Droni būtiski stiprina arī mazu valstu aizsardzības spējas; Latvijai jāizmanto savas dronu industrijas priekšrocības

JĀNIS GARISONS, aizsardzības speciālists, SIA “NEWT21” valdes priekšsēdētājs

Notikumi starptautiskajā arēnā attīstās strauji, un daudziem tie šķiet negodīgi. Joprojām redzams, ka daudzi, jo īpaši Eiropā un it sevišķi pēc ASV starpposma vēlēšanām, cer, ka viss atgriezīsies kā kādreiz. Tas nenotiks. ASV jau desmitgadi ilgā procesā ir mēģinājusi attālināties no pasaules līdera lomas. Arī demokrātu uzvara neko nemainīs: mana nojauta ir tāda, ka lielākā daļa demokrātu un, iespējams, arī nākamais prezidents būs radikāli kreisi un vēl lielāki izolacionisti nekā Tramps, un Eiropa viņus vispār neinteresēs.

Pēdējā pusgadā daudz kas ir mainījies, un es teiktu, ka nākotnes pasaules kārtību noteiks trīs lietas: kontrole pār resursiem (īpaši retajiem metāliem, bez kuriem mūsdienās neko nevar saražot), kontrole pār tirdzniecības ceļiem un kontrole pār mākslīgo intelektu (MI). Tajā visā kritiskas būs militārās spējas, bet tikpat kritiskas būs arī ražošanas spējas. Pakalpojumu sektoru, uz kuriem līdz šim visi ir koncentrējušies, varēs aizstāt ar MI, bet ražošanu ne.

Gaidāmā Trampa, Putina un Si Dzjiņpina tikšanās daudzviet tiek pasniegta kā Jalta 2, pasaules pārdale. Nē, tā nav pārdale, jo pagaidām nav uzvarētāju. Drīzāk tā ir divu lielvaru cīņa par Krievijas resursiem, jo nevar noliegt, ka Krievija var piedāvāt ļoti nozīmīgus resursus. ASV tie ir būtiski sāncensībā ar Ķīnu, kas jau paspējusi savā kontrolē dabūt daudzus pasaules izejvielu avotus.

Savukārt Ķīna, kas līdz šim izdevīgi ieguvusi Krievijas resursus un tirdzniecības ceļus, nav ieinteresēta ASV un Krievijas tuvināšanā. Tādēļ, jo vairāk ASV tuvināsies Krievijai, jo vairāk Ķīna varētu būt ieinteresēta atbalstīt Eiropas militāro patstāvību no ASV (ja vien Eiropa pati uz to sadūšosies).

Krievija šajā trijniekā vienmēr ir sapņojusi par vietu pie galda. Domāju, ka Putins ļoti labi saprot, ka šī vieta viņam būs garantēta tikai tad, ja viņš pārvaldīs Eiropu. Tieši tādēļ viņš pašlaik ir izvilcis 2021.gada ultimātu Eiropai, kas būtu pirmais solis Eiropas pakļaušanā. Ja viņš negrib būt tikai uzpildes stacija abiem pārējiem, viņam nav citas izejas kā pakļaut Eiropu. Tādēļ, ja Eiropas politiķi turpinās mētāt muļķi, lielāks karš Eiropā ir neizbēgams.

Tomēr ir viens faktors, kas izjauks šo lielvaru idilli: dronu tehnoloģijas. Kā redzam gan Ukrainā, gan Persijas līcī, droni ļauj arī mazām valstīm būtiski palielināt savas aizsardzības spējas. Es pat teiktu, ka nākotnē varētu mainīties kodolieroču nozīme, jo dronu tehnoloģijas var kļūt daudz bīstamākas.

Eiropa šajos procesos sevi nav atradusi un izliekas, ka pārmaiņas nesaprot. Vieni izliekas, ka NATO joprojām spēj pieņemt lēmumus, citi, ka Eiropa ir rīcībspējīga, bet vēl citi jau plāno atjaunot sadarbību ar Krieviju. Arvien vairāk redzam līdzības ar Eiropu starp abiem pasaules kariem.

