Ģenerālleitnants Skītss: Uzticieties NATO

NATO ir pietiekami noturīga un labi apgādāta, lai spētu stāties pretī jebkādiem izaicinājumiem, ko pret to varētu vērst Krievija, tāpēc nav nekāda iemesla atsevišķu valstu propagandas dēļ apšaubīt NATO spējas vai gatavību aizstāvēt savas dalībvalstis, NATO “Stratcom Dialogue” konferences laikā norādīja bijušais NATO apvienoto spēku pavēlniecības Brunsumā komandiera vietnieks atvaļinātais ģenerālleitnants Stjuarts Skītss, kurš pēc 35 gadu dienesta Lielbritānijas bruņotajos spēkos uzsācis darbu konsultāciju un mentoringa jomā.

Kāda pašreiz ir Ziemeļatlantijas alianses noturība?

Šis ir lielisks jautājums, kas skaidri parāda, ar kādiem izaicinājumiem NATO šobrīd saskaras. Mums ir visi iemesli uzskatīt, ka NATO ir pietiekami noturīga un tāda tā būs arī tuvākajā nākotnē. Turklāt alianse ir arī pietiekami labi apgādāta, lai spētu stāties pretī jebkādiem draudiem, ko pret mums vērstu Krievija.

Protams, stratēģiskā situācija ir ļoti sarežģīta. Viens no mūsu pamata sabiedrotajiem NATO izaicina pārējo 31 dalībvalsti. Bet vienlaikus uzskatu, ka šo izaicinājumu pamatā ir labi nodomi, jo gan Eiropas valstu, gan Kanādas pienākums ir darīt vairāk, lai parūpētos par Eiropas aizsardzību, kā arī par transatlantisko drošību un Arktiku. Un tas ir tikai godīgi. ASV mūs mudina tērēt vairāk aizsardzībai gan kolektīvi, gan katrai valstij atsevišķi, un viss liecina par to, ka gaidāmajā NATO samitā Hāgā mēs apņemsimies to darīt. Tas ir viens no iemesliem ar mazākām bažām lūkoties uz ziņām, ko saņemam no Vašingtonas.

Otrs jautājums ir par to, kas notiek Ukrainā. Manuprāt, sabiedroto atbalsts Ukrainai ir bijis stratēģiski izlēmīgs, un tāds arī saglabāsies, jo mēs palīdzam suverēnai valstij aizstāvēties pret nelegālu iebrukumu. Kā organizācija mēs demonstrējam, ka ukraiņiem svarīgās vērtības – saglabāt savu neatkarību un suverenitāti – ir vērts atbalstīt un par tām cīnīties. Šim atbalstam ir jāturpinās, un domāju, ka tas turpināsies.

Jā, mums ir jābūt gataviem tam, kas sekos pēc Ukrainas kara, lai ar ko tas arī beigtos. Vienlaikus jāteic, ka esam ļoti daudz mācījušies no kara Ukrainā, redzot, cik inovatīvi ir Ukrainas bruņotie spēki un cik noturīga ir Ukrainas sabiedrība. Redzam, cik labi ukraiņi spēj kaujaslaukā turēties pretī milzīgam skaitam uzbrucēju, ko pret viņiem sūta valsts ar piekļuvi milzīgiem resursiem, kuru vēl turklāt atbalsta Ķīna, Ziemeļkoreja un Irāna.

Kā briti šobrīd vērtē savas attiecības ar savu tradicionālo tuvāko sabiedroto aiz okeāna?

Nupat publicējām savu stratēģiskās aizsardzības ziņojumu, kas ietver ļoti skaidrus vēstījumus un nepārprotami saista Lielbritānijas bruņotos spēkus ar NATO. Mūsu stratēģijas sirdī ir tieši NATO un tas, ka redzam sevi kā valsti, kas nākotnē nosūta savus spēkus uz jebkuru konfliktu, un ka šie spēki ir labi sagatavoti un apgādāti, lai tie spētu izpildīt savus uzdevumus konkrētajā NATO misijā. Un tas ir ļoti svarīgi.

Manuprāt, dažām lielākajām dalībvalstīm, kā, piemēram, mums, Vācijai, Francijai un Polijai, ir arī pienākums aizpildīt kādu līderības spraugu, ko varētu radīt ASV. Jāuzsver, ka neredzu neko tādu, kas liecinātu par kādām amerikāņu radītām spraugām NATO spēku vadībā. Tomēr pārējām lielākajām valstīm ir jābūt gatavām rīkoties, ja šāda nepieciešamība rastos. Man kā britam jāsaka, ka mēs noteikti esam tam gatavi.

