Kāpēc Ramoliņam nevar ticēt, un kā dažreiz paslīd kājas melnā PR spečukiem

KATRĪNA IĻJINSKA, Inc.Baltics

Kā labi zināms ikvienam sabiedrisko attiecību (PR) korifejam, jebkurš PR, arī melns, ir derīgs. Droši vien tā domā arī “lobists” Ralfs Vīlands, kurš visiem spēkiem cenšas demonstrēt savus slēptos talantus. Taču dažreiz kāja paslīd arī labākajiem no mums, bet citiem savukārt paveicas, un šādi brīži ļauj savilkt redzamās saites un, balstoties uz iegūto informāciju, izdarīt pieņēmumus, secinājumus un ielūkoties PR virtuvītē. Kāds sakars ar Stiga RM īpašnieku Andri Ramoliņu? Kopumā gandrīz nekāds, tomēr manā ieskatā melnā PR pakalpojumu izmantošana principā uzreiz ir “sarkanais karogs” uzticībā, jo mūsdienās ir pieejamas daudz tīrākas un godīgākas metodes nekā oponentu apsaukāšana un apliešana ar sūdiem. Nu, protams, ja tev argumenti vispār ir. Ja nav, tad neko, tad jāiet vai nu pie Federa, vai, kā redzams, pie Vīlanda. Manā ieskatā, ja reiz tev ir argumenti un tu uzskati, ka tev taisnība, tad ej un to pierādi, cīnies, turklāt ar savu vārdu, nevis pa kaktiem. Šis ir mans viedoklis par to, kāpēc melnais PR vienmēr ir slikta doma.

Pēc mana iepriekšējā raksta par K2 Ventum projektu, kur es pieminēju Gintu Federu, viņš bija dusmīgs. Ļoti. Tik ļoti dusmīgs, ka es no mūsu kopīgajiem paziņām dzirdēju “draudus” savā virzienā par to, ka, redz, viņš izgaismos un visiem pastāstīs, kas ir mani klienti un cik viņi man maksā. Protams, ka Inc. klienti nav nekāds noslēpums, tos var redzēt mūsu žurnālā. Abonējiet šeit, starp citu, un lasiet visu gadu pētījumus, intervijas un uzņēmēju pieredzes stāstus no ārvalstīm. Bet, atgriežoties pie Federa, protams, ka neko nekur viņš neizgaismos un nekas man vispār par to nebūs, jo darbonis ir pietiekami stulbs, lai visus savus shady PR piedāvājumus man rakstītu mesendžerī, kurus es, protams, nedzēšu ārā, bet krāju. Un, ja lūgumus izgaismošu es, tad nebaidīšos teikt, ka kādam no šiem klientiem pacietības vadzis lūzīs… it īpaši tiem, kuri sankciju sarakstos. 

Nu kā – stulbs… Nav, protams, viņš stulbs; ar mani acīmredzot ir daudz sliktāk, jo Federam ir 490 tūkstošu eiro apgrozījums un 346 tūkstošu peļņa, bet man nav. Tātad no mums diviem diezin vai stulbs ir viņš. Tiesa, viņam visi šie tūkstoši ir par maz, lai nodokļus nomaksātu, toties, kā daudziem citiem uzņēmējiem, acīmredzot ir uzspīdējusi Valsts ieņēmumu dienesta labvēlība, kurš nekādi nevar no 350 tūkstošu peļņas piedzīt 16 tūkstošus. Bet tā visa ir lirika, kas uz lietu neattiecas. Atgriezīsimies pie Vīlanda un Ramoliņa. 

