Vai iespējams pilna mēroga karš starp Krieviju un Ukrainu?

Aizvadītajās nedēļās ir daudz runāts par attiecību pasliktināšanos starp Ukrainu un Krieviju. Pagājušajā nedēļā Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis apstiprināja konflikta saasināšanos Ukrainas austrumos, tikmēr Krievija turpina savilkt spēkus netālu no tās robežām ar Ukrainu.

Vai ir iespējams pilna mēroga karš starp abām valstīm? Vai ASV iejauksies? Kas notiks, ja Vašingtona nolems iesaistīties? Interneta medijs “Meduza” uzdeva šos jautājumus vairākiem militārajiem ekspertiem un politologiem. Saņemtās atbildes nebūt nav mierinošas.

Mihails Kodarenko, militārais novērotājs, atvaļināts pulkvedis:

No militārā viedokļa situācija Ukrainas austrumos raksturojama kā spriedzes pieaugums. Ja Ukrainas bruņotie spēki uzsāks kādu operāciju pret pašpasludinātajām Doņeckas un Luhanskas tautas republikām, Krievija var iesaistīties konfliktā un tās atbalstīt. Ir ļoti grūti spriest, kas notiks tālāk. ASV jau ir paziņojusi, ka gatava militāri atbalstīt Ukrainu, tādēļ teorētiski no šī konflikta varētu izcelties Eiropas mēroga militārais konflikts.

Joprojām pastāv iespēja, ka šo problēmu var atrisināt sarunu ceļā, bet diemžēl šīs cerības ir nelielas. Krievijas politiķi pilnībā noveļ vainu uz Ukrainas pleciem. Joprojām nav skaidrs, cik abas puses ir ieinteresētas noslēgt miera izlīgumu. Arī šobrīd abu valstu starpā netiek demonstrēts miermīlīgums.

Krievija nevar pamest Donbasu, jo tad par nākamo aktualitāti kļūst Krima. Donbasa zaudējums Krievijai varētu būt politiski smags zaudējums.

No otras puses, pastāv risks iesaistīties karā ar teju visiem Rietumiem. Ņemot vērā, ka Krievijai nav sabiedroto vai vismaz “līdzjutēju”, Krievijai šāda situācija ātri var kļūt sarežģīta. Mazs, ātri uzvarams karš ir pēdējais, kas Krievijai šobrīd vajadzīgs, jo tas var izraisīt bruņotu konfrontāciju ar visiem Rietumiem, neizbēgamas būtu arī turpmākas politiskas un ekonomiskas sankcijas. No otras puses, šķiet, ka Krievija nevar atdot savas pozīcijas, tas būtu pārāk liels zaudējums. Maigi izsakoties, šī ir sarežģīta situācija gan militāri, gan politiski.

Andreas Umlands, politologs, vecākais eksperts Ukrainas Nākotnes institūtā

Eksperti nav vienisprātis par to, vai pašreizējais Krievijas un Ukrainas attiecību stāvoklis ir gatavošanās karam vai tikai retoriska un simboliska eskalācija. Daži ir pārliecināti, ka tas viss ir teātris no Krievijas puses, lai nokaitētu situāciju un vēlāk pieņemtu Maskavas interpretāciju Minskas vienošanās īstenošanai.

Citi uzskata, ka tā ir sagatavošanās kārtējam pilna mēroga karam. Situācijas īpatnība ir tāda, ka, ja tagad sāktos atklāta karadarbība starp Krieviju un Ukrainu, tas būtu divu valstu savstarpējs karš tradicionālā izpratnē. Iepriekš Maskava deleģēja savu kara vadīšanu Doņeckas un Luhanskas tautas republikām. Tagad krievu bruņotie spēki tiktu oficiāli iesaistīti. Ukrainai tagad ir spēcīgāka armija, tādēļ šis ir jauns posms šajā konfliktā. Acīmredzot mainījušies Kremļa aprēķini – viņi nolēmuši, ka vēl nesen spēkā esošais pamiers bijis neizdevīgs, tāpēc nepieciešams saasināt situāciju. Joprojām nav skaidrs, vai šis saasinājums ir reāls vai psiholoģisks. Vēl pastāv teorija, ka tā ir tikai gatavošanās šogad gaidāmajām parlamenta vēlēšanām Krievijā, uzmanības novēršana no pandēmijas un Navaļnija veselības stāvokļa cietumā. Maskavā tiek mainīta darba kārtība, un konfrontācija ar Ukrainu un Rietumiem tiek pārvērsta par parlamenta vēlēšanu tēmu.

