1899.gada 13.augustā dzimis šausmu filmu meistars, režisors Alfrēds Hičkoks.
Kad man bija pieci gadi, tēvs lika man aiznest kaut kādu zīmīti policijas iecirkņa priekšniekam. Policists izlasīja zīmīti un aptuveni uz piecām minūtēm ieslēdza mani kamerā. Pēc tam atvēra durvis un sacīja: ”Lūk, kā mēs rīkojamies ar maziem nepaklausīgiem zēniem.” Kopš tā laika man tā arī nav izdevies pārvarēt šausmas, sastopoties ar policistiem.
Es mācījos jezuītu skolā, kur man iemācīja visu kontrolēt un analizēt. Jezuītu izglītības sistēma ir ļoti barga.
Kad pārcēlos dzīvot uz Ameriku, es vienpadsmit gadus nesēdos pie automašīnas stūres, jo baidījos, ka man uzliks sodu. Psihiatri teica, ka mana fobija esot ārstējama, bet es nezin kāpēc šaubos par to.
Man nav nekas iebilstams pret policiju, es vienkārši ļoti baidos no tās.
Man bija skaidrs, ka „Psiho” skatītāji kliegs un spiegs. Tomēr ne jau skaļāk, kā vizinoties amerikāņu kalniņos. Es gribēju, lai cilvēki pēc seansa pamet zāli smaidot no baudas.
Uzņemot filmu, es jau dzirdu skatītāju baiļu kliedzienus.
Kāds kritiķis uzrakstīja, ka „Logs uz pagalmu” ir drausmīga filma, tāpēc ka skatītājs slepus vēro citu cilvēku dzīvi. Es uzskatu, ka tā ir ļoti muļķīga piezīme. Visi ir lūriķi un novēro. Cilvēki vienkārši nespēj to nedarīt.
Ja man jautātu: „Kāpēc jums patīk strādāt Holivudā?”, es atbildētu: „Tāpēc, ka varu atgriezties mājās septiņos vakarā — tieši uz vakariņu laiku.”
Man ir paveicies, ka esmu gļēvulis. Drosminieks nevarētu kļūt par šausmu filmu meistaru.
Filma „Nepatikšanas ar Hariju” ir par manu attieksmi pret nāvi. Tur ir mana iemīļotā frāze — Tedijs Gvens velk Harija līķi aiz kājām kā ķerru, pie viņa pienāk vecmeita un jautā: „Kapteini, vai jums ir kādas problēmas?”
Montāžai ir divi mērķi — izteikt idejas un atspoguļot emocijas.
Uzņemšanas laukumā es nekad neskatos kamerā, operators mani labi pazīst un saprot, kas man vajadzīgs.
Skatītājam vienmēr jājūt līdzi tam, kurš bēg.
Reiz es braucu vilcienā, un tas lēnām slīdēja garām kādai lielai, vecai fabrikai, kas bija celta no sarkaniem ķieģeļiem. Uz tās fona es pamanīju divas nelielas figūras — puisi un meiteni. Puisis čurāja uz sienas, bet meitene turēja viņu pie rokas. Mīlestību nedrīkst pārtraukt pat tad, kad gribas pačurāt.
Vienmēr lieciet skatītājam ciest — jo stiprāk, jo labāk.
Tiklīdz scenārijs ir pabeigts, var nefilmēt. Es uzreiz redzu filmu līdz pat pēdējiem kadriem.
Redzat, Kerijs Grants nevar būt slepkava.
Kāpēc cilvēki nogalina? Kādreiz tā bija ekonomiska nepieciešamība. Šķiršanās bija ļoti sarežģīta un dārga.
Es nejūtu neko no tā, ko jūt mani varoņi. Esmu laimīgi precējies un nesalīdzinu viņus ar sevi.
Bieži vien slepkavas filmās ir pārlieku tīrīgi. Ja runājam par mani, tad es rādu, ka nogalināt cilvēku ir ļoti sarežģīti un tas ir netīrs darbs.
Ja es nebūtu kļuvis par to, kas esmu, es vēlētos kļūt par kriminālizmeklētāju — rakņāties noziedznieku dzīvē un viņu nodarījumos.
Nav nekā briesmīgāka par aizvērtām durvīm.
Filmas ilgumam jābūt tieši atkarīgam no cilvēka urīnpūšļa izturības.
Stils man ir svarīgāks nekā sižets.
Kas ir makgafins? Divi vīrieši brauc ar vilcienu uz Skotiju, un pirmais jautā otrajam:: „Atvainojiet, kungs, kas tas par dīvainu saini jūsu plauktā?” „O!”, — otrais saka, — Tas ir makgafins.” „Kas ir makgafins?”— „Tā ir ierīce lauvu ķeršanai Skotijas Augstkalnē.” „Bet, — pirmais iebilst, — tur taču nav lauvu!” “Ak tā?” — otrais nosaka, — „Tad tas nav makgafins.”
Atriebība ir salda, turklāt no tās nekļūst resns.
Manas filmas ar laiku kļūst par klasiku, bet, noskatoties tās pirmo reizi, kritiķi ir neapmierināti. Piemēram, kad iznāca „Psiho”, kāds Londonas kritiķis nodēvēja to par kauna traipu manā cienījamajā karjerā.
Mākslas filmās režisors ir dievs, dokumentālajā kino dievs ir režisors.
Kad pie manis pienāk aktieris lai apspriestu savu personāžu, es saku: „Viss ir scenārijā.” Ja viņš jautā: „Kāda ir manas rīcības motivācija?”, — es atbildu: ”Tava alga”.
Labs kino ir tāds kino, kuru noskatoties nav žēl naudas, kas iztērēta biļetei, vakariņām un auklei.
Es neesmu teicis, ka aktieri ir lopi. Es sacīju, ka pret aktieriem jāizturas kā pret lopiem.
Dialogi ir tikai skaņas pārējo skaņu jūrā. Vienkārši kaut kas tāds, kas atskan no cilvēku mutes brīdī, kad viņu acis runā.
Es zinu ideālu veidu kā izārstēt sāpošu rīkli, — pārgriezt to.
Disnejam nav problēmu ar kastingu. Ja viņam nepatīk aktieris, viņš sagriež to sīkos gabaliņos.
Ja es filmētu Pelnrušķīti, skatītājs uzreiz sāktu meklēt dzīvoklī līķi.
No blondīnēm iznāk labākie upuri.
Avots: Esquire