Nils Sakss Konstantinovs. Par Māra Taubes ekspertīzi bērnu dzimuma jautājumos un interviju LR1

NILS SAKSS KONSTANTINOVS

Mārim Taubem nav sertifikāta bērnu psihiatrijā. Viņam nav arī izglītības bērnu vai pusaudžu psiholoģijā. Viņš nekad nav bijis sertificēts kādā psihoterapeitu asociācijā, kas nodarbotos ar bērnu psiholoģisko terapiju, un viņa kompetence ir vien pieaugušo ārstēšana ar psihoaktīviem medikamentiem. Viņam nav neviena pētījuma vai populāras publikācijas par dzimuma identitāti. Viņam nav nekādas izglītības vai sasniegumi saistībā ar seksoloģiju. Viņš nestrādā ar jauniešiem. Vienīgais viņa pētījums par pusaudžiem ir par cukura diabētu. Viņš nav līdz šim izrādījis ne īpašu kompetenci, ne interesi par tādu tēmu kā dzimuma identitāte. Tieši tādēļ viņš bija labākā izvēle, kuram stundas garumā Latvijas Radio intervijā uzticēt runāt par jauniešiem, dzimumu un tā maiņu.

Un varbūt vēl tāpēc, ka viņš uzskata – nav vispār nekādu problēmu ap šo tematu. Daudzi jau tāpat nemaina, un tie, kas maina, tiem obligāti vajag nomainīt, citādi būšot pavisam slikti. Bet tie, kas kaut ko kritizē – “nu, tie jau tikai tādi vecūkšņi”, saka dakteris. Tieši laikā, kad Stambulas konvencija un citi notikumi atkal likuši šiem jautājumiem nonākt dienas kārtībā.

Stundas laikā Taube iespēj sarunāt tiešām daudz – un kā jau tas gadītos ikvienam no mums, runājot par tēmām, kurās īsti neorientējamies, pārsvarā sarunātas aplamības: no neesošiem datiem līdz klajām nepatiesībām, dezinformācijai un dažām, atļaušos teikt, savādām idejām. Piemēram, par geju klubiem, kuros visi varot labi justies, un Praidiem, kas esot tas pats, kas olimpiskās spēles. Bet pats svarīgākais, protams, par dzimuma disforiju – kas ceļoties no tā, ka vīriešu un sieviešu smadzenes it kā kaut kur sajaucas (profesors dziļāk nepaskaidroja šo savu domu), it kā kaut kāda ģenētika vai attiecības ar māti, bet lai vai kas tur būtu – tur vajagot ar hormoniem un ķirurģiju samainīt dzimumu, un tad “cilvēks ir laimīgs”.

Zemāk precizēju dažas no Taubes paustajām atziņām. Bet vispirms jāatzīst – stundas laikā tā arī nebija līdz galam skaidrs, par ko dakteris īsti runā. Par psihiskiem traucējumiem, dzimumiem, dzimti, sociālu fenomenu, ģenētiskām problēmām… Dzimumidentitātes tēma tomēr mūsdienās ir ļoti plaša un un pārklāj ļoti daudz ko. Pārsvarā raidījumā tika piesaukta “dzimuma disforija”, kuru jāārstē ar hormoniem un ķirurģiski. Latviski gan šāds diagnozes nosaukums nepastāv – iespējams, profesors domā dzimumidentitātes traucējumus, kas raksturīgāki pusaudžiem. Taču kā vienīgo risinājumu viņš min hormonālu un ķirurģisku dzimuma maiņu, kas liek domāt, ka runa ir par transseksuālismu. Vēl arī vairākkārt tiek uzsvērts, ka tā esot medicīniska problēma. Liekas, dakteris nebūs informēts, ka jaunākajā klasifikatorā dzimumidentitātes traucējumi kā reiz ir izņemti no traucējumu sadaļas un vairs netiek uzskatīti par medicīnisku problēmu. Turklāt visam vēl tiek piesaukti “nebinārie” jaunieši – kas ir sociāla identitāte, kam ar dzimuma maiņu bieži nav vispār nekāda sakara. Citējot kādu citu sabiedrisko mediju raidījumu, šķiet, tur sanācis vesels Dzimtes rasols.