No Rietumu puses vērojama retoriska eskalācija Navaļnija jautājumā. Rietumi uzskata, ka tiem ir tiesības pieprasīt Krievijas pakļaušanos starptautiskajiem noteikumiem un Eiropas Cilvēktiesību tiesas lēmumam par Navaļnija atbrīvošanu.

Savukārt no Krievijas puses strāvo neapmierinātība ar Zelenska lēmumu slēgt trīs televīzijas kanālus, kas pieder Putina sabiedrotajam Viktoram Medvečukam. Līdz ar šo lēmumu zuda galvenais Krievijas ietekmes veids Ukrainā, kas Porošenko prezidentūras laikā bijis tikpat kā brīvs no ierobežojumiem. Tagad vairs nav šī instrumenta, ar ko izdarīt spiedienu Ukrainā no tās iekšienes, kas nozīmē, ka jāizvēlas cita taktika. Šajā ziņā līdz ar kanālu slēgšanu Ukraina ir veicinājusi situācijas saasināšanos.

Pēdējā laikā saspīlētākas kļuvušas arī Krievijas attiecības ar Rietumiem pēc tam, kad jaunais ASV prezidents Džo Baidens atzina, ka uzskata Vladimiru Putinu par slepkavu. Baidena attieksme pret Krieviju ir diezgan atšķirīga no viņa priekšgājēja Donalda Trampa uzskatiem. Trampam bija skaidras simpātijas pret Putinu – viņu neinteresēja demokrātija, Ukraina, viņš pat gribēja vest sarunas ar Putinu. Smagā politika un sankcijas pret Krieviju, kas īstenotas viņa prezidentūras laikā, nāca nevis no viņa, bet gan no Kongresa un Pentagona.

Tikmēr Zelenskim karš nav vajadzīgs, tas nāktu par labu tikai viņa politiskajiem konkurentiem – Petro Porošenko, Jūlijai Timošenko, kā arī galēji labējai partijai “Svoboda”. Viņiem tas būtu izdevīgi, jo viņi vienmēr ieņēmuši stingrāku nostāju. Kad 2014.gadā sākās karš, Ukraina bija ļoti novājināta, bet pat tad spēja atgūt daļu savas teritorijas. Tagad ukraiņiem ir pieredze, tehnoloģijas un plāni. Ukrainas gatavība karam paaugstina Kremļa likmes, tas nebūs tik vienkārši kā 2014. gadā. Nāktos piedzīvot zaudējumus, būtu iekšpolitiskas sekas, kas Kremlim nenāktu par labu. Var neizdoties aprēķins par ātri uzvaramu karu.

Lēmuma pieņemšanā par karadarbības uzsākšanu iesaistīti vien pieci cilvēki, grūti prognozēt, ko viņi lems. Iespējams, ka tiks lemts par labu karam, jo tas mainītu darba kārtību, ļaujot citas šī brīža aktualitātes nobīdīt otrajā plānā. Tādēļ

iespēja, ka karš būs, ir piecdesmit pret piecdesmit.

Andrejs Kortunovs, politologs, galvenais direktors Krievijas starptautisko lietu padomē:

Jebkāda konflikta eskalācija ir savā veidā unikāla. Šobrīd abās pusēs vērojamas nelabvēlīgas tendences, kas saasina konfliktu. Šī kombinācija rada papildu riskus un draudus, kuru iepriekš nebija.

Ukrainas pusē problemātiska ir prezidenta politiskais stāvoklis, viņš kļūst par labējo un nacionālistu spēku ķīlnieku. Daudzas reformu iniciatīvas, ar kurām viņš nāca pie varas, ir apstājušās. Viņa frakcijā mainās politiskais noskaņojums, tiek spekulēts, ka ar Kijevai nepatīkamo televīzijas staciju slēgšanu, viņš sāk nomaldīties sava priekšgājēja Porošenko darba kārtībā. Tas nozīmē viņa varas pozīciju pavājināšanos. Iespējams, viņš jau domā par pārvēlēšanu un nākamās kampaņas akcentiem. No otras puses, ir ieradies Baidens, kurš Ukrainai pievērš daudz vairāk uzmanības nekā savulaik Tramps. Pastāv cerība, ka konflikta gadījumā ASV daudz izlēmīgāk atbalstīs Ukrainu.

