Igaunijas Aizsardzības spēku komandieris: Mums jāgatavojas nākamajai agresijas fāzei

MARTINS HEREMS, Igaunijas Aizsardzības spēku komandieris, ģenerālleitnants

Mēs visi ar nepacietību gaidām Ukrainas un Krievijas kara beigas. Valda uzskats, ka, lai tas notiktu, Krievijai ir jāizved savs karaspēks no Ukrainas teritorijas. Tajā skaitā no Austrumukrainas un Krimas. Mēs visi to vēlamies un ceram uz to. Iedomāsimies, ka tas notiek. Bet kāda būs mūsu situācija pēc tam? Ir daži faktori, kas neļauj mums pārāk pozitīvi raudzīties nākotnē.

Pagaidām atstāsim malā scenāriju, ka Krievijas karaspēks ir fiziski atstājis Ukrainas teritoriju, bet Krievijai joprojām ir iespēja bombardēt to no attāluma. Iedomāsimies, ka karš vismaz uz kādu laiku tiek iesaldēts 2014. gada robežās.

Pirmkārt, Krievijas Federācija oficiāli un publiski pasludinājusi lielu daļu Ukrainas par savu teritoriju. Lai cik aplami tas būtu no starptautisko tiesību viedokļa, Krievija vairākkārt publiski paziņojusi: “Tā ir Krievijas daļa, un mēs gatavojamies to aizstāvēt, ja tas būs nepieciešams.” Grūti iedomāties, kādu pamatojumu Krievija izmantotu karadarbības izbeigšanai, kad tā šīs teritorijas vairs nekontrolētu. Kā “varenā Krievija” izskaidrotu šādu rīcību savai tautai un kā pasniegtu to saviem konkurentiem – Rietumiem? Ja Krievija neatkāpjas no šīm prasībām, un pašlaik tas ir maz ticams, miers tiktu veidots uz ļoti trausla pamata.

Otrkārt, kara pamatojums tā laikā ir mainījies. Sākotnēji vēlme “denacificēt un demilitarizēt bīstamo Ukrainu” galvenokārt tika saistīta ar Ukrainas valdību Kijivā, bet tagad šāda veida izteikumi vairs netiek lietoti. Toties arvien biežāk mēs dzirdam par NATO un Eiropas Savienības “sātanistiem” un “pedofiliem”, pret kuriem cīnās Krievija. Tas arvien vairāk kļūst par “svēto karu”, par cīņu pret parādībām, kas ir pilnīgi nepieņemamas un bīstamas Krievijas kultūrai un vērtībām. Kā gan Krievijas vadība varētu izskaidrot teritorijas zaudējumu un atteikšanos no savām vērtībām?

Treškārt, ir mainījusies attieksme pret ukraiņiem kā nāciju. Kopš vasaras mēnešiem Krievijas plašsaziņas līdzekļi arvien biežāk sāka izsmiet Ukrainas tautas (nevis valdības) ciešanas. Piemēram, Krievijas valsts televīzijā politiķi sola Ziemassvētkos nosūtīt raķeti Kijivas bērniem. Šajos sarunu šovos izskan apgalvojumi, ka vecākas sievietes Ukrainā par viņu izvarošanu varētu atdot savu zārka naudu. Situācijā, kad miljoniem ukraiņu ir bez elektrības, ziņās tiek jokots par “faktu”, ka ukraiņi nemākot lietot ģeneratorus un gāzes plītis, tāpēc izceļoties ugunsgrēki. Televīzijas šovos izskan ierosinājumi iznīcināt civilo infrastruktūru, jo tas piespiestu Ukrainas iedzīvotājus (!) padoties. Pretējā gadījumā viņi noslīkšot savos izkārnījumos vai nomiršot no to izraisītas epidēmijas.

Kādā TV šovā tika atklāti pateikts, ka nepieciešamības gadījumā jānogalina vesela ukraiņu paaudze – miljoni, lai ukraiņi nekad vairs nebūtu naidīgi noskaņoti pret Krieviju. Soli pa solim tiek radīts emocionāls pamatojums genocīdam. Tajā pašā laikā ukraiņi tiek attēloti kā smieklīga, amorfa masa, kuru Krievija patiesībā var uzveikt jebkurā laikā, kad vien vēlētos.

Ceturtkārt, veidojas attieksme, kas var uzturēt dusmas un naidu gadu desmitiem. Desmitiem tūkstošu mirušo Krievijas pilsoņu ir zaudējuši dzīvību no ukraiņu rokām un Rietumu atbalsta dēļ. Miljoniem viņu ģimenes locekļu un draugu uzskata, ka pie šiem zaudējumiem ir vainojami Krievijas ienaidnieki – Ukraina un rietumvalstis, kas to atbalstīja. Vēl vairāk krievu karā ir zaudējuši veselību. Ievainotie karavīri būs redzami ielās un liks atcerēties (zaudēto) karu. Groteskā veidā šeit parādās mobilizācijas blakusprodukts: sabiedrība tiek iesaistīta naidā.