Mēģināsim nedaudz noorientēties realitātē, un varbūt arī palīdzēt to izdarīt jaunajam pusaudžu dzimtes ekspertam Taubem.

Taubes citāts: “1% iedzīvotāju ir problēma ar dzimumidentitāti”.

Realitāte: Maldināšana.

Nav saprotams, no kurienes ārsts ņēmis tādu ciparu – iespējams, no šizofrēnijas, ar kuru viņš ikdienā sastopas biežāk, un kuras izplatība sabiedrībā tiešām tiek lēsta ap 1%. Taču, runājot par dzimumidentitātes traucējumiem vai “dzimuma disforiju”, nekur pētniecībā tādi dati nav figurējuši. Tas arī saprotams – ja tā būtu taisnība, tad mums katrā vidēja izmēra skolā Latvijā būtu pa trim četriem bērniem ar maināmu dzimumu, un Latvijā kopā dzīvotu vesela pilsēta ar potenciāliem dzimuma mainītājiem – 1% populācijas veido 18 600 cilvēku, kas ir vairāk nekā visi Cēsu iedzīvotāji kopā ņemti! Tā, protams, ir kārdinoša fantāzija, ja jums ir vēlme parādīt, cik patiesībā dzimuma identitātes problēmas ir normalizējama, plaši izplatīta lieta. Taču tai nav nekāda sakara ar realitāti – zinātniskajā literatūrā visbiežāk tiek minētas aplēses starp 0.002 līdz 0.5% . Citi pētījumi rāda, ka dzimuma maiņas iespēju rietumeiropā meklē 1 no 100 000 sieviešu un 1 no 30 000 vīriešu. Tātad realitāte ir tālu no Taubes iztēlotā Cēsu pilsētas festivāla, bet tuvāk pie pārdesmit cilvēkiem Latvijā, kas arī pieaugot turpina ikdienā izjust milzīgas psihiskas ciešanas saistībā ar savu dzimumu.

Protams, aina pilnībā mainās, ja runājam par pusaudžiem ar dažādāko veidu un pakāpes dzimuma apjukumiem, jaunām identitātēm un ar personības nobriešanu saistītām problēmām. Ja iepriekš dzimuma disforija starp bērniem bija ļoti reti novērota parādība, tad pēdējos gados jauniešu skaits, kuri šī iemesla dēļ meklē palīdzību, daudzviet Eiropā ir pieaudzis no dažiem desmitiem līdz pat simtiem reižu . Turklāt, šis pieaugums pārsvarā ir pusaugu meiteņu vidū. Tā, piemēram, Lielbritānijā laikā starp 2011 un 2021 gadu pusaudžu skaits, kas sūdzējās par dzimuma disforiju, pieauga vairāk nekā 50 reizes (!), pārsvarā to veido meitenes un vairāk nekā pusei no viņām bija citi psihiski traucējumi. Lai arī ir acīmredzams, ka šeit darīšana ar sociālu fenomenu, tas netraucēja lielai daļai šo pusaudžu nozīmēt pubertātes blokatorus un hormonterapiju – praksi, kuru nesen Lielbritānijā liedza kā zinātniski nepamatotu un nedrošu. Latvijā mums joprojām nav ne pieejamu datu, par šādu pusaudžu skaitu, ne arī kādi ierobežojumi attiecībā uz psiholoģiskās vai hormonālās terapijas nozīmēšanu. Tieši otrādi – vēl salīdzinoši nesen valsts galvenais bērnu psihiatrs tajā pat Latvijas Radio informēja sabiedrību, ka pubertātes bloķēšana bērniem esot ļoti palīdzoša un pilnībā atgriezeniska procedūra – no zinātnes un psiholoģijas viedokļa pilnīga dezinformācija, par kuru atbildību gan pagaidām nav uzņēmies ne medijs, ne šo aplamību paudēji.

Taubes citāts: “Es nedomāju, ka šī problēma ir aktuālāka – viņa vienkārši parādās”.

Realitāte: Maldi.

