Lai gan četrām Saeimas kancelejas ierindas darbiniecēm nav pielaides valsts noslēpumam, viņām vajadzēja nojaust, kas teikts Saeimas prezidija lēmumā ar konfidencialitātes statusu, lai tajā izteiktos mājienus izprastu, noformulētu un iekļautu valsts būvniecības iepirkuma nosacījumos. Šis ir nevis joks, bet faktiskais pārmetums šīm juristēm, uz kura pamata viņas tikušas ne tikai pie disciplinārsodiem, bet arī pie statusa „persona, pret kuru uzsākts kriminālprocess” krimināllietā, kas saistīta ar Saeimas jaunās ēkas slepeno telpu skandālu. Pietiek rīcībā esošie dokumenti liek domāt, ka pašlaik faktiski ir „nozīmēti grēkāži”, lai piesegtu haosu, neizdarības un nesaskaņas augstākajā politiskajā un administratīvajā līmenī.
„Grēkāžu” pārkāpumu uzskaitījums
Nav veikti visi nepieciešamie konsultatīvie un organizatoriskie pasākumi, nav nodrošināta Saeimas prezidija lēmuma izpilde, un nav sniegts atbilstošs juridiskais atbalsts iepirkumu procesā un būvniecības un pakalpojumu līgumu izstrādē, lai cokolstāva telpām ēkā Rīgā, Jēkaba ielā 6/8 nodrošinātu statusa atbilstību likumam „Par valsts noslēpumu”.
Lai gan Saeimas preses dienests pavēsta, ka nu jau bijušās Saeimas ģenerālsekretāres Karinas Pētersones vadītās dienesta izmeklēšanas komisijas secinājumi saistībā ar šo skandalozo lietu esot ierobežotas pieejamības informācija, Pietiek ir droši zināms, ka tieši šādi ir bijuši formulējumi attiecībā uz četrām Saeimas darbiniecēm.
Tieši viņas arī ir „nozīmētas” par galvenajām figurantēm šajā lietā, kuras būtība: neviena no amatpersonām, kas vadījušas Saeimas kanceleju vai bijušas tieši atbildīgas par drošības jautājumiem, nevēlas uzņemties atbildību par to, kas „pēkšņi” atklājās šā gada janvāra beigās.
Tad Saeimas vadība sabiedrību soli pa solim sāka informēt, ka jaunizbūvētajās Saeimas telpās, kas paredzētas darbam ar valsts noslēpumu un kopumā izmaksājušas aptuveni septiņarpus miljonus eiro, projektēšana un būvdarbi notikuši bez šādā situācijā nepieciešama industriālās drošības sertifikāta. Šādu sertifikātu izsniedz Satversmes aizsardzības birojs, un tas apliecina uzņēmuma spēju nodrošināt sevišķi slepenas un slepenas informācijas aizsardzību.
„Ilgstoši pārkāpumi” un „būtiskas sekas”
Attiecībā uz četrām Saeimas darbiniecēm runa nav tikai par disciplinārlietu un iespējamu zaudējumu kompensēšanu, – Saeimas priekšsēdētāja Ināra Mūrniece, gan slēpjot aprēķinu avotus un metodiku, jau zina teikt, ka tie esot lēšami 217 000 eiro apmērā. Runa ir arī par kriminālprocesu, ko pēc I. Mūrnieces iesnieguma sākusi Drošības policija.
Šajā kriminālprocesā, kas sākts pēc Krimināllikuma 319. panta par valsts amatpersonas bezdarbību, visām četrām Saeimas ierindas darbiniecēm jau noteikts statuss „persona, pret kuru uzsākts kriminālprocess”. Šādu statusu oficiāli noteic gadījumos, „ja uzsāktā kriminālprocesā iegūtas ziņas, ka, iespējams, konkrēta persona izdarījusi izmeklējamo noziedzīgo nodarījumu”.
Cik zināms, no šāda statusa ir izvairījies 2014. gada vasaras beigās toreizējās Saeimas priekšsēdētājas Solvitas Āboltiņas amatā „iebīdītais”, pērn posteni zaudējušais Saeimas iekšējās drošības vadītājs Jānis Gulītis. Arī no Saeimas kancelejas vadības, kuras atbildības jomā tieši ietilpst visi saimnieciskie jautājumi, šāds statuss ir noteikts tikai tās vadītājam Mārim Steinam, bet par nu jau atlūgumu iesniegušo Saeimas administrācijas izpilddirektoru Valdi Ziemeli šādu ziņu nav.
