Kā šobrīd notiek valsts nozagšana Latvijā?

Kamēr noteikti mediji un daži politiskie spēki, nopludinot septiņus astoņus gadus vecu operatīvo lietu materiālus, cenšas uzturēt ilūziju, ka korupcija un valsts nozagšana ir kaut kas tāds, ar ko nodarbojas trīs konkrēti oligarhi (no kuriem divi sen jau vairs nav politikā un nenosaka nekur neko), neērtā patiesība ir pavisam cita. It kā neviens neko neredzētu un nemanītu, koruptīvas shēmas un valsts sagrābšana viegli norisinās lielos mērogos, un atsevišķos gadījumos pat visai acīmredzami.

Ziņas un aizdomas par korupciju banku uzraudzībā un finanšu sektorā jau ir izskanējušas skaļi. Tāpat, iespējams, nonāksim arī līdz OIK shēmām, būvniecības kartelim, atkritumu apsaimniekošanai un korupcijai tiesībsargājošās iestādēs.

Bet es izstāstīšu vienu klasisku shēmiņu, kurā Latvijas valsts pazaudē un viens konkrēts pilsonis iegūst vismaz 100 miljonus eiro. Shēma būtībā ir primitīva valsts mantas izsaimniekošana/izzagšana daudzdesmit miljonu vērtībā.

Stāsts ir vienkāršs – 2007. gadā valsts arestēja Lembergam un viņa ģimenes locekļiem piederošās daļas Ventspils uzņēmumā “Ventbunker”. Šīs arestētās daļas Latvijas valsts nodeva pārvaldīt nevis kādai Latvijas valsts pārvaldes iestādei vai kapitālsabiedrībai, kas profesionāli nodarbojas ar tādām lietām, netika arī rīkots nekāds konkurss, lai izvēlētos kādu starptautisku aktīvu pārvaldnieku, banku vai menedžmenta kompāniju, nē. Ģenerālprokuratūra bez konkursa nodeva šīs daļas pārvaldīt vienam konkrētam Šveices pilsonim – Rudolfam Meroni.

Šis Rudolfs, tā vietā, lai saglabātu potenciālo valsts mantu, daļu no tās pārdod, bet pārējo vienkārši pārraksta uz sev piederošām kompānijām. Un nevis vienkārši pārdod, bet gan pārdod par acīmredzami un neapstrīdami pazeminātām cenām. Un it kā arī ar to vēl būtu par maz, nauda no šīs izpārdošanas nonāk…. jā, kā jūs domājat – pie kā?  Uzņēmumā, kurš pieder konkrētā pilsoņa partnera sievai, faktiski, protams, paša Rudolfa rīcībā.

Rezultāts ir vienkāršs – Latvijas valsts kā akcionārs un īpašnieks laimīgi ir atbrīvota no visa vērtīgā, ko deva arestētās akcijas. Savukārt pilsonis kļuvis par kādiem vismaz 100 miljoniem bagātāks.

Neticamākais ir tas, ka Anglijas tiesa citā civilprocesā arī vēlējās arestēt šīs pašas akcijas kā nodrošinājumu civillietā pret Lembergu un konstatēja, ka Meroni centies viņam uzticēto mantu ļaunprātīgi un savtīgās interesēs pārreģistrēt savai kompānijai, lai to vēlāk izpārdotu. Ņemot vērā, ka Anglijas tiesa nevar atcelt Meroni no mantas glabāšanas, jo viņu ir iecēlusi Latvijas prokuratūra, Anglijas tiesa nolemj blakus Rudolfam Meroni iecelt savus šīs mantas glabātājus – vienu no pasaules lielā četrinieka auditorkompānijām –  KPMG, kas neļautu Meroni izzagt mantu, ko viņam uzticējusi Latvijas prokuratūra.

Meroni, protams, to nevēlas, un ar Latvijas prokuratūras aktīvu palīdzību viņam izdodas palikt vienīgajam mantas glabātājam.

