Rinkēvičs par Krievijas droniem Polijā un kara lidmašīnām Igaunijā

EDGARS RINKĒVIČS, Latvijas prezidents

Aizvadītās nedēļas krievu dronu ielidošana Polijā un krievu iznīcinātāju veiktais Igaunijas gaisa telpas pārkāpums ir jauna hibrīdkara izpausme. Savā ziņā tā ir līdzīga tai, ko pieredzējām Baltijas jūrā, bojājot zemūdens infrastruktūru 2023.-2025.g. Tam visam klāt nāk atklātie sabotāžas un spiegošanas akti daudzās valstīs, arī Latvijā.

Sabiedrības satraukums par drošību ir pilnīgi saprotams un pamatots. Šādas spriedzes apstākļos ir daudz jautājumu. Centīšos dažus aktualizēt. Kāds ir Krievijas mērķis, īstenojot šādas provokācijas?

Pirmkārt, testēt NATO politisko un militāro reakciju. Kāds ir šī testa rezultāts? Labā ziņa, ka Polijas incidenta gadījumā tika aktivizēta gan nacionālā, gan Alianses gaisa aizsardzības sistēma, un vairāki droni notriekti. Atcerēsimies, ka pirms kāda laika tas nenotika, raisot pamatotu kritiku par spēju reaģēt. Uzreiz tika izveidota NATO Austrumu sardzes (Eastern Sentry) misija, ka stiprinās pretgaisa aizsardzības sistēmu Alianses austrumu flangā. Līdzīga jūras misija Baltijas sardze (Baltic Sentry) ir devusi pozitīvu efektu- jauni incidenti kopš ziemas nav fiksēti. Vai tas izslēdz jaunas un citādas provokācijas un testus nākotnē. Diemžēl, nē, bet mazina to risku. Tas, kas ir pilnveidojams- pretdronu aizsardzība, informācijas apmaiņa un spēka pielietošanas noteikumi. Diemžēl šobrīd lētus Krievijas dronus notriec ar dārgām raķetēm. Te nu mums daudz jāmācās no Ukrainas, arī mūsu Aizsardzības ministrijai. Politiski abos gadījumos NATO līguma 4.panta (sabiedroto konsultācijas) iedarbināšana un papildus lidmašīnu nosūtīšana uz Poliju ir labā ziņa. Tāpat arī Eiropas Savienības 19.sankciju pakotnes apstiprināšana.

Igaunijas gadījumā Baltijas gaisa telpas patrulēšanas misija nostrādāja, NATO iznīcinātāji pacēlās gaisā, un Krievijas lidaparāti tika aizdzīti. Tas, par ko jau labu laiku kopā ar Baltijas valstu kolēģiem iestājamies, ir gaisa telpas patrulēšanas pārveide par gaisa aizsardzības misiju ar plašākām pilnvarām un resursiem. Tas arī tiks aktualizēts vēstnieku konsultācijās Ziemeļatlantijas padomes sēdē 4.panta kontekstā.

Atkal jautājums, vai varam izslēgt Krievijas provokācijas mūsu gaisa telpā nākotnē (līdzīgi kā jūrā vai sauszemes pierobežā)? Nē, jābūt gataviem uz jauniem pavērsieniem.

Vai vajadzēja nelūgtos Mig notriekt? Saprotot cilvēku sašutumu un emocijas, atbildei jābūt racionālai, pat stresa laikā. Baltijas gaisa telpas kontrole un aizsardzība kopš 2004.gada, kad esam pilntiesīgi NATO locekļi, ir nodota attiecīgajām Alianses militārajām struktūrām. Tās reaģēja, izvērtējot draudus. Politiski- militāra dilemma: neviens negrib izraisīt vēl vienu karu, bet arī Krievijas rīcību nevar atstāt bez atbildes, tādēļ precīzu atbilžu meklēšana un īstenošana ir visai sarežģīta, bet tā notiek. Jo vairāk Krievija provocēs NATO, jo lielāks risks nopietnam konfliktam.

Šobrīd Krievija dara tieši tik daudz, lai šķietami neaizietu par tālu. Zinot gan Krievijas domāšanu un biežo nekompetenci dažādos līmeņos, tas var notikt, un tā ir un būs Kremļa atbildība.

Taču skaidrs ir viens: Kremlis apstāsies tad, kad būs pretspars, tas ir tas, ko saviem draugiem cenšamies izskaidrot un atgādināt.