Bet vai šīs lielākās Eiropas valstis būtu spējīgas arī pilnībā pārņemt Eiropas aizsardzību savās rokās?

Jā, domāju, ka noteikti. Protams, ir zināmas lietas, kurās esam diezgan ilgi pilnībā paļāvušies uz ASV, jo īpaši kosmosā bāzētu spēju jomā, kā arī sakaru un mērķēšanas sistēmu, izlūkdatu vākšanas un liela apjoma spēku stratēģiskās pārvietošanas ziņā – šeit runāju par lielajiem lidaparātiem un kuģiem, kas spēj pārvietot spēkus.

NATO sabiedrotie ir spējīgi šo visu aizvietot. Tāpēc mums tagad ir jāstrādā kopā, lai nodrošinātos, ka mums ir plāns, kā aizstāt šīs amerikāņu sniegtās spējas, lai kādas tās arī būtu. Lai mums būtu rezervē šo iespēju versija, kas nebūtu tieši atkarīga no Savienotajām Valstīm. Otrkārt, mums ir jāsāk ražot to, kā mums šajā ziņā pietrūkst.

Vienlaikus man jāuzsver, ka neredzu nekādas pazīmes, kas liecinātu, ka ASV varētu pārtraukt šo spēju sniegšanu. Kaut arī prezidents Donalds Tramps mudina sabiedrotos ieguldīt vairāk šajās spējās, no kurām dažas izmaksā ļoti dārgi, tas nekādā ziņā nenozīmē, ka amerikāņi varētu pārstāt sniegt savu ieguldījumu izlūkošanā, sakaru jomā un citās.

Ukrainas gadījumā pieredzējām, ka dažas no šīm spējām var tikt izmantotas arī kā šantāžas rīks. Vai tas nākotnē nerada riskus arī NATO?

Ir jānodala daži izteikumi un apvainojumi no reālas darbības. Domāju, ka tikai daži cilvēki varētu atbalstīt pasākumus, par kuriem nāca signāli no Baltā nama. Tie bija tikai daži cilvēki, kas tiecās atsaukt šī tipa atbalstu Ukrainai. Manuprāt, Baltais nams un prezidenta administrācija no šīs situācijas ir mācījušies.

Ukraina kā karojoša valsts ir spējīga viegli rast citus veidus, kā aizstāt šīs spējas – to atsaukšana nekādā ziņā arī nenozīmētu kara beigas.

ASV ir sabiedrotā un NATO dalībvalsts. Ne amerikāņu, ne mūsu interesēs būtu kaut kādā veidā vienam pret otru īstenot kaut kādu iebiedēšanu. Neko tādu arī neesmu novērojis.

Tomēr vienlaikus dzirdam ziņas par plāniem samazināt ASV militāro klātbūtni Eiropā.

Redzēsim. Dažreiz mums ir ļoti īsa atmiņa. Es strādāju NATO Trampa pirmās prezidentūras laikā, un redzu daudz līdzību, daudzas atbalsis un atskaņas tam, ko dzirdam šodien. Bet neaizmirsīsim, ka prezidenta Trampa pirmā termiņa beigās Eiropā bija vairāk ASV karavīru un aizsardzības izdevumi visā NATO ievērojami palielinājās. Nekādā ziņā neapgalvoju, ka tagad notiks tieši tas pats, es drīzāk ieteiktu necensties izdarīt pārāk daudz secinājumu no visiem izteikumiem, kas pa laikam nāk no Vašingtonas.

Vai Ukrainai būtu jātiecas pēc miera līguma arī tad, ja tas varētu būt “slikts līgums”?

Panākt mieru Ukrainā ir visu interesēs. Tomēr ir skaidri jāsaprot, ka tas nedrīkst notikt par katru cenu. Ikviens NATO sabiedrotais, ar kuru esmu runājis, pilnā mērā atbalsta pēc iespējas drīzāku karadarbības pārtraukšanu un miera līguma noslēgšanu. Tāda miera līguma, kas ir ilgtspējīgs un atzīst visu ukraiņu tiesības. Tas nebūs viegli un prasīs laiku. Ir ļoti grūti prognozēt, kad tas varētu notikt. Mums ir jābūt gataviem līdz tam laikam turpināt atbalstīt Ukrainu, lai nodrošinātu, ka Krievija saprot, ka šim konfliktam nav militāra risinājuma.

