Jevgēņijs Mesners un Trešais pasaules karš

Jurģis Liepnieks

Jevgēņijs Mesners bija Krievijas impērijas Ģenerālštāba pulkvedis. Karoja pret komunistiem, bija pēdējais Vrangeļa armijas, Korņilova divīzijas štāba priekšnieks. Pēc komunistu uzvaras Krievijā nonāca emigrācijā, kļuva par militāro zinātņu profesoru. Otrā pasaules kara laikā sadarbojās ar hitlerisko Vāciju un piedalījās karadarbībā pret Padomju Savienību. Pēc kara beigām kopā ar citiem hitleriskās Vācijas virsniekiem emigrēja uz Argentīnu. Tur aktīvi nodevās rakstniecībai un antikomunistiskas ievirzes sabiedriskai darbībai.

Šobrīd Jevgēņijs Mesners tiek dēvēts par Vladimira Putina iecienītāko militāro stratēģi. Krievu publiski plaši izreklamētā ģenerāļa Gerasimova militārā doktrīna faktiski ir tas pats Mesners, kurš mazliet pārstrādāts interneta laikmetam un mūsdienu iespējām.

Ideja, kuras dēļ Mesners kļūst slavens ir izklāstīta vairākos darbos, kas iznākuši niecīgā tirāžā Argentīnā, krievu valodā divdesmitā gadsimta sešdesmitajos, septiņdesmitajos gados. Slavenākais no šiem darbiem saucas “Dumpis –  Trešā pasaules kara vārds”.

Es neesmu cilvēks, kam ir interese kaut ko krāt vai kolekcionēt, arī retas grāmatas nē, bet šī ir viena no dažām, kuru es vēlējos sagādāt un nolikt savā grāmatu plauktā kā atgādinājumu, cik neprastus likteņus dzīve izspēlē gan ar cilvēkiem, gan grāmatām. Bijušais cara armijas virsnieks un bijušais nacists, krievs, zvērināts antikomunists, Argentīnā niecīgā tirāžā izdod grāmatu par Trešo pasaules karu. Šķiet, ka to izlasa labi, ja daži simti Argentīnā dzīvojošu krievu emigrantu. Pēc visām pazīmēm spriežot, tai vajadzētu pazust gan no ļaužu atmiņas, gan tīri fiziski pazust vecos bēniņos un no vectēva mantoto krāmu kastēs kaut kur Buenosairesā. Un tomēr nē. Grāmata atdzimst divdesmit pirmā gadsimtā jau Krievijā, to kopā ar citiem Mesnera darbiem izdod no jauna, no tās iedvesmojas Kremlī un Ģenerālštābā un tā tiešām šķiet aktuāla un interesanta.

Mesners apgalvo, ka Trešais pasaules karš nebūs kodolkarš. Trešais pasaules karš vispār nebūs līdzīgs iepriekšējiem. Tā nebūs lielu armiju frontāla sadursme. Trešā pasaules kara galvenie elementi būs nevalstiskie spēlētāji, teroristiskas grupas, tautas kustības, nemieri, propaganda, dumpji, sacelšanās, finanšu un fondu tirgu speciālisti, diversanti, sabotieri, organizētā noziedzība un tikai sporādiskas speciālo vienību operācijas un tradicionālā spēka izmantošana. Robeža starp karu un mieru aizvien vairāk izplūdīs, kā to tulko jau pieminētais Krievijas armijas ģenerālštāba vadītājs, ģenerālis Valērijs Gerasimovs. Galvenais jaunās karadarbības mērķis būs saņemt pretinieku gūstā, taču nevis fiziski saņemt gūstā, bet psiholoģiski. Tā, lai psiholoģiski salauztais un manipulējamais pretinieks būtu viegli pakļaujams un pats sāktu darīt to, kas ir ienaidnieka interesēs, saka Mesners.

Mūsdienu karš vispirms notiek cilvēku prātos. Amerikāņi nezaudēja Vjetnamas karu tāpēc, ka viņiem trūktu naudas vai resursu. Viņi zaudēja to savos prātos, viņi pazaudēja jēgu un motivāciju, kamēr nabadzīgajam pretiniekam tieši tās bija pārpārēm, tā raksta Mesners.