Šajā nedēļā Ramoliņš saņēmās un nāca klajā ar paziņojumiem, kas skar partiju “Latvijas attīstībai”, kam atbildēja polittehnologs Jurģis Liepnieks, un vispār, tā teikt, “atkal panesās”. Man patiesībā liekas ļoti dīvaini, ka tāds liels kokrūpnieks kā Ramoliņš, kuram piestāvētu caurspīdīga korporatīvā pārvaldība, pēkšņi iesaistījies priekšvēlēšanu kampaņā, pareizāk sakot, anti-kampaņā. Tas ir neierasti un, godīgi sakot, es nezinu nevienu citu tādu gadījumu. Vienlaikus tas vairs nešķiet tik dīvains, ja patur prātā, ka Ramoliņa PR konsultants ir Ralfs Vīlands – tas pats, kurš konsultē Progresīvos. Arī tas pats, kurš ir uzņēmumam Gren Latvija, kas bīda savu atkritumu dedzinātavu “Jaunās Vienotības” stūrētajā Salaspilī tik netīri, ka cilvēki no malas to vienkārši pat nespēj iedomāties (un es to rakstu ar visu to, ka atbalstu atkritumu dedzināšanu kā tādu). Vīlandam ir vēl viens slidens klients – cits VID luteklītis, šoreiz iepirkumos, – uzņēmums Emergn, kurš vēl pērn saņēmis no VID 16,5 miljonu eiro vērtu līgumu un bija vienīgais pretendents. Ir, protams, arī labi klienti, piemēram, Luminor banka, kurai, visticamāk, varētu būt ļoti “patīkami” uzzināt, ka Vīlanda kantoris iekasē no viņiem naudu un vienlaikus nomelno citus viņu klientus. Lai gan, iespējams, bankai, kuru šobrīd pērk Krievijā strādājoši ungāri un kurai daudzu gadu garumā likti sodi par dažādiem pārkāpumiem, tas varētu nebūt principiāli (2011. gadā DNB bankai par konkurences pārkāpumiem piemērots 167,4 tūkstošu latu sods, 2015. gadā Nordea (vēlāk Baltijā apvienojās ar DNB un kļuva par Luminor) sodīta ar 4,4 miljonu eiro sodu, vēlāk 2021. gadā Lietuvā jau Luminor sodīta ar 350 000 eiro sodu, tajā pašā gadā DNB Banka Norvēģijā sodīta ar 40 miljonu eiro sodu par AML pārkāpumiem. Pēc gada – 2022. gadā – Norvēģijas uzraugs konstatēja trūkumus DNB bankas darbībā, kura nebija izpildījusi rīkojumu novērst trūkumus, un piemēroja teju 5000 eiro sodu par katru dienu, līdz trūkumi novērsti. Savukārt 2024. gadā Nordea banka noslēdza izlīgumu ar Ņujorkas štata finanšu uzraugu un piekrita samaksāt 35 miljonus ASV dolāru par vēsturiskām nepilnībām AML jomā, starp citu, izmeklēšana šajā jomā ietvēra arī Nordea operācijas Baltijā un Luminor darījumus). Vienvārdsakot, visi klienti Vīlanda gadījumā varētu būt neprincipiāli. 

Tad nu man šķiet, ka melnā PR instrumenti īsti nevienam nepiestāv, tas ir tāds izmisuma solis un liekulība augstākajā mērā, ka, tiklīdz kaut kur parādās, uzreiz signalizē: šī kadra teikto vajag dalīt ar 100, pirms ticēt, bet vislabāk papētīt dziļāk. Līdz liekulībai un papētīšanai mēs vēl tiksim, bet vispirms gribu pastāstīt par vienu smieklīgu gadījumu ar X platformā reģistrēto kontu @KucinskisM.

Mani šis necilais Māra Kučinska parodijkonts bija iecienījis ļoti sen, gadus septiņus, varbūt pat vairāk. Iecienīja – tas būtu ļoti maigi teikts, drīzāk jāsaka, ka mīlēja no visas sirds. Sevis nepamatotu apmelošanu un bezgalīgās nepatiesības es varēju izbaudīt teju katru nedēļu, un jāatzīst, ka vēlmi bloķēt no sava redzesloka šo absolūti neinformēto personu es sevī ierobežoju diezgan ilgi, jo kopumā uzskatu, ka katrs var rakstīt un teikt, ko grib, galu galā ir vārda brīvība. Melus gan šis lietotājs izplata diezgan intensīvi un ne jau tikai par mani. Nē, ja pavēro ilgtermiņā ierakstus, tad melus izplata par ikvienu cilvēku, kurš nepūš “Vienotības” stabulē un publicē jebko, kas netīkams Ralfa Vīlanda klientiem vai viņam pašam. Dzirdēts gan, ka nu jau izbijusī galvenā varas partija vairs nav nekāds Vīlanda favorīts, bet gods izbaudīt progresīvās PR metodes tagad esot partijai ar attiecīgu nosaukumu. Varbūt tāpēc Progresīvo premjera kandidāts Andris Šuvajevs, kura partijas elektorātam slavenā kokrūpnieku lieta vispār neko neietekmē, tik ļoti intensīvi sācis par to interesēties, tā teikt, “no zila gaisa”, it kā pirms nokļūšanas opozīcijā pats nebūtu bijis valdības sastāvā un nebūtu pielicis roku valdības lēmumiem. 