Taube vairākkārt pauž uzskatu, ka “šādi cilvēki” un problēmas ir vienmēr bijuši un tagad viņi vienkārši ir drošāki un atvērtāki “iznākt no skapja”. Pirmkārt, tā gluži vienkārši nav realitāte, ka vienmēr būtu bijušas daudzas jaunietes, kas vēlas sev amputēt krūtis, jo vēlas būt zēni. Vai ka vienmēr būtu bijuši tūkstošiem pusaudžu, kas vēlas nepiederēt nevienam dzimumam un uzskata sevi par kādu trešo, nebināro dzimti. Tāpat arī nav skaidrs, kāpēc tad līdzvērtīgi daudz cilvēku nenāk ārā no skapja ar citām problēmām – šizofrēnijas izplatība, piemēram, sabiedrībā nav pieaugusi, kamēr dzimuma apjukums pieaudzis desmitām kārtīgi. Varbūt, ja Taubem būtu izdevies nedaudz painteresēties par šo jautājumu, viņš apsvērtu iespēju, ka visi šie pusaudži nav “vienkārši parādījušies”. Bet ka tam var būt saistība ar to, ko viņi redz ikdienā savos Tik Tokos, ar milzīgo trans aktīvistu spiedienu medijos, kultūras un akadēmiskajā vidē, un to, kādus vēstījumus vairāku gadu garumā ar dažādām skolu un jauniešu iniciatīvām cenšas nodot dzimtes studiju NVO aktīvisti (tikai viens no daudziem, bet atmiņā labi palikušajiem piemēriem ir centra MARTA sagatavotie un Izglītības ministrijas izplatītie materiāli pamatskolas bērniem par plūstošajiem dzimumiem un iedzimšanu nepareizajā ķermenī).

Taubes citāts: “Pamatā tā ir medicīniska problēma, kaut kur analoģiska paralēle tiek vilkta ar homoseksuālismu”.

Realitāte: Pazemojoša attieksme un pilnīga neizpratne par atšķirību starp seksuālo orientāciju un dzimuma identitāti

Lai arī Taube paziņo, ka “tas ir ļoti nekorekti sasaistīt vienā teikumā” dzimuma disforiju ar homoseksualitāti, intervijas laikā viņš to izdara vairāk nekā 8 reizes un vismaz divas reizes piemin geju bārus – tieši tur homoseksuālisti varot labi justies un vispār tur esot labi ieiet arī heteroseksuāliem cilvēkiem. Tā kā šajā tematā ārsts, šķiet, balstās kādā specifiskā privātā pieredzē, varu painformēt – absolūtais vairums geju neuzturas geju bāros un viņiem nav vajadzīgs geju bārs, lai dzīvē labi justos. Šie domas lidojumi balstās senos stereotipos par visiem gejiem kā seksuālās orģijās izlaistiem indivīdiem, kuri to vien dara kā šturmē geju klubus un parku publiskās tualetes. Mūsdienās geju bārus sen ir izkonkurējušas iepazīšanās aplikācijas un vairums geju, kas pārsnieguši jaunības slieksni, dzīvo tikpat garlaicīgas dzīves, apmeklējot tos pašus bārus un restorānus, kurus ikviens cits. Taču pilnīga taisnība Taubem tajā, ka saistīt homoseksualitāti ar dzimuma maiņas operācijām ir ļoti nekorekti. Tādēļ nav skaidrs, kāpēc viņš to dara.

Nav daudz kopīga diviem pieaugušiem cilvēkiem, kas savu privāto dzīvi izvēlējušies pavadīt kopā savstarpēji gādīgās attiecības, ar pusaugu meiteni, kas vēlas amputēt savas krūtis, jaunieti, kas špricē pretējā dzimuma hormonus, cerībā šādi tikt galā ar pašnāvības domām, vai pieaugušo, kas meklē ķirurga palīdzību, lai nogriestu vai piešūtu locekli. Šī iemesla dēļ arī citviet pasaulē geju un lesbiešu organizācijas iebilst sasaistei ar transpersonām – viņu vajadzības, prasības un dzīves pieredzes ir pilnībā atšķirīgas. Taubes komentāri ir ne tikai nekorekti, bet arī pazemojoši lielai daļai geju un lesbiešu, kuriem nav nekā kopīga ar dzimuma maiņu vai trans-aktīvismu.