Šodien mēr redzam veselu virkni šādu jaunās paaudzes karu, kas norisinās tieši tā, kā Mesners tos aprakstīja vēl pirms-interneta laikmetā. ISIS karo pret visu Rietumu civilizāciju, izmantojot tikai Mesnera aprakstītās metodes, kamēr ASV vadītā koalīcija no vienas puses un Krievija no otras puses cenšas cīnīties ar ISIS parastā kara metodēm, cerībā, ka bombardējot to vai citu teritoriju var uzvarēt šo teju pilnīgi virtuālo valsti, kura izmanto pavisam citus kara vešanas principus – terorismu, iefiltrēšanos, propagandu, sociālās atstumtības, nevienlīdzības radīto emocionālo nepieciešamību pēc dumpja, piedāvā jēgu, pilnvērtīgu un nozīmīgu dzīvi, kas šajā gadījumā ļoti bieži nozīmē nāvi. Viņu mērķis ir saņemt gūstā cilvēku prātus, piesaistīt sev aizvien jaunus sekotājus ar augstu motivāciju, kuri ir gatavi mirt pretstatā Rietumiem, kas karo nelabprāt, vajadzības spiesti un neviens nevēlas mirt kaut kādās tālās, svešās Sīrijas vai Jemenas ārēs. Asimetrija ir milzīga, robeža starp karu un mieru izplūdusi, neskatoties uz to, ka pret ISIS karo visas pasaules bagātākās valstis, rezultāti ir lēni un nepietiekami. Ukrainā notiek, kas līdzīgs. Vispirms dumpis, sacelšanās Kijevā. Apmētājot ar bruģakmeņiem un Molotova kokteiļiem policiju, dedzinot automašīnas, ceļot barikādes, tajā skaitā no degošām riepām, ar varu ieņemot ēkas pilsētas centrā, lai tajās ierīkotu savus štābus, sadursmēs ar policiju iet bojā 94 civiliedzīvotāji, 19 policijas darbinieki. Rezultātā varu sagrābj proeiropeiski, proamerikāniski spēki, piespiežot valsts prezidentu steigā bēgt uz Krieviju.

Krievijai ir jāatbild. Notiekošais ir tās ģeopolitisko pretinieku uzvara jau pavisam tuvu mājām, jebkurš līdzsvars, Krievijas prāt, nu ir galīgi izjaukts.

Krievija atbild zibenīgi, jau ceturtajā dienā. Tas nekādā gadījumā nav frontāls veco laiku karš. Krimas aneksija bez neviena šāviena ir nevainojama speciālo uzdevumu vienību, izlūkdienestu un propagandas operācija. Vienlaikus sākas dumpis Donbasā, kuru atbalsta militārā tehnika un militārās vienības bez pazīšanās zīmēm un paramilitāri veidojumi no Krievijas, kamēr beidzot varu pārņem, lai arī Krievijas atbalstīti un organizēti, tomēr kaut kādi salašņas, privātu militāru firmu algotņi, pustraki neveiksminieki un brīvprātīgie, izmantojot tos kā publisku piesegu konflikta teritorijā, darbojas Krievijas speciālo uzdevumu vienību kaujinieki. Tā nav ienaidnieka regulārā armija un teritorijas okupācija Otrā pasaules kara stilā. Visa tā rezultātā būtisks Ukrainas reģions tiek pārvērsts par lēni pūstošu vāti, tā ir psiholoģiska operācija, nestabilitātes, terora, diversiju perēklis, tirgošanās kārts starptautiskās sarunās. Robeža starp karu un mieru ir ļoti izplūdusi, kā to jau norādījis ģenerālis Gerasimovs.

Centrālais jēdziens Mesnera koncepcijā ir psiholoģiska saņemšana gūstā.

Emocionāla, psiholoģiska pakļaušana kā galvenais jaunās karadarbības mērķis. Mesners min tādus piemērus kā uzbrukumi simboliskiem objektiem (daudzus gadus pirms 11. septembra), kuru iznīcināšana visu acu priekšā atstāj uz visiem spēcīgu psiholoģisku iespaidu, propaganda, nestabilitātes, nedrošības sēšana un ikdienas dzīves izjaukšana. Ja viņš būtu paredzējis interneta rašanos, kiberuzbrukumi kritiski svarīgiem infrastruktūras objektiem, tādiem kā energoapgādes uzņēmumi, lidostas, attīrīšanas un ūdens apgādes infrastruktūras objekti, slimnīcas, mediji,  bankas, telekomunikācijas uzņēmumi noteikti būtu viņa jaunā kara vešanas metožu augšgalā. Robeža starp karu un mieru kļūst izplūdusi.  Nav pat skaidrs, kurš šos uzbrukumus veic.

Ja vēl visu šo papildina ar pēkšņu īstu vīrusu izplatīšanos, kāds jauns putnu gripas paveids, vecā labā Ebola, nedrošība un psiholoģiskais efekts kopā ir totāli graujošs. Izplatās nāvīgas infekcijas, bet valsts infrastruktūra nefunkcionē, jo nav sakaru, elektrības, tīra ūdens, interneta un tamlīdzīgi. Nav arī ienaidnieka, pa kuru šaut, pret kuru doties varonīgā cīniņā uz dzīvību vai nāvi. Separātisms, iekšēji konflikti rodas paši no sevis. Ārvalstu humanitārā palīdzība ir vienīgais, uz ko cerēt, bet arī tā ir ierocis jaunajā karā.

Visticamāk, tieši tādam karam mums ir jāgatavojas. Turklāt, tā kā robeža starp karu un mieru ir izplūdusi, tam var nebūt izteikta sākuma un beigu. Ļoti iespējams, tas ir jau sācies. Vismaz Ukrainā noteikti, bet varbūt ne tikai tur.