Pēteris Apinis: Veloceliņš pilsētas iedzīvotāju drošībai

Pēteris Apinis, ārsts

Veloceliņš pašvaldības (piemēram, Rīgas) politiķu un ierēdņu prātos nozīmē nelielas ļaužu grupas nepamatota prasība tērēt pašvaldību līdzekļus veloceliņiem. Rīgas kungiem ir pamats uzskatīt, ka daudz ērtāk naudu tērēt, uzturot Rīgas satiksmi, Rīga.lv, krāsojot ēkas, būvējot un pārbūvējot Barona ielu vai vismaz izveidojot atkritumu izvešanas konsorciju (kā portāli raksta– ar Andra Šķēles impēriju) ar pusmiljarda apgrozījumu. 

Pašvaldības politiķis un ierēdnis pa rīdzinieku nodokļos samaksātu naudu brauc ar pašvaldības limuzīnu un atstāj to pašvaldības stāvvietā (ielas mala, kurā nolikts elektronisks naudas atņēmējs), nevērīgi uzmetot uz paneļa atļauju bezmaksas stāvēšanai Rīgas ģerboņa atveidā. Tas viss, ko Rīgas pašvaldība līdz šim veikusi veloinfrastruktūras attīstībai, ir dēvējams par bezjēdzīgu naudas tērēšanu un pašslavināšanas programmu. 

Neliela vēsturiska atkāpe. 2015. gada 13. novembra vakarā Francijas galvaspilsētā Parīzē teroraktā tika nogalināti 132 cilvēki un apmēram 200 ievainoti. Man bija iespēja pēc dažām dienām nokļūt Parīzē un iepazīties ar drošības dienestu un neatliekamās palīdzības dienestu darbību. Tā bija fantastiska. Slimnīcās jau pēc stundas atradās trīstik darbinieku– ieradās tie, kas konkrētajā brīdī nedežūrēja. No citām slimnīcām tika pievestas rezerves, kas glabājas speciālos pagrabos mašīnu piekabēs– lai šo piekabi ar pārsienamo materiālu, pretsāpju līdzekļiem, infūziem, ventilācijas iekārtām un daudz ko citu pievienotu slimnīcas busiņam vajadzīgas 5 minūtes. Speciāli vēlos uzsvērt– šīs rezerves tika pārvietotas vai nu ar metro (kurā netika laisti cilvēki) vai pa veloceliņiem. Parīzē veloceliņi ir 6–8 metrus plati, un tie ir izvietoti radiāli. Pa šiem veloceliņiem pārvietojas velobraucēji, gājēji, kā arī neatliekamās palīdzības un policijas mašīnas. Viss. Nekādas vieglās mašīnas pa šiem celiņiem nebrauc, tādēļ uz tiem nav nejēdzīgu sastrēgumu, bet neatliekamās palīdzības dienests un šajā gadījumā– arī medicīniskās rezerves var ļoti ātri pārvietoties vajadzīgajā virzienā. Protams, Parīzē ir izcils dispečerdienests.  

2002. gada 23. oktobrī tika sagrābts Maskavas teātris Nord–Ost. Nekavējoties turp devās 170 ātrās palīdzības mašīnas, kas ap teātri pašas radīja sastrēgumu, nemaz nerunājot par to, ka šajā virzienā devās miliči, drošībnieki, karavīri, un visi izmantoja apkārtējo ielu pretējās braukšanas joslas. Maskavas spēka struktūras pierādīja, ka ir spējīgas radīt globāli lielāko haosu. Arī daudzie mirušie pēc gāzes– fentanila atvasinājuma iepludināšanas teātrī bija galvenokārt tādēļ, ka glābēji darbojās haotiski un netika teātrim klāt.