Savukārt tas, kas tiek inkriminēts četrām Saeimas ierindas darbiniecēm, ir noprotams no Saeimas administratīvās vadības slēptajiem, taču Pietiek rīcībā esošajiem K. Pētersones vadītās izmeklēšanas komisijas secinājumiem. Papildus iepriekš minētajam viņas neesot sniegušas „amata kompetencei atbilstošu konsultatīvu un juridisku atbalstu attiecīgā iepirkumu procesā, tostarp iepirkumu komisijas darbā un iepirkuma dokumentācijas sagatavošanā”.
Tāpat secināts, ka viņas pieļāvušas virkni pārkāpumu, neraugoties uz to, ka iepirkuma dokumentācijā esot atrodamas atsauces uz Saeimas Prezidija 2014.gada 9. oktobra lēmumu „Par visu Saeimas īpaša režīma telpu izvietojumu atsevišķā zonā” ar norādi par tā klasifikācijas pakāpi „konfidenciāli” un Ministru kabineta noteikumiem, kas reglamentē valsts noslēpuma aizsardzības prasības.
To, kā minēts komisijas izvērtējumā, darbinieces „atbilstoši amata kompetencei” neesot drīkstējušas nezināt un atstāt bez ievērības, bet, tā kā tas noticis, runa esot par „ilgstošiem pārkāpumiem”, kuru sekas, savlaicīgi informējot tiešo vadību un veicot attiecīgus pasākumus, būtu bijis iespējams novērst līdz telpu ēkā Rīgā, Jēkaba ielā 6/8” nodošanai ekspluatācijā. Taču tas nav izdarīts, radot „būtiskas sekas”.
Ne vārda par valsts noslēpumu
Tikmēr Pietiek rīcībā esošie dokumenti saistībā ar skandalozās sekas radījušajiem iepirkumiem rāda principiāli citu ainu, kuras būtība – sākot īstenot plānus par jauno Saeimas telpu izbūvi, iecere par darbu ar valsts noslēpumu tieši tajās ir pastāvējusi varbūt vienīgi amatpersonu galvās, taču oficiāli nekur nav tikusi fiksēta.
Būvdarbu plānošana jauniegādātajā ēkā Jēkaba ielā 6/8 2012. gada nogalē sākās ar metu konkursu tās pārplānošanai un piebūves izveidei, kam sekoja sarunu procedūra par būvprojekta izstrādi. Jau pirms sarunu procedūras uzsākšanas Saeimas kancelejas vadība, informējot Saeimas prezidiju, bija izvirzījusi rakstiskas prasības jauno telpu funkcionalitātei, kuras bija jāņem vērā visiem pretendentiem, izstrādājot piedāvājumus.
Dienas rīcībā esošajā “Projektēšanas uzdevumā” kā projektēšanas mērķis ir noteikts „nodrošināt plašākas telpas stacionāro konferenču, sanāksmju rīkošanai un darba telpas Saeimas funkciju veikšanai”, un tāpat iepirkuma prasībās minēts, ka tagad ievērību radījušajā ēkas cokolstāvā ir plānots izbūvēt darba kabinetus Finanšu un Tehnikas nodaļām, kā arī palīgtelpas.
Taču „Projektēšanas uzdevumā” nav pat pieminēts, ka kādām telpām cokolstāvā būtu plānots noteikt funkciju – darbam ar valsts noslēpumu. Turklāt par to neapšaubāmi vajadzēja būt informētam arī Saeimas prezidijam, jo gan metu konkursa žūrijas komisijā, gan sarunu procedūras iepirkuma komisijā bija iekļauti prezidija locekļu deleģēti pārstāvji.
Šim iepirkumam 2013. gadā sekoja atklāts konkurss „Saeimas ēkas Jēkaba ielā 6/8, Rīgā rekonstrukcija un restaurācija”, un jau atkal Saeimas kancelejas izstrādātajās un Saeimas prezidija apstiprinātajās prasībās vispār nav tikušas ietvertas jebkādas prasības attiecībā uz tādu telpu izbūvi, kurām būtu paredzēts kāds īpašs statuss vai drošības prasības.
Arī Pietiek rīcībā esošajā būvprojektā, kas izstrādāts saskaņā ar pasūtītāja doto „Projektēšanas uzdevumu”, nav paredzētas telpas, kam pēc to izbūves tiktu plānots noteikt valsts noslēpuma statuss. Līdz ar to likumsakarīgi arī konkursa nolikumā nav tikusi izvirzīta prasība par industriālās drošības sertifikāta nepieciešamību būvdarbu veicējam un tā apakšuzņēmējiem.
