Filmas “Leons” galvenā varoņa atveidotājam, franču aktierim Žanam Reno šodien, 30.jūlijā aprit 71 gads.
Kad andalūzietim ir labi, viņš raud. Tāda nu reiz ir andalūziešu dvēsele. (Žana Reno vecāki bija spāņi no Andalūzijas, kas pārcēlās uz Maroku darba meklējumos – red.)
Mēs dzīvojām Kasablankā, spoži spīdēja saule, un viss mums šķita vienkāršs un sasniedzams. Bet tad mana māte saslima ar vēzi un nomira, — un ģimenes kūniņa uzsprāga.
Jaunības dienās Parīzē es tirgoju skaņu plates veikala “Pygmalion” rokmūzikas nodaļā. Kādu reizi, kad mēs ar draugu kā traki dejojām, skanot Džimija Hendriksa “Band of Gypsys”, pie mums pienāca klasiskās mūzikas nodaļas vadītāja — šķirtene, kas viena audzināja bērnu — un redzot, kā es sajūsmā esmu tuvu ekstāzei, pateica apbrīnojamu frāzi, ko es nekad neaizmirsīšu: «Izskatās, ka jums ir bijusi laimīga bērnība».
Visi cilvēki vēlas būt mīlēti. Mani, paldies Dievam, mīl. Taču es nekad neesmu pūlējies noskaidrot iemeslus, kāpēc es esmu populārs.
Tādas frāzes kā “es neredzēju, kā izauga mani bērni”, mani beidz vai nost. Es mīlu savus sešus bērnus, un man patīk atbildība.
Man ļoti patīk, ja man kaut ko stāsta, un es vienmēr būšu kā sūklis, kas uzsūc informāciju. Man šķiet, ka tad, kad mani guldīs kapā, es atvēršu zārka vāku un teikšu: «Atvainojiet, es neko nesapratu. Vai izskaidrosiet vēlreiz?»
Filma — tā ir kā tenisa bumbiņa. Viens pret vienu: citas bumbiņas, citi apavi, citi partneri.
Mans personāžs kinofilmās — kaut kas vidējs starp Džonu Veinu un Burvilu.
Mans izskats ir kā radīts, lai spēlētu trilleros. Bet tikpat labi es varētu nospēlēt vistu. Vai tauriņu.
Es esmu kā kamielis: soļo lēnā garā un nes uz kamiešiem veselu kaudzi ķīpu.
Ir kaut kas, ko cilvēki mēdz dēvēt par Dievu. Ja tā nebūtu, viss būtu pārāk skumīgi: viens vienīgs tukšums un haotiski atomi.
Japānā mani mīl. Pēc cunami es biju pirmais ārzemnieks, kurš aizbrauca uz Japānu – reklamēt “Toyota”.
Kino atslēgas vārds ir — «kāpēc».