Tajā pat laikā labi atceramies, kas notika ar pēdējām drošības garantijām, ko Ukrainai sniedza tās pašas valstis, kas tādā vai citādā veidā ir iesaistītas karā šobrīd. Kā lai Ukraina spēj paļauties, ka jebkāda vienošanās tiks respektēta reālajā dzīvē?

Ja salīdzinām situāciju ar 2014.gadu, tad tagad tā ir pavisam citādāka.

Es domāju 1994.gada Budapeštas memorandu, kad pēc atteikšanās no kodolieročiem drošības garantijas Ukrainai sniedza Lielbritānija, Francija, ASV un Krievija.

Jā, Minskas protokoli un tiem sekojošie procesi, jāsaka tieši, nebija nekas tāds, ar ko varam lepoties. Esam pa šo laiku daudz ko iemācījušies, gan kā NATO alianse, gan kā atsevišķi sabiedrotie. Domāju, ka attiecībā uz nākamo miera līgumu mēs būsim ļoti koncentrējušies uz to, lai nodrošinātos, ka Ukrainai sniegtās garantijas būtu īstenojamas un ilgtspējīgas.

Ziniet, jāatceras, ka gan mēs, gan citas sabiedrotās valstis līdz pat 2022.gada sākumam cerējām, ka Krievija varētu būt atbildīga starptautiska partnere. Tagad viņi ir skaidri pierādījuši, ka Krievija tāda nav. Vismaz ne pašreizējā vadībā.

Vai Rietumi to tagad pavisam skaidri saprot?

Manuprāt, jā. Nedomāju, ka ir kāds NATO sabiedrotais, kas nepiekristu šādam viedoklim. Daži sabiedrotie varbūt to paudīs kaut kā citādāk, atkarībā no tā, kur viņi atrodas ģeogrāfiski. Viņi ir savas ģeogrāfiskās atrašanās vietas gūstekņi, un līdz ar to izaicinājumi un drošības problēmas, ar kurām viņi tradicionāli saskaras šodien un saskarsies nākotnē, var nebūt tieši saistītas ar Krievijas fronti. Vienlaikus varētu pat ļoti būt iespējams, ka šos draudus sponsorē un veicina Krievija vai tās sabiedrotie – Ķīna, Ziemeļkoreja, Irāna un vēl citi.

Runājot par atturēšanas politikas komunikāciju – vai sasniedzam savus mērķus?

Skaidrs, ka uz Krievijas iedzīvotājiem tas īsti neiedarbojas. Mums vēl ir daudz darāmā, lai pārliecinātos, ka mūsu atturēšanas stāja kopumā ir skaidra visiem, un jāstrādā pie tā, kā mēs informējam par to, ko darām.

Ziniet, es uzaugu Aukstā kara laikā. Es iestājos armijā Aukstā kara beigās, kad pievienojos armijai. Tolaik mēs labi izpratām mūsu dialogu starp NATO un PSRS. Kad pārvietojām kādu bruņojumu NATO ievaros vai tad, kad to savā teritorijā darīja viņi, mēs sapratām, kādi vēstījumi tiek sūtīti. Tagad situācija ir citāda. Kad Krievija izkļūs no asiņainā konflikta pret Ukrainu, par kurā ciestajiem dzīvā spēka un materiālajiem zaudējumiem Putins viņa apkārtne vainos gan Lielbritāniju, gan ASV, gan arī Latviju, viņi veiks pret mums pasākumus, kurus mēs vēl nesaprotam. Viņi to jau dara. Putins pats uzskatot, ka atrodas netiešā karastāvoklī ar NATO dalībvalstīm. Tas izpaužas viltībās, slepkavībās, kiberuzbrukumos, uzbrukumos zemūdens kabeļiem u.tml. Tas turpināsies. Ir ļoti iespējams, ka tad, kad Krievija būs spējusi atjaunoties pēc Ukrainas noregulējuma, viņi mums radīs patiešām ļoti, ļoti nopietnus izaicinājumus. Uztraucos par to, vai tādiem esam gatavi.