Taubes citāts: “Nav nekādu zinātnisku pierādījumu, ka pusaudzi var tā ietekmēt”.

Realitāte: Maldināšana.

Dakteris uzstāj, ka nav vērts satraukties par to, kādā veidā ar pusaudžiem par dzimumu runā un kādas aktivitātes viņi piedzīvo skolā vai sabiedrībā. Tam visam neesot nekādas nozīmes, jo ne pusaudžu uzvedību, ne dzimuma identitāti neesot iespējams izmainīt (Taubes citātā viņš saka, ka mainīt dzimumu nav iespējams – kas ir taisnība. Bet, tā kā viņš tomēr daudz runā par dzimuma maiņu, šķiet, Taube te kārtējo reizi saputrojās un domāja ko citu).

Šis apgalvojums ir tik absurds, ka pat grūti komentēt. Ja bērnu uzvedību nebūtu iespējams mainīt, tad mēs visi joprojām savas dabiskās vajadzības kārtotu biksēs. Visa bērnu audzināšana un skološana notiek ar mērķi mainīt viņu uzvedību un veidot domāšanu, priekšstatus, zināšanas un izpratni par sevi un pasauli. Mēs esam ārkārtīgi sabiedriskas būtnes, kuras milzum ietekmē apkārtējo domas, spriedumi un vērtējumi. Un nevienā dzīves periodā šis apkārtējo viedoklis nav svarīgāks kā pusaudzībā. Ja Taube kaut nedaudz apdomātu šo tematu, droši vien piekristu – pusaudži pārsvarā ģērbjas, uzvedas un runā tā, kā to dara citi pusaudži paziņu vai sociālo tīklu lokā. Tā kā šis vecums ir arī tas, kurā veidojas personas identitāte, tad pusaudžu identitāti tiešā veidā ietekmē draugi, sociālie tīkli un apkārtējā vidē skatītais.

Pretstatā Taubes apgalvotajam, šis fenomens ir arī ļoti daudz pētīts, tostarp saistībā ar dzimumidenitāti un citiem psihes traucējumiem – pusaudžiem ir izteikta tendence “aplipināt” citam citu jeb veidot t.s. psihopatoloģiju inkubatorus. To ļoti uzskatāmi var redzēt veipošanu, narkotiku lietošanu un citām uzvedības problēmām – jaunieši to dara, jo tā dara viņu draugi, tas liek viņiem justies iederīgiem, stilīgiem u.tml. Un ļoti līdzīgi tas darbojas arī ar citiem traucējumiem. Neviens dabiskā veidā nenonāk pie atklāsmes, ka viņam ir fluīds dzimums vai nebināra identitāte. Tas ir jaunietim jāiemāca, rādot viņam šādu pasaules priekšstatu kā adekvātu un pievilcīgu risinājumu pusaudzības problēmām. Tāpēc ir pat ļoti svarīgi, kāda informācija tiek sniegta – tā tiešā veidā var ietekmēt jauniešu, īpaši traumēto un citādi vieglāk ievainojamo, domas par sevi.

Taubes citāts: “Tie cilvēki, kas izmaina šo dzimumu, tikai 2% nav apmierināti. Viņš iziet šo ceļu cauri, tad viņš ir laimīgs.”

