Šī valdība ir ieviesusi vairākas inovācijas valsts pārvaldē – valdības došanās atvaļinājumā, piemēram, ir kaut kas, kas nav noticis nekad, vismaz kopš neatkarības atjaunošanas (neesmu papētījis, kā bija pirms tam). Un droši vien, izrādīsies, ka pasaule neapstājas, varam tīri mierīgi iztikt bez valdības kādu mēnesi.
Vēl viens jaunums šīs valdības darbā ir konsekventā pieeja, ka cilvēki augstos amatos ir jānomaina pat tad, ja šķiet – viņi strādā labi. Jāmaina, tāpēc, ka ir jāmaina. Nav ko pārāk ilgi sēdēt vienā amatā, un nav svarīgi, ka nav nekādu acīmredzamu trūkumu, skandālu vai nepilnību. Centrālās vēlēšanu komisijas priekšsēdētājs Arnis Cimdars bija pirmais, bet kopš tā laika ir sekojuši citi – Dabas aizsardzības pārvaldes ģenerāldirektors Juris Jātnieks, (ne gluži pūkainā) Lauku atbalsta dienesta direktore Anna Vītola-Helviga, nemaz nerunājot par Valsts vides dienesta ģenerāldirektori Ingu Koļegovu un VID Nodokļu un muitas pārvaldes direktora vietnieku Jāni Boroviku. Turklāt, lielākoties šīs pārmaiņas norisinājušās tieši “veco” partiju vadītajās ministrijās un nevis “jauno” revolucionāru atbildības jomās, kas uzvarēja vēlēšanās, solot pārmaiņas visur un visā.
Es neapgalvoju, ka šādas pārmaiņas būtu kas slikts. Tajās ir sava loģika, īpaši, ja vietā tiešām nāk cienījami profesionāļi. Saistībā ar to visu man ir tikai viens jautājums – Juris Iesalnieks.
Juris Iesalnieks vada ārkārtīgi ietekmīgu iestādi, kura nosaka burtiski visu Latvijas dzelzceļa satiksmē. Klusiņām, nepiesaistot sev uzmanību, atšķirībā no daudz pamanāmākā dēla, Juris Iesalnieks vada šo iestādi 19 (deviņpadsmit!) gadus.
Latvijas dzelzceļa administrācija, kuras direktoru ieceļ Ministru kabinets (attiecīgi, iestāde nav pakļauta satiksmes ministram), nodarbojas ar dzelzceļa pārvadājumu pasūtījumu līgumu projektu saskaņošanu, reģistrāciju un izpildes kontroli, licenču izsniegšanu, infrastruktūras maksas noteikšanu, strīdu izskatīšanu, dzelzceļa infrastruktūras un dzelzceļa ritošā sastāva valsts reģistrāciju, nozares vides politikas un rīcības programmas izstrādāšanu, infrastruktūras radītā riska analīzi un pilda vēl citas funkcijas.
Deviņpadsmit gadus šo iestādi bez pārtraukumiem ir vadījis viens cilvēks, cita starpā paspējis uzraudzīt un kontrolēt gan Zorgevicu, gan Magoni, gan tagadējos Latvijas dzelzceļa vadītājus un privātos pārvadātājus, vienmēr spējis atrisināt visas domstarpības un konfliktus, sastrādāties ar visiem un, kopumā vērtējot viņa darbību visu šo garo gadu garumā, droši vien var teikt, ka tā vērtējama pozitīvi, neskatoties uz slaveno emocionalitāti un reizēm neapdomīgo izrunāšanos.
Un tomēr, ja JKP tik ļoti cenšas visus nomainīt, ir tik ļoti kritiski noskaņoti pret visu, kas noticis pret viņiem, kā tas nākas, ka tieši šis stratēģiskais amats un Iesalnieka krēsls vēl nav sācis šūpoties? Jo, ja kāds nopietni apsver, ko mainīt dzelzceļa saimniecībā, tad nekādas pārmaiņas nav iedomājamas, nesākot tieši ar dzelzceļa administrāciju.
Izsakiet savu viedokli komentāros un sekojiet mums Facebook , Twitter, Youtube un Instagram!
Autors: J.Liepnieks
Lai 19 gadus tādā amatā noturētos jābūt labai spējai just kura pakaļa, kurā bridī jalaiza, jāsaprot kā vēji mainās un šis tajā ir meistars. Diemžēl, tikai šajā mākā.
JKP uzvedās aizvien histēriskāk. SKDS reitingi liecina par milzīgu atbalstītāju kritumu. Jau līdz 4,6 %.
iesalnieks tāpat strādā uz Meroni. Kādus divus gadus rūpējas par Meroni uzņēmuma Baltijas ekspresis interesēm un neko citu. Meroni rokaspusis, vārda neturētājs un līgumu neievērotājs Bremze, pa iesalnieka kabinetu dzīvo vairāk nekā pa savējo. Ministrs viņam uzticas un tas ir galvenais. Tas nekas, ka komjaunatnes sekretārs pēc izglītības un domāšanas. Tas nekas, ka kaut kas tur bija Lemberga burtnīcām un kukuļiem. Šis ir komandā. Ministra kompānija arī saņēma 65 000 Ls no Meroni. kopējs saimnieks, kopējas intereses. Tā teikt komandas gars.