Uz visa šā fona jāuzsver, ka Krievijā šobrīd tiek kritizēti ģenerāļu un amatpersonu muļķīgie lēmumi, nevis valdības kļūda, 24. februārī sākot uzbrukumu. Starp tiem, kas aizbēguši no Krievijas, ir daudz cilvēku, kuri nevēlējās karot, taču neiebilst pret Krievijas valdības lēmumiem, ka valsts rīkojas tādā veidā. Vladimira Putina iesētais naids ir atradis auglīgu augsni.

Tagad vēlreiz iedomāsimies situāciju, ka Krievijas karaspēks ir atstājis Ukrainas teritoriju. Tomēr Krievijas ieskatā viņi ir pametuši savu teritoriju. Viņi devušies prom, jo smieklīgie ukraiņi, kas pārstāv Rietumu pagrimušās vērtības un saņēmuši palīdzību no Rietumiem, ir kaut kādā veidā spējuši izspiest “vareno Krieviju”.

Papildus ir piedzīvota samērā liela ekonomiskā lejupslīde, izolācija, karā bojā gājušo tuvinieku dusmas, kara invalīdi ielās, kas pastāvīgi atgādina par šo sakāvi, kamēr Kijiva valda pār Krievijas pasludināto teritoriju. Nav nepieciešams fantazēt par to, kas varētu būt stimuls Krievijai parādīt savu militāro spēku un atriebties jebkurā vietā un laikā. Galu galā ir labi zināmi trīs Baltijas valstu centieni atbalstīt Ukrainu. Tāpat kā Polijas, Lielbritānijas, ASV. Bet pēdējās ir lielas valstis…

Lieki piebilst, ka Krievija izmanto nemilitārus līdzekļus šī kauna izplūdināšanai, kā arī jaunu apstākļu radīšanai. Kara sekas skar arī mūs, jo karš vismaz daļēji ir vainojams pie cenu pieauguma, ekonomiskās recesijas, enerģētiskās krīzes. Ir ieradušies kara bēgļi no Ukrainas, un viņiem piešķirtie pabalsti varētu būt izmantoti mūsu pašu dzīves līmeņa paaugstināšanai. Arvien biežāk izskan viedoklis – pat ja to visu ir izraisījusi Krievija, citas, bagātākas, valstis nav uzņēmušās tādu nastu kā mēs. Daži uzskata, ka mēs esam atbalstījuši Ukrainu militāri vairāk, nekā vajadzētu, tādējādi samazinot savas aizsardzības spējas iespējamas agresijas gadījumā. Diez vai visi šie viedokļi ir Krievijas tieši organizētas informatīvās operācijas rezultāts. Taču šīs sekas noteikti ir hibrīdkara elementi, ko Krievija var izmantot. Iespējams, tie ir sociālpsiholoģiski neizbēgami un dabiski procesi šādā militārā konfliktā. Taču tie noteikti nenāk mums par labu.

Mums ir ļoti svarīgi domāt par nākotni. Kā norādīts iepriekš, lai kā beigtos Krievijas karš pret Ukrainu, agresija, naids, vajadzība pēc atriebības un pārliecība par savu varu un tiesībām nekur nepazudīs.

Vispirms, protams, mums jākoncentrējas uz Ukrainas uzvaru, jo tas ir pirmais un neizbēgamais mērķis ceļā uz labāku nākotni. Bet tikai pirmais. Otrkārt, mums jābūt gataviem nākamajai agresijai pret mums, mūsu sabiedrotajiem un mūsu vērtībām. Mums jābūt tam gataviem, tāpat kā mēs baidāmies no ugunsgrēka, pat ja mums šķiet, ka tas šodien vai rīt nav iespējams.

Neskatoties uz lieliem dzīvā spēka un tehnikas zaudējumiem, Krievijai ir potenciāls sākt militāru uzbrukumu pret kaimiņvalstīm. Krievijas noliktavās atrodas tūkstošiem tanku, kaujas mašīnu, bruņutransportieru un artilērijas lādiņu. Daudz no tā, iespējams, nedarbojas un ir morāli novecojis. Taču no trim vai četriem viņi noteikti var izveidot vienu, kas darbojas.

Izsludinot mobilizāciju, Krievijas valdība var palielināt arī atbilstošo rūpniecības uzņēmumu darba apjomu un jaudu. Piemēram, Krievijas rūpnīcas jau pašlaik ražo aptuveni divus miljonus artilērijas munīcijas vienību gadā. Droši vien nav neiespējami to dubultot. Nav īpaši grūti mobilizēt simtiem tūkstošu relatīvi labi motivētu cilvēku no karu zaudējušo cilvēku vidus (ja viņi to vēlas). Šādu motivētu karavīru apmācība ir vairāk organizācijas jautājums. Ja nenotiek intensīva karadarbība, arī instruktoru netrūktu.

Situācija gaisā un jūrā Krievijai izskatās daudz labāka. Desmit mēnešu laikā viņi ir zaudējuši mazāk nekā 10% no saviem gaisa spēkiem un vēl mazāk no flotes.