Savu lomu spēlēja arī konflikts Kalnu Karabahā. Tika runāts, ka konfliktu atrisināt iespējams vien politiskā ceļā, bet Karabahā azerbaidžāņi izmantoja spēku un guva panākumus. Tas motivē cilvēkus domāt, ka militārs spēks var atrisināt konfliktu. Turklāt Ukraina sadarbojas ar Turciju aizsardzības jomā, tāpēc pastāv cerība, ka spēku samērs noslieksies Kijevas labā.

Radikalizējas arī okupētās Doņeckas un Luhanskas politiskā vadība. Viņi saka, ka karš ir, ja ne neizbēgams, tad ļoti iespējams, un Krievijai ir jāiejaucas. Ideja, ka Doņeckai un Luhanskai vajadzētu pievienoties Krievijai, atkal iegūst popularitāti. To veicina Krievijas rīcība. Pēdējo divu gadu laikā ir mainījušies Krievijas pilsonības piešķiršanas mehānismi šo teritoriju iedzīvotājiem. Simtiem tūkstošu pilsētu iedzīvotāju jau ir Krievijas Federācijas pilsoņi, un Krievijai ir vai vismaz vajadzētu būt kādām saistībām pret saviem pilsoņiem. Tas dod viņiem cerību – ja sāksies eskalācija, Krievija nepaliks malā, un mēs redzēsim plaša mēroga iejaukšanos. Bez Krievijas konflikts neattīstīsies par labu okupētajam Donbasa reģionam.

Krievijas attiecības ar Rietumiem turpina pasliktināties, ņemot vērā gan Baidena paziņojumu, ka Putins ir slepkava, gan attiecības ar Eiropas Savienību. Novērojamas destabilizējošas tendences. Nedomāju, ka kāds vēlas īstu, lielu karu, jo šāda konflikta izmaksas būs milzīgas. Ir grūti paredzēt apstākļus, kuri varētu izraisīt šādu konfliktu, ņemot vērā, ka likmes ir ļoti augstas, tomēr var notikt neparedzēts situācijas saasinājums. Cerams, visiem iesaistītajiem pietiks prāta, apņēmības un iecietības, lai atrastu pozitīvāko iespējamo risinājumu.

Pagaidām esam tālu no nopietna konflikta, tomēr tas šķiet krietni tuvāk nekā 2019. vai 2020. gada aprīlī.

Lai nepieļautu pilna mēroga kara sākšanos, jāstabilizē situācija Donbasā, tas ir pirmais uzdevums. Pēdējo nedēļu laikā pamiera pārkāpumu skaits palielinās, upuru skaits pieaug, mums jāatgriežas pie jautājumiem par smago ieroču izvešanu un pamiera uzraudzību.

Domājams, ka Ukraina tagad mēģinās palielināt politisko spiedienu uz Maskavu un novērsties no Minskas līguma. Turpmāk daudz kas ir atkarīgs no tā, kāda būs Rietumu un ASV pozīcija. Cik lielā mērā un kādā formātā viņi sniegs atbalstu eskalācijas gadījumā? Tas joprojām ir atklāts jautājums. Un, manuprāt, pat Baidens uz to šobrīd nezina atbildi.

Puaro.lv sadaļā “WHO IS WHO” esam apkopojuši politiķu CV. Šeit varat uzzināt, cik izglītoti ir Saeimas deputāti un  ministri, kā arī valsts amatpersonas, viņu parādsaistību apjomu, iepriekšējo pieredzi, partiju maiņu un citus sasniegumus.

Savukārt to, kurš patiesībā nosaka, kas notiek Latvijā, kurš ir ietekmīgs, kurš bagāts, bet kurš gan viens, gan otrs, uzziniet mūsu jaunajā sadaļā “Ietekme un nauda”.

Izsakiet savu viedokli komentāros un sekojiet mums  Facebook ,   Twitter,  Youtube un Instagram!

Avots: sargs.lv