Tāpēc mums tagad laiks ir jāizmanto gudri, lai atjaunotu krājumus un no jauna apgādātu mūsu piegādes ķēdes, un padarītu tās elastīgākas un izturīgākas. Otrkārt, lai pārliecinātos, ka esam mācījušies no Ukrainas, kā cīnīties un kā sakaut Krieviju. Un, treškārt, ka atrodamies pareizajās vietās un atbilstoši stipri, lai atturētu no uzbrukuma. Un prastu to nokomunicēt. Mums daudz jādara, analizējot un simulējot karadarbību, lai izprastu, kāda ir nepieciešamā rīcība, ko vēlamies piedāvāt NATO un mūsu politiķiem. Mums ir daži aizraujoši un interesanti sasniegumi mākslīgā intelekta jomā, kas, manuprāt, ļaus mums labāk izprast to, kas ir jādara, lai mēs spētu pašreizējam Krievijas režīmam sniegt pavisam skaidru atturēšanas vēstījumu.

Ko par mūsu atturēšanas politiku domā britu sabiedrība?

Ir grūti runāt par visu sabiedrību, bet vispārējā tendence ir atziņa, ka situācija mainās. Kad valdība izplatīja savu stratēģijas ziņojumu, pret to neiebilda neviens, neviens neapgalvoja, ka ziņojumā izdarītie secinājumi vai mūsu bruņoto spēku attīstības virziens un mūsu saistības NATO būtu noteiktas nepareizi. Manuprāt, mēs virzāmies pareizajā virzienā. Tomēr mums daudz jāmācās no Latvijas, Igaunijas, Lietuvas, Somijas, Zviedrijas un Norvēģijas, kā sagatavot mūsu sabiedrību tam, kas, manuprāt, būs ļoti sarežģīts laikposms, kurā mums nāksies saskarties ar Krievijas kiberuzbrukumiem, zemūdens kabeļu pārgriešanu, apdraudot datu un informācijas plūsmas, sakarus, gāzes un naftas piegādes u.tml. Un mums nāksies pieņemt dažus sarežģītus lēmumus attiecībā uz valsts investīcijām, vai nu paaugstinot nodokļus, vai arī izmantojot nemilitāro jomu uzkrājumus, lai pārliecinātos, ka esam gatavi. Stratēģijas ziņojumā tas ir skaidri pateikts.

Domāju, ka mums ir jāsāk šī saruna ar sabiedrību. Mums ir daudz vairāk jāpievērš uzmanība mūsu Baltijas un Skandināvijas draugu pieredzei, lai saprastu, kāda pieeja ir efektīvāka. Mūsu modelis nebūs gluži tāds pats, tā būs britu versija. Bet domāju, ka vispārējos principus mēs varētu pārņemt no jums.

Kādi būtu jūsu ieteikumi cilvēkiem Latvijā?

Pirmām kārtām, uzticieties NATO. Ir ļoti viegli koncentrēties uz problēmām vai pret NATO vērsto kritiku, kuras nekad netrūkst. Iemesls, kāpēc NATO ir spējusi saglabāt mieru Eiropā vairāk nekā 80 gadus, ir tas, ka tā ir pasaulē veiksmīgākā alianse, ka tās pamatā ir uzticēšanās un vienotu vērtību sistēma, kā arī attiecības, kas veidojušās gadiem un gadu desmitiem ilgi. Katru reizi manā mūžā, kad ir sākusies kāda krīze, NATO ir spējusi reaģēt un atrisināt ļoti sarežģītas problēmas.

Otrs faktors ir tas, ka NATO pamatā ir kohēzija, sadarbība ar kaimiņvalstīm. Ir brīnišķīgi redzēt ciešo sadarbību starp Baltijas valstīm un kopīgo militāro plānošanu ar sabiedrotajiem uz vietas – Lielbritāniju un Igauniju, Kanādu šeit, Latvijā, un Vāciju Lietuvā un, protams, ar ASV. Tāpat liela nozīme ir Zviedrijas un Somijas uzņemšanai NATO.

Jo vairāk mēs varam darīt kolektīvi, jo vairāk attīstīsim šīs attiecības, uzticību un kopīgās vērtības nākamajām paaudzēm.

Puaro.lv sadaļā “WHO IS WHO” esam apkopojuši politiķu CV. Šeit varat uzzināt, cik izglītoti ir Saeimas deputāti un  ministri, kā arī valsts amatpersonas, viņu parādsaistību apjomu, iepriekšējo pieredzi, partiju maiņu un citus sasniegumus.

Savukārt to, kurš patiesībā nosaka, kas notiek Latvijā, kurš ir ietekmīgs, kurš bagāts, bet kurš gan viens, gan otrs, uzziniet mūsu jaunajā sadaļā “Ietekme un nauda”.

Izsakiet savu viedokli komentāros un sekojiet mums  Facebook ,   Twitter,  Youtube un Instagram!