiem. Vilki pievēršas mājlopiem kā barības avotam tikai tad, ja citi barības avoti nav pieejami vai – ja attiecīgais vilks ir novājināts vai vecs. Ja Latvijā parēķinātu kopējo mājlopu nāves gadījumu skaitu (nerēķinot lopu nāvi kautuvē) neticu, ka vairāk par 1% varētu norakstīt uz vilkiem. 

Tik un tā – cilvēkiem nebūtu gudri vilkam tuvoties vai mēģināt ar tiem kontaktēties. Lielākā daļa gadījumu, kad vilki uzbrūk cilvēkiem, notiek vai nu tad, kad vilki pierod pie cilvēkiem, vai arī tad, kad cilvēks bēg no dzīvnieka. Bēgšana var izraisīt vilka plēsonīgo reakciju. Ja cilvēks kaut ko zina par vilku vajadzībām un dabisko uzvedību, kā arī izmanto veselo saprātu, gan viens (cilvēks) gan otrs (vilks) var izvairīties no tikšanās.

Un vēl – neesmu pārliecināts, ka visi tie, kas šausmās stāsta – esot redzējuši vilku, tiešām ir redzējuši vilku. Joprojām Latvijas mežos ir daudz lielu klejojošo suņu, bet parādījies arī jauns zvērs – zeltainais šakālis. 

Burtiski pēdējo mēnešu laikā palielinājies to publikāciju skaits, kurās ar viedokli “baisi, baisi” aprakstīti lāči. Parasti tie gan nav redzēti, bet atrasts lāča ķepas nospiedums vai lāča izkārnījums. Šobrīd Latvijā lāčus medīt aizliegts, bet rakstošās mednieces cenšas panākt lāču medības.

Nedaudz par brūno lāci: tas ir aizsargāts Eiropas savienībā, atbilstoši ES Dzīvotņu IV pielikumam, kas nozīmē, ka tā aizsardzība ir obligāta visās ES dalībvalstīs. Tas prasa aizsargāt gan pašu sugu, gan tā dzīvotnes. Bez tam brūnie lāči ir iekļauti Bernes konvencijā kā stingri aizsargājama suga, kas aizliedz to tīšu nonāvēšanu, ķeršanu un pavairošanas vietu bojāšanu. Aizsardzība palīdz atjaunot to populāciju un nodrošināt dabas daudzveidību.

Lāči ir predatori un ir pazīstami kā “lietussargu suga”. Tas nozīmē, ka, aizsargājot lielo teritoriju, kas nepieciešama lāčiem, tiek aizsargāti arī tūkstošiem citu mazāku augu un dzīvnieku sugu, kas dzīvo šajā ekosistēmā. Lāči veic arī svarīgu lomu sēklu izplatīšanā. Lāču klātbūtne ir veselas un neskartas ekosistēmas indikators.

Vēsturiski lāči Eiropā tika gandrīz pilnībā iznīcināti mežu izciršanas, biotopu zaudēšanas un intensīvu medību dēļ. Mūsdienās to populācijas ir sadrumstalotas, un daudzās valstīs mazaizsargātas. 

Lācis lielā mērā ir dabas simbols un tam ir svarīga kultūras mantojuma sastāvdaļa daudzās Eiropas tautās. Lācim par sliktu runā, ka lācis ir folklorizējies Krievijas simbols. 

Ētiskais pienākums aizsargāt savvaļas sugas nosaka, ka cilvēkam ir jāsaglabā dabas daudzveidība. Latvijā, lai gan brūno lāču populācija ir salīdzinoši maza, to aizsardzība un uzraudzība ir svarīga reģionālās stabilitātes un ekoloģiskās veselības nodrošināšanai.

Vismaz 90% lāča iztikas raciona ir augi. Arī lāča racionā rudenī ir ļoti liels ābolu īpatsvars, kas liecina, ka lielais dzīvnieks naktī klusi mēdz apmeklēt dārzus. Sliktāk, ja kāds lācis iemanās atvērt bišu stropus, tad viņš kļūst atkarīgs un centīsies iztīrīt visus stropus līdz pēdējam. 

Ko darīt ar šādu lāci? Savulaik pabiju Svalbārā, kurā dzīvo viena no lielākajām balto lāču populācijām, un šiem lielajiem dzīvniekiem ļoti interesē pilsēta, piemēram – naktī parakāties pa atkritumu tvertni vai pat caur logu paviesoties kafejnīcā. Kad kādam baltajam zvēram uznāk šāda liga, svalbārieši velta viņam šāvienu ar signālraķeti. Raķetes sitiens pat lācim ir sāpīgs, bet lidojošais sarkanais agresors liek viņam uz visiem laikiem pamest pilsētu. Cik saprotu, šī signālraķete lāci neievaino, bet ir efektīgākais ierocis lielā zvēra baidīšanai. 

Es nudien neticu, ka vilks vai lācis pats centīsies uzbrukt cilvēkam, ja nebūs apdraudēts. Šiem zvēriem ir laba dzirde, redze un oža, viņi par cilvēka esamību viņa teritorijā zina jau par lielu attālumu. Meža zvērs mēdz ļoti labi izvairīties no tikšanās ar cilvēku. 

Un tomēr – kāpēc es rakstīju Pasaules Dzīvnieku dienā rakstu aizstāvību vilkiem un lāčiem? Lai atgādinātu visiem, ka nav baisāka ļaundara dabai kā cilvēks. Kailcirtes, nepamatoti plašie ceļi mežos, cirsmas dabas liegumos, medības nacionālajos parkos (īpaši – Ķemeru nacionālajā parkā – zinātāji sapratīs), retu putnu ligzdu iznīcināšana maijā ar visiem mazuļiem, upju aizdambēšana, būvgružu izgāšana mežā, nelegālas atkritumu izgāztuves, nelegālas medības no automašīnām un medības, kurās piedzēruši mednieki aizšauj dzīvniekus vai nošauj savus medību biedrus (atkārtošos – Latvijā parasti vairāki gadījumi gadā). Vilks un lācis nav pelnījis lai viņu salīdzinātu ar to ļaunumu, ko Latvijas dabai nodara cilvēki.  

Puaro.lv sadaļā “WHO IS WHO” esam apkopojuši politiķu CV. Šeit varat uzzināt, cik izglītoti ir Saeimas deputāti un  ministri, kā arī valsts amatpersonas, viņu parādsaistību apjomu, iepriekšējo pieredzi, partiju maiņu un citus sasniegumus.

Savukārt to, kurš patiesībā nosaka, kas notiek Latvijā, kurš ir ietekmīgs, kurš bagāts, bet kurš gan viens, gan otrs, uzziniet mūsu jaunajā sadaļā “Ietekme un nauda”.

Izsakiet savu viedokli komentāros un sekojiet mums  Facebook ,   Twitter,  Youtube un Instagram!