Bet kā būtu, ja anonīms X konts vienā jaukā dienā iegūtu pavisam skaidru un zināmu “seju”? Kā būtu, ja izrādītos, ka šo kontu pārvalda Ralfs Vīlands, kurš savam lobija kantorim nevarēja atrast neko labāku par Arti Kamparu un Jāni Kažociņu? Kampars, piemēram, pat tiesas sēdēs nevar atcerēties, vai zvanījis vēlēšanu naktī balsošanas sistēmas izstrādātājiem, vai nav zvanījis, un maina savas liecības. Interesanti, ko par šādu PR pieeju teiks arī Vīlanda vecākais padomnieks Jānis Kažociņš (šobrīd no Vīlanda mājaslapas pazudis – vai nu vairs nestrādā, vai arī padzēsts pirms vēlēšanām)? Kā būtu, ja atklātos, ka arī paša iecienītās Vienotības politiķus “Kučinska parodija” nesmādē? Neveikli jau sanāk, bet laikam šāda iemaņa – vispirms pašam radīt problēmu un tad par naudu piedāvāt to risināt – Latvijas PR ainavā nav jauna, drīzāk novecojusi. 

Izrādās, konsultējot Jauno Vienotību, nav problēmu aģitēt pret JV ministru. Šis rokraksts saglabājies arī vēlāk, tagad pie Progresīvajiem. 

Beigās vēl izrādīsies, ka wannabe Kučinskis – Vīlands, vispār ir rasists parastais, kuram klients ir dārgāks par visu, pat par saviem principiem. Tik ļoti rasists, ka cienījamais ministrs Jānis Dombrava, kurš vēl cenšas iedziļināties, lai atšķirtu legālos imigrantus no nelegālajiem, pīpēs stūrītī, vērodams, kā viens PR darbonis rūpējas par balto rasi kā tādu, neslēpdams savus rasistiskos uzskatus un turpinādams apkalpot Progresīvos.

Tu to nevari pierādīt, viņi teiks, un Ralfs, visticamāk, piekrītoši mās ar galvu, berzēdams plaukstas un gatavodamies, piemēram, iesūdzēt mani tiesā līdzīgi kā Ramoliņš. Es pat ticu, ka Ramoliņa advokāts, Vīlanda advokāts un “zināms krimināltiesību advokāts”, kurš izpaudās portālā Latvijaszagli.info, varētu būt viens un tas pats cilvēks… teiksim, Lato Lapsas grāmatas “Kolaborants” galvenais figurants Romualds Vonsovičs, kura iesaiste dažās lietās arī mūsdienu Latvijā liek aizdomāties par viņa kā advokāta ētiku. Tas, protams, ir tikai minējums, bet pamatots, jo tieši Vonsoviču Ramoliņš izvēlējies par advokātu tiesvedībā pret mani, un es tā arī nesapratu, vai man jājūtas pagodinātai vai tomēr pazemotai. Interesanta taču sakritība, ka nomelnošanas lapā esošie attēli atrodami tikai dažās vietās, piemēram, pašā lapā un Vonsoviča sievas Baibas Strautmates X kontā…

Bet tā vienā jaukā dienā man paveicās. Pērnā gada 6. augustā, laikā, kad es rakstīju par Rīgas domes ēdināšanas iepirkumu, kur, kā vēlāk uzzināju, ēdinātāji ir Vīlanda klienti, un viņš kārtējo reizi nolēma izrādīt savas simpātijas pret mani, es tomēr nolēmu viņu nobloķēt (pēc tam gan atbloķēju), par to arī paziņojot saviem lasītājiem. Un pavisam īsi pēc tam es savā WhatsApp saņēmu ļoti interesantu ziņu no kāda sabiedrisko attiecību nozares cilvēka, kurš šajā jomā strādā vēl ilgāk nekā es žurnālistikā. 

Šī izteiksmīgā ziņa, jāsaka, izskatījās diezgan pārliecinoši, taču, ņemot vērā, ka šo lietotāju es jau biju nobloķējusi un nolēmu nelikties ne ziņas, tad es noglabāju šo ziņu kādai citai reizei. Cita reize tiešām pienāca gada nogalē. 

