Nu nesanāca par Valsts prezidentu, nesanāca par spīkeri, par premjeru jau sen pirms tam skaidrs, ka par dumju, nu tad būšu pašas Nacionālās Drošības Komisijas Vadonis. Un nebūs tur nekāda ņurkstēšana, skaidrs vairākums, jo oligarhmazkāvjiem nav frakcijas un nav te balss, ir tikai pa vienam no katras legālās, tas nekas, ka mana frakcija nav diezko lielāka par mazākajām, trīs pārstāvji no koalīcijas, divas no opozīcijas, tātad Grand Uznāciens. Atsperies un lec.
Mjā. Tur ir viens tāds momentiņš. Tiem pieciem jāsanāk vienā vietā un vienā laikā. Ikkatra pat paslinka ofisa sekretāre jums apstiprinās, ka sazvanīt piecus cilvēkus ir grūts, bet tomēr iespējams uzdevums. Protams, prasa iemaņas, nu tur ciparus pazīt, uzspiest pareizā secībā, prast sasveicināties, un daži citi sīkumi. Grūti protams, bet iespējami.
Un tā nu Oligarhkāvis Tārpudzinis Gandrīzspīkeris Valdis Gandrīzotrais uznāk un, jā tā nu ir gadījies, ka ir vienīgais ieradies. Jo apzvanīšanu sācis ar svarīgāko, pats ar sevi (uzdevums bija apziņot piecus gab, kā atceramies), un ar sevi arī visu saskaņojis, tie pārējie jau mazsvarīgi, gan piekārtosies.
Bet šamie seskulēni neatnāk vispār, divi it kā ar pieteikšanos nezkādātur prezidijā, divi vispār kā caur zemi izkrituši. Ko lai saka, pazīstams Rainisks motīvs. Tad kļūsi vientulīgs gads pēc gada, No tevis atšķelsies pēc drauga draugs, Rets ceļinieks un jūs jau tālāk paši zināt. Visas zemes ilgas krūtīs degs. Vai kādā citā vietā, laiks rādīs.
Autors: Mārcis Bendiks