Pēdējā laikā intravertiem sniedz daudz uzmanības, tādēļ šoreiz pievērsīsimies ekstravertiem. Reabilitēsim ekstravertus, kas nepamatoti apvainoti par tukšu runu teicējiem ar mūžīgu smaidiņu sejā.
1. Ekstraverti neveido tuvas attiecības ar visiem pēc kārtas
Lūk, arī pirmais pārsteidzošais atklājums. Jā, jā, mums var būt simtiem paziņu, biedru, cilvēku, ar kuriem var iedzert vīnu vai vienkārši aprunāties, bet tuvi draugi praktiski vienmēr ir uz vienas rokas pirkstiem skaitāmi. Tas, ko apkārtējie var uztvert kā šokējošu atklātību, patiesībā tāda nav. Vairums faktu par sevi, kurus ekstraverts izstāsta sarunā, ir informācija, kas “viegli pieejama”. Mēs varam padalīties ar to bez sāpēm, neuztraucoties par tās izplatīšanos tālāk – vienkārši tāpēc, ka jūs, visticamāk, neesat vienīgais, kam šī patiesība ir zināma. Patiesu uzticēšanos jāiemanto ilgi, kas nav mazāk svarīgi – abpusēji. Un tā vienmēr ir trausla.
2. Ekstravertiem nav vajadzības visu laiku atrasties blakus mīļotajam cilvēkam
Iedomājieties ainiņu – zīmējumu, kur nabaga nelaimīgais introverts ir aizmirsies savā kristāla bumbā, kamēr nelietīgais ekstraverts sniedzas pie viņa ar savām roķelēm, mēģinot izvilkt cietēju, lai drīzāk piespiestu viņu sev klāt? Nu nē, mēs neesam maniaki. Mēs par varēm nespiedīsim no jums komunicēšanu un mīlestību visos iespējamos veidos. Mēs tiešām nepielipsim pie jums “līdz nāvei” un nesāksim visur vazāt sev līdzi, iekrampējušies rokām, kājām un zobiem. Mums tas nav vajadzīgs: kaut vai tāpēc, ka mēs gūstam enerģiju, esot kopā ar dažādiem cilvēkiem, tātad jūs nekad nebūsiet mūsu vienīgie sarunu un laika pavadīšanas biedri.
Protams, mēs vēlētos vairāk laika pavadīt ar mīļoto. Taču ekstravertiem arī vajadzīgs laiks sev. Turklāt – pārsteidzošais atklājums numur divi! – reizēm mums patīk vienkārši paklusēt ar mīļoto. Godīgi – godīgi!
Ekstravertiem patīk klausīties, ne tikai runāt
Ir cilvēki, kas domā, ka “ekstraverts” un “pļāpa” ir sinonīmi. Mums patīk parunāt, tā ir taisnība. Bet mums daudz svarīgāka ir atgriezeniskā saite – klausītāja reakcija, viņa domas, atbildes. Mums nav vajadzības pļāpāt bez apstājas – tas nesniedz mums enerģiju, tieši otrādi, liek tērēt savus resursus. Ekstraverta saziņas būtība ar citiem ir – apmaiņa, un tas nozīmē atdevi no abām pusēm.
Ekstroverts un egoists – tas nav viens un tas pats
Kaitinošs, nekad neapklust, vienmēr viņam rezervē ir miljons stāstu par sev tīkamo – lūk, tipiskas domas par ekstravertiem. Paskatīsimies patiesībai acīs: pārlieka koncentrēts uz sevi var būt jebkurš cilvēks, neatkarīgi no psihotipa. Un starp introvertiem ir daudz tādu, kuri negrib domāt par citu kā vien savu, komfortu. Viņu attaisnojums, starp citu, ir “es taču esmu introverts, iegrimis sevī, tas nav atkarīgs no manis”. Ekstravertiem vienkārši nāks būt uzmanīgākiem pret apkārtējiem – mums taču visu laiku it kā vajag komunicēt. Un rūpes par tuvākajiem bieži vien ir ekstravertu prioritāte.
Tātad – ja jūsu partneris nepievērš uzmanību jūsu domām un komfortam, tas neliecina, ka viņš ir ekstraverts vai introverts. Visticamāk, viņš vienkārši ir patmīlīgs cūķis.