2016. gada 18. decembrī– tieši pirms Ziemassvētkiem, tika veikta evakuācija no lielveikala „Plaza Riga”. Sāka skanēt trauksmes signāli un ziņots, ka veikalā ielikta bumba, un visiem– gan pircējiem, gan pārdevējiem tūlīt lielā ēka jāatstāj. Visi veikalā esošie ļaudis dažādā tempā devās uz izeju, pie tam uz to, pie kuras bija atstājuši savas mašīnas. Nezināmu iemeslu dēļ viņi visi bija nolikuši savas mašīnas pilnīgi otrā galā, kur atradās iepirkumu drudzī, tādēļ visi šķērsoja tirdzniecības centru pa iekšpusi pretējos virzienos, izveidoja neiedomājamu burzmu.

Tad visi tiešām sakāpa mašīnās un nekavējoties sāka braukt, pie kam startēja dažādos virzienos un uztaisīja lielāko haosa sastrēgumu, kāds jebkad Rīgā radies – proti – uz četrām stundām. Vēl vairāk – šo sastrēgumu viņiem izdevās pārnest uz Mūkusalas apli, tur daži ar dažiem saskrējās, lai paralizētu satiksmi uz visu atlikušo dienu.

Ja šajā tirdzniecības centrā „Plaza Riga” tiešām būtu bijusi bumba, ja šī bumba būtu sprāgusi, būtu ugunsgrēks un cietušie, varu ar pilnu atbildību apgalvot – ātrās palīdzības mašīnas un ugunsdzēsēji tuvāk par šāviena attālumu šim notikumam tikuši nebūtu. 

Vēl dižāku sastrēgumu, kas gan tika likvidēts ievērojami ātrāk– nepilnās trijās stundās, esmu vērojis pie tirdzniecības centra „Spice”. Laikā, kad daļa centās izbraukt no tirdzniecības centra stāvvietas, citi tikpat uzstājīgi centās uz centru braukt, līdz pilnībā nobloķēja Ulmaņa gatvi, kurā tad sastrēgumā draudzīgi sēdēja arī ugunsdzēsēji un NMPD ārsti. Būtiski– pie tirdzniecības centra piebraukšana neatliekamās medicīnas mašīnām bija neiespējama, kur nu vēl dižajiem ugunsdzēsēju krāniem.

Un te man atkal jāatceras Francijā vērotais– ap lielajiem universālveikaliem un sporta būvēm ir vismaz 20–30 metrus plati ceļi gājējiem un velobraucējiem. Un velonovietnes arī nav šā platuma centrā. Latvijā neviens normatīvais akts nepaģēr, ka pie ēkām, kur pulcējas ļoti liels iedzīvotāju skaits, nepieciešama stabila piebraukšanas sistēma neatliekamās medicīnas, drošības un glābšanas automobiļiem. Bet pilsētās, kuru vadītāji domā un plāno, tas tiek panākts ar platu un pietiekami paceltu veloceliņu/gājēju ietvi. Es ticu un ceru, ka mums nekad nebūs terora aktu. Tai pašā laikā es ļoti labi atceros Zolitūdes traģēdiju– mūsu celtnieku spējas vēl nav līdz galam izzinātas. 

Rīgas attīstības stratēģija šobrīd nozīmē– aicināt centrā iebraukt iespējami daudz vieglajām mašīnām un radīt iespējami lielu sastrēgumu, kā arī– gar visu ielu malām ļaut mašīnas novietot: iedzīvotājiem par maksu no 8.00 līdz 20.00, bet Rīgas politiķiem, ierēdņiem un Rīgas satiksmes draugiem – bez maksas augu diennakti. Sastrēgums visvairāk ietekmē tieši neatliekamās palīdzības busiņu, kas trauc palīgā. 

