Helēna Mirena jeb dāma Helēna (tāds ir karalienes piešķirtais tituls viņai ), dzimusi krievu virsnieka un anglietes ģimenē kā Helēna Lidija Mironova, aktrise, 70 gadi, dzīvo Londonā.
Visi aktieri ir blēži un klaidoņi. Vismaz tādiem tiem vajadzētu būt.
Kad tu spēlē Šekspīra lugā, visiem vienmēr šķiet, ka esi īsteni kulturāls cilvēks. Ļaudis pat nespēj iedomāties, ka tu nesaproti pat pusi no tā, ko saki.
Šekspīrs dzīvoja pašas skarbākās cenzūras laikmetā. Ja tu pateici kaut ko ne tā, tev vienkārši nocirta galvu. Bet paraugieties, cik daudz brīvības viņš atrada starp visiem šiem ierobežojumiem.
Politiķu teiktais man vienmēr ir bijis vienaldzīgs, jo viņi dzīvo kompromisu un pragmatisma pasaulē, bet tas absolūti nesaskan ar manu sentimentālo ideālismu.
Man nepatīk šo labo meiteņu šķira — to, kas par katru cenu grib būt sliktās.
Es cenšos nedomāt par nāvi. Jo vecāka kļūsti, jo mazāk jautājumu par to tev ir palicis.
Laiks piepeši ir sācis ritēt ātrāk. Vai esat to pamanījuši?
Dažreiz viss, kas tev ir vajadzīgs — izskatīties kadrā patiešām draņķīgi, un tad visi domās, ka tu esi liela aktrise.
Sakiet, lūdzu, vai jūs piešķīrāt man šo lomu tāpēc, ka esmu saņēmusi „Oskaru”? Nekad un neviens nedrīkst uzdot šādu jautājumu. Tev, protams, teiks: „Nē, nē, ko jūs”. Bet tie būs salti meli.
Filmēties lentē, kuru režisē pašas vīrs, nav vienkārši. Toties ir lieliski pēc filmēšanās pārgulēt ar režisoru.
Pirms nolēmām apprecēties, mēs ar vīru dzīvojām kopā jau ilgus ilgus gadus (ar režisoru Teiloru Henkfordu aktrise iepazinās 1986. gadā, bet 1997.gadā abi apprecējās — Esquire). Tā nebija slikta doma, bet gandrīz uzreiz es sapratu, ka nav nekā tāda, ko cilvēku attiecībās varētu mainīt kāzas.
Miesa ir vislabākais pārdevējs. Cilvēkiem nav vajadzīgas bildītes ar baznīcu torņiem. Cilvēki grib redzēt plikus cičus.
Man riebjas izģērbties kameru priekšā. Es gribētu otrādi — uzvilkt vēl kaut ko.
Es tagad esmu Londonā — vēroju, kā vējš dancina lapas vecos kokos. Vai tad var būt kaut kas vēl labāks?
Tāda nu es esmu: skapī man ir drēbes no krāmu tirdziņa, bet ledusskapī – šampānietis.
Losandželosā es dzeru tieši tik pat daudz tējas, cik Londonā. Tējas paciņas vienmēr ir man līdzi!
Kā garantēt, ka ballīte izdosies? To visi zina: daudz-daudz laba alkohola. Taču cilvēki mēdz aizmirst, kā tikpat labi alkohols spēj ballīti pārvērst katastrofā.
Pēc iespējas biežāk pārsteidziet kādu. Pirmkārt jau — paši sevi.
Katru reizi, kad redzu karalieni (Helēna Mirena dažādos laikos spēlējusi Elizabeti I un Elizabeti II — Esquire), es klusībā nodomāju: lūk-lūk, paraugieties, kāda es esmu.
Es ticu pārdabiskajam. Līdz pat šim laikam es ticu, ka ir fejas un rūķīši. Bet es neticu Dievam.
Dzīves galvenās grūtības — iemācīties dzīvot.
Mēs visi esam lieli idioti, kamēr jauni, lai arī neapzināmies to. Bet tā tam, visticamāk, ir jābūt.
Pats smagākais dzīves posms — laiks, kad tev ir divdesmit. Tu izskaties brīnišķīgi, un tu apzinies, ka nekad vairs nebūsi tāda, kāda esi šobrīd. Bet tieši tajā brīdī tu jūties visvairāk neaizsargāta, nobijusies un apšaubi visu pasaulē. Tas taču ir tik briesmīgi — kad tu nevari saprast, kas notiks tālāk.
Man nav zināms neviens cik necik pieņemams veids, kā nosist laiku. Nosist laiku – tas ir noziegums.
Dažiem aktieriem nāve izdodas satriecoši labi. Tas taču ir tik sarežģīti — neelpot, ja jebkurā momentā tev var ieniezēties deguns. Kad es uz skatuves mirstu, labāk izvēlos to darīt aiz dīvāna. Vai vēl vienkāršāk — kādā tumšā stūrī.
Esmu taksometra šofera meita, tāpēc man vienmēr ir paticis pats īsākais atpakaļceļš.
Ir tik labi būt karalienei.
Avots: Esquire