No kurienes gan nācis šis stereotips, ka latviešiem neesot humora izjūtas? Lūk, ir dibināta partija Gods kalpot Rīgai! Un ja tas nav viens asprātīgs nosaukums, tad Edmunds Sprūdžs nav biznesa vadības maģistrs. Redziet, latviešu karavīri saka Gods kalpot Latvijai, un zemessargi tā saka, un cilvēki, kad viņi saņem trīszvaigžņu ordeņus, arī tā saka. Bet partija ir uz pašvaldību vēlēšanām, speciāli Rīgas sarakstam, davai nosaucam Gods kalpot Rīgai! Ha-ha-ha!
Diezgan skeptiski uz jauno partiju skatās politologi, galīgi bez sajūsmas uzņem žurnālisti un eksperti. Tomēr, manuprāt, viņi nedaudz kļūdās un jaunajai partijai pašvaldību vēlēšanās ir stipri lielākas izredzes, nekā bukmeikeru prognozētās. Tam galvenais iemesls ir šīs partijas vadītājs Andris Ameriks.
Viņš neesot harizmātiska un spilgta personība, saka politologs Juris Rozenvalds. Un pilnīga taisnība politologam, tomēr viņš maldās, uzdodot šīs īpašības par kādu trūkumu. Paskatieties uz Latvijas politiķiem, kurus sabiedrība šobrīd pacieš vislabāk – no Valda Dombrovska līdz Andrim Bērziņam jeb tā dēvētajam prezidentam. Kas viņiem visiem kopīgs? Pilnīgs harizmas trūkums un absolūti pelēcīga personība. Mūsu kultūrvides īpatnība ir tāda, ka mēs savus politiķus gribam mazus un ne ar ko īpaši neizceļamus. Spilgtas personības raisa aizdomas un met visādas ēnas. Bet harizmātiski līderi te vispār nav redzēti kopš 1941. gada jūlija, kad Latviju, saskaņā ar leģendu, apciemojis nacistiskās Vācijas vadonis. No šāda aspekta Andrim Amerikam ir visi plusi un cerības.
Taisnība arī, ka Ameriks nav plašās sabiedrības masās pazīstama persona – par spīti faktam, ka viņš ar abām kājām stingri stāv iekšā politikā jau kopš 1993. gada. Toties labi pazīstams viņš ir šaurākās aprindās – tajās, kas strādā no politikas atkarīgos biznesos. Jāatzīst gan, ka tur viņu pazīst ar iesauku Divdesmitnieks. Vaicāsit, kas tā par tādu dīvainu iesauku? Nu, viena leģenda vēsta, ka tā saistīta ar otkata lielumu, kuru Ameriks, pilnīgā demokrātijas garā, noteicis visiem vienādu un nemainīgu – 20%. Vai tam var ticēt? Nezinu, bet tas arī nav svarīgi – kā jau minēju, par Ameriku liela tautas daļa nekā īpaša nezinās teikt, lai arī ir viņu ievēlējusi vairākās Saeimās. Un tas ir milzīgs pluss. Ar nelielu retušu Ameriks var izskatīties gandrīz vai pēc “jaunas sejas”. Tieši tā, kā vēlētājiem patīk.
Protams, partijai ir arī savi riski, tomēr tie nav saistīti ar Amerika personību. Pats lielākais risks jaunajai partijai ir izskatīties tieši pēc tā, kas tā ir – proti, Šlesera partija bez Šlesera. Un tas nu reiz ir imidža un sabiedrisko attiecību jautājums, bet imidžs, kā zināms, prasa lielu naudu, savukārt attiecības – pilnīgu pašatdevi. Ja vērtē pēc dibināšanas kongresa, tad Amerika partija nav gatava darbā ieguldīt ne vienu, ne otru. Neveikla aktu zāles atmosfēra, šķidrs koris, amatierisks dizains un desmit vērtības, uz kurām dibināta partija – mīlestība, patiesība, taisnīgums un tādā garā. Nu, vai nav asprātīgi? Nē, galīgi nav.
Kaut gan – varbūt arī tas nav mīnuss, bet visīstākais pluss. Vēlētāju prasības pa šiem laikiem tiešām nav augušas. Re, mūsu ekonomikas ministrs Daniels Pavļuts kādā intervijā runāja labā angļu valodā (viņš ir mācījies augstskolā ASV), un sabiedrībā jau sākas tīksma viļņošanās – kāds lepnums, kāds gods, beidzot šai tautai iemesls lepni izsliet galvu ir dots! Pie tādiem kritērijiem arī Ameriku var iztaisīt par gatavu valstsvīru. Galu galā, Rīgā stratēģiski svarīgāka ir krievu valoda, un tajā Ameriks runā brīvi, teju bez akcenta. Zadzis arī neko nav – vienmēr godīgi ņēmis to, kas pienācies pēc norunas. Ar īpašiem talantiem nelepojas, tātad lecīgs nebūs. Vienvārdsakot, ir visi priekšnoteikumi tīri ciešamam vēlēšanu rezultātam. Šajā gadījumā tas nozīmē sakasīt to drusciņu, kas Rīgā pietrūks Saskaņas centram.
Vairāk nekā citas partijas, šī būs atkarīga no savu reklāmistu veiksmes un talanta. Ar jebkādu politiku tai maz sakara. Un tieši tas padara šo projektu interesantu.
Vismaz novērošanai.
Autors: Nils Sakss