Var uzskatīt, ka Krievijai trūkst moderno tehnoloģiju, taču nav nepieciešamas 21. gadsimta tehnoloģijas, lai izveidotu “muļķīgu”, bet milzīgu un bīstamu armiju. Iespējams atrast palīgus arī tehnoloģiju ziņā. Krievijai tas viss varētu būt grūti, taču, šķiet, motivācijas tai netrūkst.

Ne tik daudz lai aprakstītu konkrētu iespējamo scenāriju, bet gan apskatītu militāro apdraudējumu, iedomāsimies Krievijas agresiju pret Baltijas valstīm pēc dažiem gadiem. Šādas agresijas mērķis būtu, piemēram, sagraut stabilitāti mūsu sabiedrībās un starp mūsu valstīm, demonstrējot Krievijas militāro spēku.

Igaunijas robeža ar Krieviju ir vairāk nekā 200 kilometru, ar Latvijas – mazāk nekā 200 kilometru. Iedomāsimies, ka mācību laikā pie mūsu robežām tiek izvietoti aptuveni 1000 tanki un 4000 bruņu­transportieri, 1000 artilērijas sistēmas un 100 000 karavīru. Vai vidusmēra cilvēkam, ieskaitot apmācītus rezervistus, ir liela atšķirība, vai pret viņiem ir T-62 vai T-72 tanks? Vai uzbrūk BMP vai MTLB? Vai tās būs pašgājējas vai velkamās 152 mm haubices, kas mūs apšaudīs no 20 kilometru attāluma? Vai tie ir 100 000 profesionāli karavīri vai arī iesauktie, kas izgājuši viena gada apmācību un mobilizēti? Vai uzbrukuma ieroči, kas sasniedz Tallinu un Rīgu, ir “Kalibr” raķetes vai Irānas droni? Vai Jehvi, Tartu vai Veru iedzīvotājiem ir svarīgi, kāda veida raķete ar vismaz 100 kg sprāgstvielu viņiem trāpīs?

Lielākā daļa cilvēku droši vien teiktu, ka nav nekādas atšķirības. Bet tāda ir novecojuša, nemoderna un sliktas apmācības apdraudējuma būtība. Iedomāsimies, ka uzbrukumā Baltijas valstīm Krievija mobilizētu pret Igauniju un Latviju tieši iepriekšminētos resursus. Tikai ar savu ikgadējo artilērijas produkciju tā agresijas gadījumā mēneša laikā katru dienu varētu izšaut 166 šāviņus uz vienu kilometru jeb vairāk nekā 66 000 šāviņu dienā visā 400 km garajā frontē. Tas ir vairāk nekā Ukrainā, kur aktīvā frontes līnija ir gandrīz tikpat gara.

Nav nozīmes, vai Igaunijai uzbrūk ar vairākus gadu desmitus veciem tankiem T-62 vai T-90 – to iznīcināšanai joprojām būs nepieciešamas “Javelin” vai “Eurospike” raķetes. Tas pats attiecas uz ienaidnieka karavīriem, gaisa spēkiem u. c. – mums joprojām ir vajadzīgi ieroči, munīcija un prasme to izmantot pret masu, kas nāk pretī.

Tas nozīmē, ka mums pastāvīgi un sistemātiski jāattīsta savas militārās spējas, lai mēs būtu gatavi stāties pretī pretiniekiem, kuri mums uzbrūk gan ar modernākajām, gan novecojušām tehnoloģijām, apzinoties, ka viņu priekšrocība ir un paliek masa.

Kādas ir mūsu priekšrocības? Pirmkārt, mums nav izvēles, jo šī ir mūsu valsts, un tāpēc mums ir labāka motivācija. Otrkārt, mēs esam savās mājās. Treškārt, mūsu apmācība ir labāka. Ceturtkārt, mūsu augsto tehnoloģiju kapacitāte, kas mums ir kopā ar sabiedrotajiem, ir pārāka nekā mūsu pretiniekiem.

Ņemot vērā iepriekš minēto, mums nav tiesību nenovērtēt Krievijas agresivitāti nākotnē un nav pamata uzskatīt, ka Krievijas sakāve Ukrainā pieliks punktu draudiem, ar kuriem mēs saskaramies. Tas ir tikai viens svarīgs solis. Pret šādiem draudiem nav vienas brīnumnūjiņas. Bet pret tiem iespējams cīnīties un tos var novērst. Jebkurā gadījumā Igaunijas Aizsardzības spēki darīs visu iespējamo, lai to paveiktu.

Avots: Facebook/LA.lv

Puaro.lv sadaļā “WHO IS WHO” esam apkopojuši politiķu CV. Šeit varat uzzināt, cik izglītoti ir Saeimas deputāti un  ministri, kā arī valsts amatpersonas, viņu parādsaistību apjomu, iepriekšējo pieredzi, partiju maiņu un citus sasniegumus.

Savukārt to, kurš patiesībā nosaka, kas notiek Latvijā, kurš ir ietekmīgs, kurš bagāts, bet kurš gan viens, gan otrs, uzziniet mūsu jaunajā sadaļā “Ietekme un nauda”.

Izsakiet savu viedokli komentāros un sekojiet mums  Facebook ,   Twitter,  Youtube un Instagram!