Gājēju ielas pasaules metropolēs nenozīmē tikai un vienīgi pielīšanu tūristiem. Gājēju ielas nozīmē ielu bez šķēršļiem, ja centrā jānokļūst policijai vai ātrajai palīdzībai. Šobrīd Krišjāņa Barona iela ir parodija– it kā paredzēta tramvajiem, mašīnām un velobraucējiem, bet patiesībā vienīgie apmierinātie ir tie, kas, novietojuši piegādes busiņu uz velojoslas, kaut ko nes veikalā vai no tā laukā. Ja autobraucējs vēlētos palaist tramvaju, tam jābrauc virsū riteņbraucējam. Vieda Rīgas pašvaldības vadītāja lēmums būtu – Krišjāņa Barona iela tramvajam, glābšanas un drošības dienesta transportam, riteņbraucējiem un gājējiem. Tad arī kokiem vieta paliktu. Tiem, kas kaut ko piegādā veikaliem un restorāniem– konkrētas diennakts stundas, konkrētas stundas arī pašas Barona ielas iedzīvotāju transportam. 

Veloceliņi pa Berģu mežu šobrīd nav Rīgas aktualitāte. Būtiski būtu veidot radiālus veloceliņus, kas ļautu ātri, droši, netraucēti pārvietoties gan velosipēdistiem, gan neatliekamajam dienestam, tādēļ šiem celiņiem nav jābūt Rīgas kungu iedomātajā metra vai pusotra metra platumā. Minēšu piemērus – veloceliņu no Stradiņa slimnīcas līdz Iļģuciemam gar Rīgas – Bolderājas dzelzceļu varētu uzbūvēt itin viegli, bez ietekmes uz īpašumiem un infrastruktūrām, turklāt izbūvējot pārbrauktuvi (tikai neatliekamajam transportam!) starp Šampētera un Gregora ielu. Tā varētu radīt veloceliņa atzaru līdz Zolitūdei, kur tas savietojams ar Rīgas – Jūrmalas veloceliņu. Kāpēc šeit būtu nepieciešams šāds risinājums? Gluži vienkārši – līdz ar Rail Baltica būvniecību itin drīz tiks slēgta satiksme pa Liepājas ielu, kā arī nojaukti tilti pie Torņakalna. Rezultātā neatliekamās palīdzības mašīnām būs tikai viena piekļuve Paula Stradiņa slimnīcai – pa Dreiliņu un Pārslas ielu no Kalnciema ielas un Zasulauka pārvada (kurš jau šobrīd parasti ir sastrēdzis). Eiropas galvaspilsētu pieredze rāda, ka veloceliņš/iela neatliekamajam medicīnas un drošības transportam ir vieglākais un precīzākais risinājums. 

Bet visiem lasītājiem es aicinu iztēloties situāciju, kad neatliekamās palīdzības mašīna no Talsiem uz Rīgu atbrauc stundas laikā, bet vēl stundu pavada meklējot sastrēgumā taciņu uz P. Stradiņa slimnīcu (pie kam nākamajos četros gados notiks arī slimnīcas otrās kārtas celtniecība, tur spiedīsies celtnieku transports un tiks rakta kanalizācija!). 

Loģiskais variants tad būs Pārdaugavas, Kurzemes vai Zemgales pacientu vest no pāri Daugavai pa Salu tiltu, bet atpakaļ pa Akmens tiltu, jo citas reālas piekļuves P. Stradiņa slimnīcai nebūs.

Tas notiks, pateicoties vēlmei uzbūvēt vilcienu uz lidostu vai varbūt – vienkārši apgūt līdzekļus, kuru tik un tā no Eiropas struktūrfondiem nepietiks.

⨳ Raksts tapis kā atsauce uz 2. jūlijā biznesa, mākslas un tehnoloģiju augstskolā RISEBA notikušo konferenci „Rīga – metropoles teritoriālās attīstības plānošana: risina vai rada jaunas problēmas?”, kurā par pilsētas infrastruktūras attīstību piedalījos paneļdiskusijā.

Izsakiet savu viedokli komentāros un sekojiet mums  Facebook ,Twitter, Youtube un Instagram!