Mēs gatavojām otro žurnāla Inc. numuru nodošanai tipogrāfijā un žurnāla centrālajā rakstā par produktivitātes jautājumiem kāda dāma man bija ieteikusi aprunāties ar uzņēmuma Stiga RM īpašnieku Andri Ramoliņu – jautājuma būtība bija tāda, ka reģionos trūkst darbaspēka un darba devējiem īsti nav iespēju kaut ko izvēlēties; viņi ir priecīgi par to, ka kāds vispār  ir gatavs strādāt. Bet izrādās, ka Kuldīgas pusē, kur ir viena no Ramoliņa rūpnīcām, darbaspēka problēmas pat it kā nav, toties darbiniekiem, kuri vēlētos strādāt, nav kur dzīvot. Tā nu problēma tāda, ka uzņēmēji ir tādā izmisumā, ka sāk pildīt valsts funkciju un būvē mājas. Tādu daudzdzīvokļu māju pie Kuldīgas būvē arī Stiga RM. Ar Ramoliņu es aprunājos un, protams, žurnālam vajadzēja drukas kvalitātes fotogrāfiju. Tie, kas saņem žurnālu kā abonenti vai vienkārši to ir nopirkuši, redzēs, ka Ramoliņa viedoklis tiešām ir atspoguļots žurnālā un foto nopublicēts. Foto man atsūtīja Vīlanda aģentūras speciāliste, bet stāsts te nav par Ramoliņu. Stāsts ir par “Kučinska parodiju”. Lai iegūtu foto, es aizrakstīju pašam Vīlandam, un, ņemot vērā man raksturīgo bezkaunību, es nolēmu, ka tomēr jānoskaidro, kā tad tur ir, tāpēc uzrunāju Ralfu kā “Ralfu Māri Kučinski”, uz ko saņēmu atbildi, ka tas esot mulsinoši. Liels bija mans pārsteigums, kad jau nākamajā teikumā cilvēks, kurš sakās neko nesaprotam, pēkšņi būtībā pajautā, vai es viņu šantažēju? Man tas izklausās pēc nejaušas atzīšanās.

Saruna vēl kādu laiku turpinājās, es saņēmu nepieciešamo Vīlanda klienta Ramoliņa fotogrāfiju un atkal pieglabāju saraksti, neko citu nedarot.

Taču atkal gāja laiks un pienāca pirmssvētku dienas, kurās visi jau bija brīvdienu noskaņojumā. Darba devēji sūdzas par pārceltajām darba dienām, bet žurnālistiem tas ir grūts laiks, jo nekas īsti nenotiek un aizpildīt “ēteru” ir diezgan sarežģīti. Tāpēc tiem, kam nepieciešama reklāma vai bezmaksas PR, tieši svētki parasti ir labākais laiks, jo žurnālisti centīsies ražot ziņas, un pastāv liela iespēja, ka jūsu preses relīze vai iesūtītā informācija pēkšņi no “apnicīgas preses relīzes” pārvērtīsies gluži vai par svētību. 

Tā par manu nosacīto svētību kļuva dažas vēstules, kurās viens slavens kokrūpnieks sūdzas KNAB par citu slavenu kokrūpnieku, un no tā es uztaisu rakstu. Kolēģis, kurš sēž blakus, tajā brīdī man pastāsta, ka redzējis “Kučinska parodijkontā” informāciju par kaut kādu portālu ar nosaukumu latvijaszagli.info, kas, kā beigās izrādās, pat ir man piesekojis X platformā, bet es tomēr par tādu nezināju. Intrigai parādoties, es sāku pat lasīt tā saturu. Saturs ir gana interesants un vietām godu un cieņu aizskarošs – tāds, par kuru, ja tas nebūtu anonīms, varētu dabūt tiesu darbus vai, kā minimums, klātienē nosarkt, ja tāda funkcija vēl nav atrofējusies.