Realitāte: Meli

Viens no lielākajiem pētījumiem, kas ilgtermiņā sekoja cilvēkiem pēc dzimummaiņas operācijas, parādīja – tiem, kas bija veikuši šādas operācijas, pašnāvības risks bija ievērojami lielāks nekā transpersonām, kas neveica šīs manipulācija. To grūti saukt par laimīgu dzīves iznākumu. Arī 2% cipars, šķiet, ir Taubes izdomāts vai labākajā gadījumā izlasīts kādā trans-aktīvistu bukletā – varbūt vienīgi aklās zarnas operācijai ir tik liels veiksmes koeficients, ne jau ārkārtīgi sarežģītām dzimumorgānu pārveidēm, kuras arī mūsdienās īsti nespēj sniegt gluži ideālu vizuālo un funkcionālo efektu. Turklāt, vairumam šo cilvēku saglabājas dažāda veida psihiskās grūtības visa mūža garumā – apgalvot, ka dzimuma maiņa 98% cilvēku padara laimīgus ir vienkārši meli, kam nav nekādas saistības ar transpersonu dzīvoto realitāti. Turklāt, tie kļūst par bīstamiem meliem, nonākot pie ģimenēm, kuru bērni saskaras ar šādiem traucējumiem. Ikviens vecāks taču vēlas redzēt savu bērnu laimīgu, bet šeit dakteris saka, ka dzimummaiņa viņu tādu padarīs! Pusaudzis, kurš jūtas nelaimīgs visu iespējamo iemesu dēļ, un saņem vēstījumu – dzimums ir tava īstā problēma un šķērslis ceļā uz laimi… Tā ir sabiedrības maldināšana, kam var būt bīstamas sekas.

Taubes citāts: “Vienīgais īstais, pareizais risinājums ir šo dzimumu nomainīt”

Realitāte: Dezinformācija.

Taube īpaši uzstāj, ka dzimuma disforiju varot “ārstēt” tikai ar hormonterapiju un ķirurģiju. Turklāt, to nemaz nedrīkstot aizliegt – neļaut meitenei griezt nost krūtis vai puisim dzert sieviešu hormonus esot tas pats, kas neļaut likt kājai ģipsi vai ārstēt no epilepsijas! Domāju, pat cilvēks bez īpašas ekspertīzes sapratīs, ka ir diezgan būtiska atšķirība starp lauztu kāju un vēlmi nomainīt sev dzimumu. Pirmkārt, lauzta kāja nav identitātes jautājums. Otrkārt, lauztu kāju var objektīvi redzēt rentgenā. Treškārt, cilvēkiem ģipsis parasti izārstē lūzumu, nevis amputē locekļus. Ir zināmas atšķirības… Turklāt, pat pieņemot, ka ļoti atsevišķiem pieaugušiem cilvēkiem var tikt dota izvēle mainīt savu ķermeni, tad ir neizprotami apgalvot, ka tas ir “vienīgais īstais un pareizais” risinājums. Lielākā daļa arī pieaugušo transpersonu paši neizvēlas šo Taubes ieteikto “vienīgo risinājumu”. Kur nu vēl attiecināt šādu apgalvojumu uz jauniešiem, kuriem šādu “risinājumu” piedāvāt vispār vajadzētu būt aizliegtam ar likumu.

Tālu no vienīgā, pareizā risinājuma, pētījumi skaidri rāda, ka lielākā daļa pusaudžu izaug no grūtībām – vairāk nekā 60% pusaudžu pēc pieciem gadiem vairs nav šādu traucējumu. Ja vien viņus nesāk psiholoģiski vai citā veidā “tranzicionēt” – no tiem, kas saņēmuši pubertātes blokatorus, 98% turpina dzimuma modifikācijas arī tālāk.

Taubes citāts: “Mēs tagad nevaram vairs atšķirt puika vai meitene”.

Realitāte: Apjukums.

Savā praksē esmu redzējis simtiem pusaudžu – vīrišķīgus puišus un meitenīgus, sievišķīgas meitenes un puiciskas, zēnus, kas grib būt meitenes, meitenes, kas grib būt zēni, un visu, kas tam pa vidu. Nevienu pašu reizi nav piedzīvota tāda grūtība atšķirt zēnu no meitenes. Teikšu godīgi, tā nav pati sarežģītākā diagnostika, un arī ārsti līdz šim nav daudz sūdzējušies par šādu problēmu. Tādēļ, iespējams, zināms apjukums būs iestājies pašam dakterim, un nevajadzētu to attiecināt uz visu sabiedrību