Par Meroni noziedzīgo rīcību visu līmeņu Latvijas tiesībsargājošās institūcijas brīdinājuši un informējuši ir visi – gan Lembergs, gan viņa oponenti, pat mediju pārstāvji. Ir pat Anglijas tiesas lēmums!  Nē, nevienai tiesībsargājošajai institūcijai Latvijā nekas neliekas pat aizdomīgi. Tieši otrādi, prokuratūra un SAB, aktīvi iesaistoties, dara visu iespējamo, lai atbalstītu un nodrošinātu Meroni darbības.

Diemžēl korupcijas līmenis Latvijā ir tāds, ka daži, kurus piesedz tik ietekmīgi cilvēki, kā tas ir Meroni gadījumā, pat īpaši nebaidās un pat sevišķi neslēpj savas darbības.

Manis aprakstītajā notikumu izklāstā diskutēt var vienīgi par manis, manuprāt, uz leju noapaļoto summu 100 miljoni. Zinu – kāds rēķina, ka tikai 60, cits pamanās saskaitīt vēl mazāk. Par to mēs vēl parunāsim, bet, lai kā rēķinātu, summas jebkurā gadījumā astronomiskas un iznākums jebkurā gadījumā ir acīmredzams: valsts bez konkursa iedeva pārvaldīt daudzu desmitu miljonu vērtus aktīvus konkrētam pilsonim. Šo aktīvu vērtība pietuvojusies ja ne gluži nullei, tad ļoti tuvu tam, kamēr pilsonis ir ieguvis pilnīgu kontroli pār atlikušajiem “Ventbunkera” un “Latvijas naftas” tranzīta aktīviem.

Jūs noteikti gribētu zināt, kuras tad ir tās amatpersonas, kas atbildīgas par to, ka Latvijas valsts mantu bez konkursa atdeva šādam indivīdam, un, labi zinot un redzot, kas notiek, ļāva šim visam notikt. Kas piesedza, nodrošināja un atbalstīja katru Meroni valsts mantas izzagšanas epizodi. Šīs amatpersonas ir zināmas. Tās ir konkrētas Ģenerālprokuratūras un Satversmes aizsardzības biroja amatpersonas. Izklausās fantastiski, bet jā, izlūkošanas un pretizlūkošanas iestāde pilnīgi ārpus jebkādas loģikas, pilnvarām un tiesiska pamata, nodarbojas ar arestētas mantas pārvaldīšanas jautājumu. Ja tā nav valsts nozagšana, kas tad tas ir?

Patiesībā es domāju, ka šajā gadījumā ir runa pat par daudz konkrētākiem noziegumiem nekā abstraktā valsts nozagšana. Taču ņemot vērā Rudolfa aktīvo interesi arī par partiju un mediju finansēšanu, par kuru arī mēs vēl dzirdēsim, valsts nozagšanas jēdziens ir tieši vietā.

Klusums medijos un jebkuras izmeklēšanas apturēšana, kādu Latvijā spēj panākt Satversmes aizsardzības birojs un prokuratūra (vai attiecīgi – troksnis, publicitāte un aktivitāte, kad vajadzīgs), raisa profesionālu apbrīnu. Gluži tāpat kā, piemēram, Rimšēviča nervu sistēma. Tomēr šādai īpašumu primitīvai pārcelšanai no valsts kabatas privātā nav precedenta pat vismežonīgākajos deviņdesmito gadu prihvatizācijas laikos. Un tas ir iespējams tikai tāpēc, ka par šo konkrēto mantu atbild Ģenerālprokuratūra un piesedz Jānis Maizītis (kura laikā Ģenerālprokuratūra nodot glabāt šo mantu bez konkursa izvēlējās tieši Meroni) un SAB.

Noskatieties šo 2011. gada video, kurā Meroni stāsta, kā Ģenerālprokuratūra lūgusi viņu uzņemties Lemberga mantas glabātāja lomu. Skatoties ņemiet vērā, ka šobrīd jau tieši viņš (un valsts arestētā daļa) caur vāji slēptu partnera uzņēmumu ir vienīgais visu uzskaitīto un citu vēl nepārdoto Ventspils aktīvu patiesais īpašnieks.

Autors: Jurģis Liepnieks