Slepenais lēmums, kura saturs bija jānojauš
Lēmums par iepirkuma uzvarētāju (SIA Velve) ir pieņemts 2014.gada maijā, bet tikai četrarpus mēnešus vēlāk – tā paša gada 9. oktobrī Saeimas prezidijs slēgtā sēdē ir pieņēmis lēmumu “Par visu Saeimas īpaša režīma telpu izvietojumu atsevišķā zonā”.
Saeimas priekšsēdētāja I. Mūrniece uz Pietiek jautājumiem saistībā ar šo lēmumu izvēlējās neatbildēt, savukārt Saeimas preses dienests informē, ka lēmums ir konfidenciāls, savukārt Saeimas prezidija sēdes protokols – ierobežotas pieejamības informācija. Taču Pietiek ir droši zināms, ka tieši šajā lēmumā, kas atbilstoši valsts noslēpuma likumdošanai klasificēts kā „konfidenciāls”, pirmoreiz ir oficiāli fiksēta doma par jaunās ēkas telpu izmantošanu darbam ar valsts noslēpumu.
Tāpat Pietiek zināms, ka formulējumi šajā lēmumā ir ļoti neprecīzi un izplūduši, līdz ar to pat K. Pētersones vadītās dienesta izmeklēšanas komisijas materiālos norādīts – no šī lēmuma „izriet”, ka cokolstāva telpu būvniecības un labiekārtošanas process būtu bijis jāveic saskaņā ar Aizsardzības un drošības jomas iepirkumu likumu, lai nodrošinātu telpu statusa atbilstību likumam “Par valsts noslēpumu”.
Taču, tā kā šis prezidija lēmums ir bijis un joprojām ir klasificēts, ar to varēja iepazīties gan Saeimas kancelejas vadība, kurai bija pielaide valsts noslēpumam, gan J. Gulītis, kura amata aprakstā minēta „Saeimas kā kritiskās infrastruktūras objekta drošības pasākumu plānošana un īstenošana”, bet ne četras ierindas darbinieces – juristes, kurām šādas pielaides nav bijis un nav arī tagad.
Atsaucoties uz sākto kriminālprocesu un tiesvedību saistībā ar viņām jau noteiktajiem disciplinārsodiem, neviena no šīm juristēm nevēlējās Pietiek izteikties saistībā ar šiem faktiem. Taču Pietiek zināms, ka, apstrīdot šos sodus, viņas norādījušas uz faktu, ka līdz pat šim brīdim neviens Saeimas kancelejas Publisko iepirkumu un juridiskā atbalsta nodaļas darbinieks šo Saeimas prezidija lēmumu nav ne saņēmis, ne iepazīstināts ar tā saturu.
Tāpat Pietiek zināms, ka nevienam Publisko iepirkumu un juridiskā atbalsta nodaļas darbiniekam nav izsniegta speciālā atļauja pieejai valsts noslēpumam, līdz ar to arī nevienam no viņiem nav bijušas un vēl līdz šim brīdim nav tiesības zināt konfidenciālu dokumentu saturu.
Neizdarības un haosa likumsakarīgais turpinājums
Līdz ar to likumsakarīgi ir bijuši arī tālākie notikumi. 2015. gada martā Saeimas kancelejas direktors M. Steins ir oficiāli uzdevis „organizēt iepirkuma procedūru saskaņā ar Publisko iepirkumu likuma 8.2 panta sešpadsmitās daļas 2.apakšpunktu Saeimas ēkas Jēkaba ielā 6/8, Rīgā, projektu izmaiņu sakarā ar stāva plāna atzīmes – 2.900 pārplānošanas darbu veicēja izvēlei”.
Šī iepirkuma dokumentācijā ir atsauce uz to, ka 2014. gada 9. oktobrī Saeimas prezidija slēgtā sēdē nolemts veikt projekta izmaiņas Saeimas ēkā Jēkaba ielā 6/8, taču jau atkal izmaiņu projekta „Darba uzdevumā” nav bijis norāžu, ka cokolstāva telpām paredzēts noteikt valsts noslēpuma statusu.
Attiecīgi juristēm, kas bijušas iepirkuma komisijas sastāvā, nav bijis nekādas informācijas par jaunām prasībām attiecībā uz industriālā drošības sertifikāta nepieciešamību, – taču tas nav bijis traucēklis tieši viņas tagad „nozīmēt par grēkāžiem”.
Drošības policija saistībā ar sākto kriminālprocesu nekādu informāciju nesniedz, taču zināms, ka tā virzītājs ir izmeklētājs Aldis Višņevskis. Viņš skaļāku publicitāti ieguva 2015. gadā, atbilstoši politiskajam uzstādījumam cenšoties noskaidrot mediju informācijas avotus.
Autors: Lato Lapsa
Izsakiet savu viedokli komentāros un sekojiet mums Facebook un Twitter!