Žurnālists Vladimirs Jakovļevs jau gadu braukā pa visu pasauli un fotografē cilvēkus, kuri, neraugoties uz cienījamu vecumu, ir gandrīz vai labākā fiziskā un radošā formā nekā jaunībā.
Daudziem cilvēkiem vecums netraucē gūt panākumus dažādas dzīves jomās. Projekta varoņi ir aktieris, kurš uzsācis karjeru 82 gadu vecumā, 79 gadus veca modele, 68 gadus vecs izpletņlēcējs, kura kontā ir pasaules rekords, 95 gadus veca labdarības aktīviste, kas nodarbojas ar pilsētas alpīnismu un rokgrupa, kuras dalībnieku vidējais vecums ir 78 gadi. Žurnālists ne tikai fotografē, bet arī ieraksta nelielas video intervijas ar šiem cilvēkiem, un tās jau martā būs iespējams noskatīties jv.ru un projekta Сноб vietnē. Viņš plāno no fotogrāfijām un video sižetiem izveidot multimediju izstādi, kas apceļos piecas Eiropas pilsētas, bet pēc tam laist klajā grāmatu, kurā fotomateriāli būs papildināti ar stāstījumu par šiem unikālajiem ļaudīm.
Projekta ideja Jakovļevam radās pēc iepazīšanās ar budistu lamām. Viņš pievērsa uzmanību tam, ka lamas pat ļoti cienījamos gados joprojām lieliski izprot un izjūt dzīvi un cilvēkus. Toreiz viņš nodomāja, ka šī īpašība patiesībā arī ir viņu ilgās aktīvās dzīves noslēpums. „Cilvēka gadu skaitam ir mazāka nozīme, nekā viņa spējai līdz mūža beigām dzīvot spilgti un pilnvērtīgi, gūstot baudu no dzīves. Tāpēc es nolēmu atrast un nofilmēt ļaudis, kuriem tas ir izdevies,” – Jakovļevs stāsta.
Žurnālistam šķiet dīvaini, ka līdz pat šim laikam nav zinātnes ar nosaukumu „Māksla dzīvot”. Bērniem skolā māca fiziku, ķīmiju, bet tādas zināšanu bāzes, kas mācītu cilvēkam pareizi un laimīgi dzīvot, nav, lai gan to var uzkrāt un formalizēt: mēs visi taču atkal un atkal atkārtojam vienu un to pašu dzīves gaitu no dzimšanas līdz nāvei.
Šis projekts ir mēģinājums strukturēt laimīgas un ilgas dzīves pieredzi. Fotografējot ar dzīvi apmierinātus un dzīvi izgaršojošus sirmgalvjus, kurus par veciem pat grūti nosaukt, Jakovļevs būtībā mēģina reducēt laimīgu vecumdienu formulu. Par to, ka viņš jau būtu to atklājis, pagaidām ir pāragri runāt — projekts ir tikai pašā sākumā, tomēr publicistam jau ir kāda hipotēze laimīgu vecumdienu receptei. „Esmu pamanījis, ka visi mani varoņi ir īpaši labestīgi, viņi ir ļoti labi cilvēki”, viņš teic.
Andrejs Čirkovs, maratonists, 71 gads
Līdz piecdesmit divu gadu vecumam Andrejs Čirkovs vispār nenodarbojās ar skriešanu, bet tad nolēma pirmo reizi piedalīties maratonā. Kopš tā laika viņš ir pieveicis maratona distanci jau 165 reizes, bet viņa kopējais „noskrējiens” ir 99 000 kilometru. Andrejs Čirkovs ir iekļauts Ginesa rekordu grāmatā par maratona distanču pieveikšanu visos Zemeslodes kontinentos, tajā skaitā uz abiem Zemes poliem. Dienvidpolu Čirkovs „iekaroja” aizpērnā gada decembrī. Arī savu septiņdesmitgadi viņš nosvinēja ar maratonu, pieveicot distanci vienpadsmit stundās. Grāmatā „Skriešana palīdz” viņš sava gadagājuma cilvēkiem, kas gatavojas skriet garās distances, iesaka pievērst īpašu uzmanību iesildīšanās procesam. Jo vecāks cilvēks, jo ilgāk tam jāiesildās, citādi var gadīties traumas. Savā grāmatā Čirkovs daudzkārt atkārto: nekad nav par vēlu sākt skriet maratonu. Maratonists pierāda to ar savu piemēru: viņš gadā noskrien no divpadsmit līdz piecpadsmit maratonu un finišu sasniedz savās standarta četrās stundās.
„Skriet simts kilometru nedēļā ir kaifs, — smaida sirmais vīrs. — Cilvēka organisms izstrādā endorfīnu — prieka hormonu. Radošo profesiju pārstāvji — rakstnieki, mūziķi, aktieri — iedvesmas augstākajā punktā saņem to aptuveni tādās pašās devās kā mēs skrējiena laikā.”
