SC vēlētājs grib zināt, kas par lietu?
Ja es būtu balsojis par Saskaņas centru, manas rokas šobrīd būtu asinīs. Vai vismaz melnās smiltīs noteikti – es visu nakti būtu kašņājis bruģakmeni pie prezidenta pils. Krāvis stīpās un grēdās – tā teikt, lai redz no prezidenta darbistabas loga: ko tauta ir balsojusi, to tauta ir pelnījusi.
Jo redziet, kā sanāk: es šobrīd sēžu mierīgs un kluss, jo partija, par kuru atdevu balsi – ko nu tur kautrēties – netika Saeimā. Nu, labi – zaudēju šajās vēlēšanās un neviens mani nepārstāvēs. Atliek samierināties ar uzvarētājiem.
Jā, bet ko tad uzvarētāji? Viņi principā dara to pašu, ko vēlēšanu zaudētāji – samierinās. Tad, atvainojiet, es gribētu precizēt spēles noteikumus. Te ir kā – zaudē pirmais un pēdējais, bet uzvarētājs ir vidējais? Un dodiet man vienu iemeslu piedalīties nākamajās vēlēšanās: zaudēšu – netikšu pārstāvēts. Vinnēšu – arī netikšu. Tad nu baigo demokrātiju esam te uzcēluši.
Turklāt, šeit nav runa par sekundes simtdaļas uzvaru. Tas nav pēdējā sekundē iemests trīspunktnieks – komandas principā līdzīgas, vien vēja virzienā pašķirts rezultāts. Nē! Šeit uzvarētājs ir ienācis bez konkurentiem, bez citiem pretendentiem, kā teiktu Vaira Vīķe-Freiberga, i ne priekšā, i pakaļā nē. Šeit katrs trešais ir uzticējis sevi pārstāvēti tieši viņiem – jā, krieviem, jā, ar asiņu līgumiem saistītiem, jā, putinistiem un vēl neģēļiem visādiem, bet tas ir izdarīts godīgā, atklātā demokrātijas ceļā.
Tad nu mums ir trīs iespējas:
a) ja mēs nespējam pieņemt šādu rezultātu, tad mums vajag atņemt balstiesības katram, kurš balsojis par Saskaņas centru;
b) ja nevaram samierināties ar demokrātijas rezultātiem, tad beidzam te spēlēties demokrātijās vispār;
c) pieņemam realitāti, spēlējam pēc noteikumiem un atzīstam uzvarētāju.
Ja uz goda pjedestāla 2. un 3. vietas ieguvēji apvienojas un nogrūž zelta medaļnieku, tas viņus nepadara par leģitīmiem uzvarētājiem. Un kas tā būs par tautas pārstāvniecību, kurā katrs trešais vēlētājs būs atstāts aiz borta?
Un paga – vai tad mēs nerunājām par tautas vēlētu prezidentu? Lūk, līdzekļu taupības nolūkos par tādām improvizētām prezidenta vēlēšanām var uzskatīt krustiņu vilkšanu: kuram visvairāk, tas tautas vēlēts prezidents. Tātad, kurš uzvarēja šajās vēlēšanās? (bungu rīboņa) Uzvarētājs ir: Jānis Urbanovičs! Visvairāk latviešu tautas ievilktie krustiņi ir tieši šim politiķim.
Tad kur saskaņiešu uzvaras gājieni? Kur Urbanovičs, rokās celts, urravās pavadīts, nēsāts no viena pieminekļa pie otra un, atbilstoši latviskām tradīcijām, arī pa kapiem iznēsāts, visādās tribīnēs uzstutēts un Māras Zālītes vārdiem iesvētināts?
Ko domā šo vēlēšanu reālie uzvarētāji – SC vēlētāji – skatoties televizoru un neredzot neko no tā. Tā vietā atkal tās pašas latviešu tautas pasakas, tie paši lācīši un lapsiņas, un pa vidu no melniem PR paguris Oskars Vailds ar savu jauno drauģeli Boziju pie rokas… Es atvainojos – bet uzvarētāji ta kur? Vai tiem SC vēlētājiem nešķiet, ka viņi ir drusku, teiksim tā, piečakarēti? Un vai viņiem neliekas, ka tas nav drusku godīgi – ja uzvar kāda cita partija, tad premjers tai faktiski pienākas, bet uzvarot SC, tur ne tikai premjers, bet viņi pat valdībā īsti netiek.
Štrunts ar to saskaņu. Arī es negribētu viņus redzēt valdībā – tā galēji kreisā ekonomikas programma ir neizturama, un kandidēt uz Latvijas Saeimu, nezinot latviešu valodu – nu, tas ir vienkārši stulbi. Bet arī šī situācija nav normāla. Un normāli būtu, ja SC vēlētāji – smagi uzvarējuši un smagi atstāti opozīcijā – izietu ielās un prasītu: eu, kas par lietu?
Protams, ne jau nu Biškeka, bet kaut kāda Londona vai vismaz Atēnas no tā vienā brīdī sanāks.
Autors: Nils Sakss