“Rail Baltica”: ir pienācis brīdis, kad blefot vairs nevar

AIVARS STRAKŠAS

Varu tikai pievienoties de Facto secinājumiem. Ja piekrītam “rožaino briļļu” laika beigām, tad jāpiekrīt arī tam, ka līdz šim par Rail Baltica projektu ir tikusi sniegta maldinoša/nepatiesa informācija. Turklāt nav jau svarīgi, vai sabiedrība ir tikusi maldināta apzināti vai nekompetences dēļ. Kas bija sākotnējo pieņēmumu pamatā par iespējām uzbūvēt Rail Baltica Latvijas teritorijā par 2 miljardiem eiro, šobrīd vairs nav saprotams.

Iespējams, šāds novērtējums likās ticams 2007. gadā, kad tika saņemts  COWI AS veiktās projekta priekšizpētes noslēguma ziņojums par visu maršrutu Tallina — Rīga — Kauņa — Varšava, kas pamatojās uz gadsimta sākuma ātrvilcienu līniju izbūves izmaksām, kuras tika koriģētas ar Baltijas valstīs esošajām tā brīža darbaspēka un vietējo resursu izmaksām. Kopš 2007. gada situācija ir būtiski mainījusies, un atbildīgās amatpersonas nav spējušas/gribējušas izsekot izmaksu izmaiņām.

Pirmais trauksmes zvans bija konkursa par Rīgas dzelzceļa stacijas pārbūvi rezultātiem 2019. gada vasarā. Saņemot sadārdzinājumu par vairāk nekā simt procentiem, vajadzēja izdarīt secinājumus un pārbaudīt pamatpieņēmumus. Tai skaitā ekonomisko lietderību, kas arī ar 2 miljardu eiro izmaksām Latvijas teritorijā bija “pievilkta aiz ausīm”.

Divkāršs vai četrkāršs sadārdzinājums padara diskusijas par Rail Baltica ekonomisko izdevīgumu bezjēdzīgas. Tātad 2019. gadā, pirms noslēgt līgumu ar būvsabiedrību BERERIX, tā laika satiksmes ministram Linkaita k-gam bija Ministru kabinetā jāvirza jautājums par projekta finansējuma nodrošināšanu, ekonomisko lietderību un iespējamajām izmaiņām, ja netiek garantēts atbilstošs ES līdzfinansējums. Tas netika izdarīts.

Acīmredzot Kariņa vadītajā MK valdīja ticība, ka naudas ir vairāk kā jebkad un gan jau Eiropa mūs sapratīs un samaksās. Nesaprata un maksāt papildus arī negrib. Vismaz no publiski pieejamās informācijas tā to var saprast.

Šobrīd jebkuras izmaiņas būs sarežģītākas un arī dārgākas. Ir tikai apsveicami, ja tagadējais satiksmes ministrs Briškens ir sācis domāt par to, ko darīt tālāk. Galu galā sapņot var par daudz ko, bet izdarīt var tikai to, ko atļauj finanšu līdzekļi. Ir pienācis brīdis, kad blefot vairs nevar un jāsāk maksāt.

Iespējams, var pierunāt ES amatpersonas palielināt paredzēto līdzfinansējumu atbilstoši sadārdzinājumam, tas ir – kādas četras reizes?!!! Ja jau tas ir ES politisks projekts, tad tas būtu arī jāfinansē par ES budžeta līdzekļiem. Maz ticams, taču šis ir vienīgais veids kā pabeigt projektu plānotajā apjomā, saglabājot kaut kādu ekonomisko lietderīgumu Baltijas valstīm.

Nākamā iespēja ir šobrīd nebūvēt ātrvilcienu cauri Rīgai uz lidostu. Izbūvēt tikai pamata trasi gar Salaspili. Lidostu savienot ar 1520 milimetru dzelzceļu, izmantojot esošo dzelzceļa tiltu. Ekonomija būtu ievērojama, taču arī šajā gadījumā būs nepieciešams papildu līdzfinansējums no ES puses.

Ja nevar vienoties par papildus līdzfinansējumu, tad atliek vai nu būvēt dzelzceļu ar 160 km maksimālo ātrumu, vai arī finansēt uz valsts parāda pieauguma rēķina. Var nebūvēt vispār, taču tādā gadījumā ES visdrīzāk atprasīs savu līdzfinansējuma daļu. Citu variantu nav.

Starp citu, standarta dzelzceļa līnijas (ar maksimālo ātrumu līdz 160 km) stundā ekonomiskais lietderīgums būtu stipri labāks, un mērķis savienoties ar Eiropas platuma dzelzceļu būtu sasniegts.

Pirmkārt, būtiski zemākas investīciju un uzturēšanas izmaksas.

Otrkārt, kravu pārvadājumiem ātrvilcienu ātrumi nav nepieciešami. Var vest smagākus un garākus sastāvus pa ievērojami lētāku infrastruktūru. Esošā kravas automašīnu šoferu deficīta un autokravu pārvadājumu izmaksu pieauguma dēļ, kontreileru un konteineru pārvadājumi starp Baltijas valstīm un pārējo Eiropu varētu būt ekonomiski pamatoti. Arī tankiem, ja runa ir par NATO interesēm, 230 km/h nav nepieciešami.

Treškārt, pasažieriem papildu stunda no Tallinas uz Rīgu varētu arī nebūt būtisks apgrūtinājums, jo biļete būs vairākas reizes lētāka. Uz Berlīni var braukt ar nakts vilcienu guļamvagonā.

Tas būtu saprātīgs kompromiss starp vēlmēm un iespējām tās apmaksāt.

Avots: Pietiek

Puaro.lv sadaļā “WHO IS WHO” esam apkopojuši politiķu CV. Šeit varat uzzināt, cik izglītoti ir Saeimas deputāti un  ministri, kā arī valsts amatpersonas, viņu parādsaistību apjomu, iepriekšējo pieredzi, partiju maiņu un citus sasniegumus.

Savukārt to, kurš patiesībā nosaka, kas notiek Latvijā, kurš ir ietekmīgs, kurš bagāts, bet kurš gan viens, gan otrs, uzziniet mūsu jaunajā sadaļā “Ietekme un nauda”.

Izsakiet savu viedokli komentāros un sekojiet mums  Facebook ,   Twitter,  Youtube un Instagram!