Mūsdienu sabiedrībā ir daži jautājumi, kas iezīmē nopietnas sabiedrības robežlīnijas – un dzimuma identitāte ir starp tiem. Taube saka: “Ir tāds mīts, ka visi tur masveidā maina dzimumu”, ar domu, ka šis ir nesvarīgs jautājums, kurā viss jau skaidrs un nav korekti to cilāt. Es nezinu, kur tāds mīts par masveidīgām dzimuma maiņām eksistē. Bet labi zinu, ka apjukuši jaunieši ir diezgan liela realitāte, tāpat kā realitāte ir tie, kuriem mūsdienu psihiatrija, sekojot pārejošām woke tendencēm, ir radījusi atkarības, apturēji attīstību vai neatgriezeniski samaitājusi dzīves. Vai tas notiek masveidā? Nē, psihiatrijā nekas nav masveidā. Bērnu pašnāvības, paldies Dievam, nav masveida parādība, bet pēc šādas loģikas mums nevajadzētu uztraukties arī par tām.

Realitāte arī tā, ka mēs nezinām Latvijas statistiku – cik pusaudžu pie psihologiem saņem “apstiprinošo” psiholoģisko tranzīciju, lai vieglāk pārietu pretējā dzimumā? Cik jauniešu 18, 19 un 20 gados ir veikuši krūšu amputācijas vai uzsākuši hormonālo terapiju? Mums nav šo datu.

Bet arī bez šiem “klīniskajiem” gadījumiem, cīņa par dzimuma identitātēm iezīmē cīņu starp ideoloģijām, kas cenšas kontrolēt daudzas dzīves sfēras: medicīnu, kultūru, izglītību, politiku un jaunu cilvēku dzīves redzējumu. Var saprast vēlmi atrasties vairākuma, varas, finansiālo un karjeras ieguvumu pusē. Bet dažām lietām tomēr vajadzētu stāvēt tām pāri. Piemēram, speciālistiem, kas spētu izvērtēt savu atbildību un zināšanas. Īpaši, ja viņiem ir dota viena no lielākajām dzīves atbildībām – rūpes par pašiem trauslākajiem prātiem.

Tekstā izmantotās atsauces:

1. American Psychiatric Association. (2022). Diagnostic and statistical manual of mental disorders (5th ed., text rev.).

2. Danafar A, Behian S. Gender identity disorder and social factors affecting it among Transsexualists, who referred to the social welfare organization in 2013-2015. Tolooebehdasht. 2017;16:75–87.

3. Zucker KJ. Epidemiology of gender dysphoria and transgender identity. Sex Health. 2017 Oct;14(5):404-411. doi: 10.1071/SH17067.

4. John D. Haltigan, Tamara M. Pringsheim, Gayathiri Rajkumar, Social media as an incubator of personality and behavioral psychopathology: Symptom and disorder authenticity or psychosomatic social contagion?, Comprehensive Psychiatry, Volume 121, 2023, 152362, ISSN 0010-440X, https://doi.org/10.1016/j.comppsych.2022.152362.

5. Dhejne C, Lichtenstein P, Boman M, Johansson ALV, Långström N, Landén M (2011) Long-Term Follow-Up of Transsexual Persons Undergoing Sex Reassignment Surgery: Cohort Study in Sweden. PLoS ONE 6(2): e16885. https://doi.org/10.1371/journal.pone.0016885 

6. Bachmann, C.J. et al. (2024) ‘Gender identity disorders among young people in Germany: Prevalence and trends, 2013–2022. an analysis of nationwide routine insurance data’, Deutsches Ärzteblatt international [Preprint]. doi:10.3238/arztebl.m2024.0098.

Social media as an incubator of personality and behavioral psychopathology: Symptom and disorder authenticity or psychosomatic social contagion? – ScienceDirect

Puaro.lv sadaļā “WHO IS WHO” esam apkopojuši politiķu CV. Šeit varat uzzināt, cik izglītoti ir Saeimas deputāti un  ministri, kā arī valsts amatpersonas, viņu parādsaistību apjomu, iepriekšējo pieredzi, partiju maiņu un citus sasniegumus.

Savukārt to, kurš patiesībā nosaka, kas notiek Latvijā, kurš ir ietekmīgs, kurš bagāts, bet kurš gan viens, gan otrs, uzziniet mūsu jaunajā sadaļā “Ietekme un nauda”.

Izsakiet savu viedokli komentāros un sekojiet mums  Facebook ,   Twitter,  Youtube un Instagram!