Jāsaka, ka lapas autors ir gatavojies cienījami – domēna īpašnieks nav pieejams, bilžu failu autori nav redzami un e-pasts ir piereģistrēts Proton servisā. Un tomēr īpatnējs ir mēģinājums popularizēt šo lapu, kas, kā jau ikviens var saprast, nav iespējams bez sekotājiem, bet no sava vārda Vīlands to rakstīt nevar, jo skaidrs, ka aizdomas kritīs uz viņu, galu galā kāds var padomāt, ka tieši viņa klients – Stiga RM – mēģina izvērst šādu netīru kampaņu. Kampaņu izsekot ir ļoti vienkārši – tā pirmais ieraksts parādās “Latvijaszagļu” X kontā 22. oktobrī, nākamajā dienā par to top sižets TV3, kuru pārpublicē “Kučinska parodijkonts”, taču, kā redzams no lasījumu skaita, reti kurš tādu lapu vispār pamana. Kāda ir iespēja, ka cilvēks, kurš nav saistīts ne ar meža nozari, ne ar PR darboni, pēkšņi pats no sevis sāk popularizēt nevienam nezināmu, burtiski iepriekšējā dienā tapušu, portālu? Iespēja ir nekāda. Un tomēr darbonis ir piemirsis, ka Google piedāvā tādu servisu kā meklēšana pēc bildes. Te tomēr kāja ir paslīdējusi. Kolāžas, kas publicētas portālā, jāatzīst, ir tehniski kvalitatīvas un tās arī nav fotogrāfijas, kuras var “mētāties” pa portāliem kā politiķu vai uzņēmēju bildes. Tā, ticiet vai nē, bet, meklējot bildes Googlē, pie rezultātiem vismaz man parādās tikai trīs vietas, kur publicēta kolāža: pats portāls, Vonsoviča sievas konts un, protams, pie paša “Kučinska parodijas”. Rezultāti atšķiras atkarībā no pārlūka, taču tie tāpat ir tikai trīs minētie.

Kronis visam, protams, ir fakts, ka pēc mūsu WhatsApp sarakstes es esmu pazudusi no “Kučinska parodijkonta” dienaskārtības pat tad, kad publicēju viņa klientiem neglaimojošus rakstus. Es te saskatu vēl vienu atzīšanos. Var teikt, ka brīdinājuma zvaniņš bija efektīvs. 

Domāju, ka man ir pietiekams pamats un avoti uzskatīt, ka “Kučinska parodijkonts” un Ralfs Vīlands ir viena un tā pati persona un principā varētu vērsties policijā vai tiesā, lūgt rosināt kriminālprocesu un mēģināt noskaidrot, kā tad tur īsti ir. Bet kādēļ to darīt? Katrs lasītājs pats var izvērtēt ticamību un izlemt, kam ticēt. To pašu var izdarīt klienti un politiķi. Manuprāt, apmeloto uzņēmēju un arī advokātu skaits šajā X kontā ir gana liels, lai visas šīs darbības paveiktu par mani turīgāki un ietekmīgāki cilvēki. 

Tad nu lūk. Vēlu veiksmi Ramoliņam, kad viņam nākamreiz būs jāsatiek “bezjēdzīgā teksta sagatavotāja Zane Driņķe un viņas kurmis Valdis Lūks”, ja nu kādreiz vēl sanāks, tad arī “teflona Raivis”, “Krauze, Vaznis un citi zagļi”, “melis un Jūdasa grašu pelnītājs Klauss” un citi portāla figuranti, kurus neba pats pēc savas iniciatīvas Ramoliņam būtu uzsaucis melnā PR kantora īpašnieks. 

Ko es nobeigumā gribu teikt?

Ja Ramoliņš ieklausījies savā padomdevējā un klāsta kaut ko par “Latvijas attīstībai” (kuras fane es nebūt neesmu), tas nozīmē, ka ir jāpaņem liela lupa un jāpalūko, kā tad pats Ramoliņš pie slavenās rūpnīcas ticis. Un te var atklāties, ka Ramoliņš uzklausījis shēmas idejas autorus, ar kuriem nenorēķinājās. Līdz ar to gan jau, ka arī Vīlandu uzmetīs.

Puaro.lv sadaļā “WHO IS WHO” esam apkopojuši politiķu CV. Šeit varat uzzināt, cik izglītoti ir Saeimas deputāti un  ministri, kā arī valsts amatpersonas, viņu parādsaistību apjomu, iepriekšējo pieredzi, partiju maiņu un citus sasniegumus.

Savukārt to, kurš patiesībā nosaka, kas notiek Latvijā, kurš ir ietekmīgs, kurš bagāts, bet kurš gan viens, gan otrs, uzziniet mūsu jaunajā sadaļā “Ietekme un nauda”.

Izsakiet savu viedokli komentāros un sekojiet mums  Facebook ,   Twitter,  Youtube un Instagram!