Abas kodolvalstis, Francija un Lielbritānija, ir zaudējušas jebkādu fokusētu ārpolitiku un uzskata, ka var neko nedarīt, jo tām ir kodolieroči. Eiropas politisko eliču atteikšanās no kristietības ir radījusi vakuumu, ko strauji aizpilda islāms. Savukārt kultivētie mīti ir noveduši pie tā, ka liela daļa sabiedrības nesaprot, kā rodas nauda, un uzskata, ka labklājība rodas pati no sevis un no zaļā kursa vien (pēdējie grautiņi ir spilgts pierādījums). Tādēļ Eiropai papildus ekonomiskajām reformām un Briseles birokrātijas mazināšanai jādomā arī par kristīgās identitātes atjaunošanu un militāro atdzimšanu. Pēdējam gan, mūsu premjera Kulberga vārdiem runājot, vairāk vajag “pautus”, kuru trūkums nodara pat lielāku skādi nekā konkrētu militāro spēju trūkums. Stratēģijas un gribas trūkums ir kliedzošs. Eiropa grib piezvanīt Putinam un pasēdēt pie galda, kad ASV un Krievija taisās lemt par Eiropas drošības arhitektūru. Bet kāda ir Eiropas stratēģija? Ja Eiropai būtu kaut viens no tiem neesošajiem “pautiem”, tā, runājot kaut vai par to pašu graudu tranzītu, liktu galdā jautājumu par iespējamu Baltijas jūras blokādi pretī visiem Krievijas murgiem, tostarp kā sviru kara izbeigšanai Ukrainā. Jā, tad jābūt tik drosmīgiem, lai pieļautu militāra spēka lietošanu. Putins pašlaik veiksmīgi tirgo tukšu gaisu gan amerikāņiem, gan eiropiešiem, un kāpēc gan ne, ja tas tiek pieļauts? Un ja Eiropa nespēj saņemties tagad, kad Krievija ir visvājākajā punktā, ko mēs darīsim, kad tā atkopsies?

Tomēr nevar nepieminēt, ka uz Francijas un Lielbritānijas norieta vai stagnācijas fona sāk atdzimt Vācijas līderība, arī drošības jautājumos. Tas ir visnotaļ pozitīvi mums Baltijā un dod cerību, ka Eiropa nekļūs par Krievijas protektorātu, kā to iedomājies Putins.

Kopumā mēs neesam pasaules gala priekšvakarā, lai cik bēdīga situācija šķistu.

Mēs ieejam jaunā attīstības posmā, kurā noteicošās būs plikas valstu intereses (makiavelisms un reālpolitika), un pilsoņu labklājība būs tieši atkarīga no kontroles pār resursiem, tirdzniecības ceļiem un tehnoloģiskā pārākuma, ko nesīs MI.

Lai to nodrošinātu, būs jābūt gataviem lietot militāru spēku. Nedomāju, ka spēsim pārveidot Rietumeiropas pilsoņu domāšanu, tādēļ mums pašiem jādomā, kā nodrošināt savu drošību un ekonomisko konkurētspēju.

Diemžēl neko jaunu nevaru piedāvāt kā to, ko jau esmu rakstījis neskaitāmas reizes iepriekš. Ukraina ir mūsu drošības garants. Mums primāri jādomā par savām aizsardzības spējām un jāveido reģionāla savienība ar valstīm, kuru sabiedrības būs gatavas pieņemt jaunos apstākļus un vajadzības gadījumā aizstāvēties pret Krievijas invāziju (Ukraina, Polija, Baltijas valstis un Somija jau vien ir nepārvarams mērķis Krievijai).

Ekonomiskajā ziņā, ja turpināsim attīstīt dronu industriju, kas pie mums jau tagad ir daudz augstākā līmenī nekā citās ES valstīs, varam iegūt ne tikai aizsardzībā, bet arī civilajos sektoros un ekonomikā kopumā.