Runājot par mūsu nacionālo spēju attīstību, Latvija un Igaunija jau kopš 2022.gada ir zenītraķešu IRIS-T iegādes procesā, piegādes būs drīz. Līdzīgi ar HIMARS kompleksiem. Tās ir sistēmas, kas ir efektīvas pret raķetēm un lidaparātiem, bet ne lētiem un daudzskaitlīgiem droniem. Diemžēl te mēs saskaramies ar lielās militārās industrijas noslogotību un samērā garo termiņu starp kontrakta noslēgšanu un brīdi, kad aprīkojums nonāk mūsu rīcībā. Daudz ātrāk gan Latvijā, gan Aliansē kopumā ir jāstrādā pie pretdronu aizsardzības, taču Krievijas karš Ukrainā parāda, cik strauji attīstās tehnoloģijas. Tā ir pastāvīga sacensība un sāncensība. Šobrīd NATO Krievijas testu ir izturējusi apmierinoši, bet mēs saprotam lietas, kas jāuzlabo un turpināsim uz to uzstāt un to darīt.

Otrkārt, Krievijas mērķis ir vājināt mūsu atbalstu Ukrainai, cenšoties samazināt resursus, ko Alianses un Eiropas Savienības valstis velta ukraiņu bruņoto spēku atbalstam. Kremļa mērķis ir mazināt Ukrainas bruņoto spēku kaujas spējas un Rietumu militārās piegādes Ukrainai, lai mēs vairāk uzmanības koncentrētu savu valstu aizsardzībai. Tas, protams, ir jādara un 5% aizsardzībai no iekšzemes kopprodukta tam tieši ir domāti. Ukraina joprojām ir mūsu aizsardzības pirmā līnija. Kamēr Ukraina cīnās, viss, uz ko Krievija ir spējīga, ir relatīvi sīkas riebeklības NATO pierobežā. Tas var mainīties, ja karš beidzas Ukrainai nelabvēlīgi. Tāpēc ir būtiski turpināt pilnu atbalstu mūsu ukraiņu draugiem. Krievija militāri nespēj pakļaut un okupēt visu Ukrainu, tāpēc tagad notiek centieni vājināt tās draugu politisko un praktisko atbalstu, kombinējot to ar militārām operācijām. Lai kā gribētos cerēt, ka ASV un Eiropas valstu miera centieni nesīs drīzus panākumus, tomēr pagaidām lielam optimismam pamata nav. Krievija joprojām cer šo karu uzvarēt. Mūsu pienākums to nepieļaut un turpināt nelokāmu atbalstu Ukrainai.

Treškārt, šādu Krievijas provokāciju mērķis ir ietekmēt Alianses dalībvalstu sabiedrisko domu, raisīt cilvēku neuzticību 5.pantam un sabiedroto savstarpējai solidaritātei. Gan Polijas, gan Igaunijas gadījumā gaisā atradās NATO valstu lidmašīnas, tās darīja savu darbu. Par to mūsu sabiedrotajiem liels paldies, tāpat kā paldies par klātbūtni mūsu reģionā! Iebiedēšnas centieni Austrumu flanga valstu, tostarp Latvijas, virzienā bija, ir un būs.

Lai gan starptautiski šobrīd ir vētrains laiks un informatīvajā telpā ir daudz dažādu viedokļu, tomēr NATO un Eiropas Savienība joprojām ir būtiskākais mūsu drošības ietvars un balsts.

Mūsu aizsardzības izdevumu un spēju palielināšana, mūsu griba aizstāvēt savu valsti un sabiedrotos, un mūsu spēja saglabāt vēsu galvu ir mūsu galvenā aizsardzības līnija šodien. Mums ir skaidri sauszemes, gaisa un jūras robežu aizsardzības plāni un NBS/iekšlietu dienestu attīstības plāni, taču tos jāīsteno bez liekas vilcināšanās un birokrātijas, kas dažreiz ir novērojama un par ko runājam, un strādājam gan Nacionālās drošības padomes, gan citu valsts institūciju līmenī.

Noslēgumā, šis ir sarežģīts laiks, nervu kara un izturības testu laiks. Drošība ir pastāvīgi mainīgs process, katru dienu izaicinājumiem pilns, taču tā ir mūsu paaudzes atbildībā un uzdevums, ar to tikt galā. Esmu pārliecināts, ka visi kopā šeit Latvijā un Rietumu pasaulē ar to tiksim galā!

Avots: Facebook