Ekstraverti mēdz būt ievainojami
Smalka dvēseliskā ievainojamība nebūt nav raksturīga tikai introvertiem. Jā, ekstraverts prot laist vairāk gar ausīm, neņemt par daudz pie sirds, mēs mācāmies filtrēt informāciju un saglabāt sevī tikai daļu, nepiešķirot pārāk daudz nozīmes citu emocijām. Bet mēs neesam necaurlaidīgi, neviens no mums nav apaudzis ar cementu. Un no tuvākajiem – tiem, ar kuriem mums ir patiesi uzticības pilnas attiecības – mēs esam īpaši ievainojami, jo viņiem taču vislabāk zināmas mūsu vājās puses.
Ekstraverti pozitīvi attiecas pret introvertiem
Kur gan tas rakstīts, ka ekstraverti nevar sadzīvot ar intravertiem? Tieši otrādi – pretējie poli pievelkas. Reizēm introvertu vajag sapurināt, bet ekstravers vēlas mierīgu vakaru ar mīļoto cilvēku. Viņi var būt lieliski sarunu biedri. Vienkārši reizēm katram no viņiem būs savs iekšējo resursu uzpildīšanas veids: introvertam – pabūšana vienatnē, ekstravertam – būšana kopā ar citiem.
Ekstraverti sāpīgi pārdzīvo krīzes
Diemžēl grūti dzīves brīži ir ikvienam, bet, ja runājam par ekstravertiem, viņiem ir lielāka iespējamība pilnīgi izdegt. Lieta tāda, ka mums, atšķirībā no intravertiem, nav neierobežotu iekšējo resursu, no kuriem “baroties” kritiskā brīdī. Mums visu laiku vajag ārēju avotu. Un, ja šī sistēma kādu iemeslu dēļ nestrādā, tās atjaunošana ir mokoša. Mēs neesam tendēti uz rakšanos sevī, tādēļ mūsos nav viegli izsaukt vainas izjūtu, taču, ja ir grūts dzīves brīdis, mums vajag daudz laika, spēka un bieži vien – citu palīdzības – lai izrāptos no bedres.
Ekstraverts nemīl visus cilvēkus pēc kārtas
Turklāt pateikšu kā noslēpumu: ekstraverti var vispār ne īpaši mīlēt cilvēkus. Un, ja mazpazīstams cilvēks nāk jūs apskaut, tas nenozīmē, ka viņš ir ekstraverts, drīzāk vienkārši kāds jocīgs tips. Mūciet no viņa!
Ekstravertiem patīk būt kopā ar cilvēkiem, komunicēt – tā ir viņu būtība. Ir tādi no mums, kuriem nepatīk skaļas ballītes un lielas kompānijas, toties mēs baudām mierīgas stundas introvertu sabiedrībā. Un, protams, mēs nemīlam visus pēc kārtas. Radušās simpātijas un antipātijas ir saistītas ar rakstura īpatnībām, audzināšanu, interesēm un citiem faktoriem, nevis psihotipu.
Ekstraverts nav tukšs
Pastāv mīts, ka bagāta iekšējā pasaule ir tikai introvertu prioritāte. Tas būtu tas pats kā saldu garšu pierakstīt tikai apelsīnam tā oranžās krāsas dēļ. Ekstraversija netraucē būt gudram, izglītotam, daudzveidīgam, erudītam. Mīlestība pret attiecībām vai to neesamību ir tikai viena no personības daļām, kas nekādi nav saistīta ar prāta un dvēseles attīstību.
Jūs esat īpašs, ja jūs ir izvēlējies ekstraverts
Vai intraverts. Vai tāds, kurā ir no abiem tipiem. Patiesībā katras attiecības ir īpašas, nevajag no tām veidot psihotipa kultu. Nav slikti, ja jūs esat bruņoti ar zināšanām par mīļotā cilvēka īpatnībām. Bet vēl labāk, ja jūs virza mīlestība un vēlme rūpēties par otru. Galu galā tieši mīlestība cilvēkiem palīdz pārvarēt grūtības.