Igors Goldmans, smagatlēts, zinātnieks. 77 gadi
Krievijas čempions, pasaules čempions smagatlētikā, aktīvs starptautisku sacensību dalībnieks. Septiņdesmit septiņu gadu vecumā viņš viegli paceļ 130 kilogramu „dzelzs”. Būdams biologs, Igors Goldmans ir smalki izpētījis cilvēka ķermeņa kustību mehāniku, lai izveidotu individuālu treniņu sistēmu, kuras mērķis ir izsargāties no traumām un uzlabot rezultātus. „Sports man ir eksperiments. Es vēlos pierādīt cilvēkiemcienījamos gados, ka sākt sportot nekad nav par vēlu. Es esmu parasts cilvēks, un viss, ko daru, ir pa spēkam jebkuram. Turklāt 70 gadi ir vecums, kad par kļūdām vairs nav jānorēķinās,”— Goldmans teic. — Ja ķermenis bez fiziska darba aptaukojas, tad smadzenes bez intelektuālas piepūles iztukšojas, bet, ja cilvēkam nav skaidra un nozīmīga mērķa, viņa vēlmes apdziest. Un tad tu esi vecs.” Igors Goldmans negaida vecumu. Turklāt viņš negaida to aktīvi.
Droši vien tāpēc viņam ir izdevies uzsākt interesantāko savas zinātnieka karjeras daļu jau pēc došanās pensijā: Goldmans ir ķēries pie jaunas tēmas mūsdienu zinātnē — transgēnu dzīvnieku radīšanas. Tagad viņš ir KZA Gēnu bioloģijas institūta Transgēnu bankas direktors, viņa vadībā strādā jaunu zinātnieku kolektīvs. Pēc 60 gadu sasniegšanas Goldmans ir atklājis sev arī jaunu vaļasprieku — publicistiku. Viņš raksta literatūrzinātniskus rakstus žurnālam „Junostj”, ir sagatavojis izdošanai grāmatu „Staļina nāves noslēpums”.
Jegors Mišustins, svarcēlājs. 81 gads
Starptautiskās klases sporta meistars ir iekļuvis Krievijas rekordu grāmatā kā sportists, kurš ieguvis visvairāk pasaules čempiona titulu svarcelšanā vecuma grupā no 80 līdz 84 gadiem. Viņš dzīvo Baltkrievijas pilsētā Koročā. Bijušais fizkultūras skolotājs tagad strādā par šaušanas sporta instruktoru DOSAAF šautuvē, bet savam priekam nodarbojas ar svarcelšanu. Divās minūtēs viņš ar vienu roku 60 reižu paceļ astoņu kilogramu svaru bumbu.
Lai saglabātu labu fizisko formu, viņš iesaka nepievērst uzmanību sīkām nepatikšanām. „Es laikam turos līdz pat šim laikam tāpēc, ka visu dzīvi esmu centies nenervozēt nieku dēļ. Nedrīkst nolaist rokas, citādi drīz vien nonāksi viņsaulē,” Jegors teic.
Greisa Kuka (Grace Cook), rokmūziķe. 84 gadi
Britu masu mediji dēvē viņu par “velneni ar ģitāru”. Patiesi, šī Londonas iedzīvotāja pārspēj jebkuru divdesmitgadnieku, kurš uzskata sevi par britu roka monstru. Viņas mūziķes karjera sākās pirms vairāk nekā septiņdesmit gadiem. Šodien Greisa ceļo pa pasauli grupas The Zimmers sastāvā. Tās dalībnieku vidējais vecums ir 78 gadi. Viņa valkā Vivjenas Vestvudas kleitas, dejo, dzied un labprāt sniedz koncertus, lai atbalstītu grupas kārtējo albumu. Katram viņas video YouTube ir vairāk nekā miljons skatītāju.
Tāpat kā pārējie The Zimmers dalībnieki Greisa objektīvi novērtē realitāti, sakot, ka tā ir „reliktu” grupa, par kuru, protams, var smieties, bet labāk ir pasmieties kopā ar to. Uz skatuves Greisa pilnīgi pārvēršas: filmēšanas laikā viņa dejoja, graciozi žonglējot ar spieķīti. Vēlāk noskaidrojās, ka ikdienā viņai šis pats spieķītis lieti kalpo atbalstam ejot.
Balbarlama, budistu mūks, ārsts, 85 gadi
Gelegs-Balbar-lama ir dzimis 1926. gadā Burjatijas ciemā Zugalaja. 1930. gadā viņa ģimene bija spiesta bēgt uz Ķīnu. Tur zēnu atdeva klostera universitātē „Damba Dardžiling”, kur viņš deva mūka solījumu un aizstāvēja maģistra grādu budisma filosofijā. Ķīnas revolūcijas laikā, kad budisti tika vajāti, viņš apguva tibetiešu medicīnu un strādāja par ārstu Hailaras pilsētas klīnikā. Pirms divdesmit viena gada Balbarlama atgriezās Burjatijā. Tagad viņš ir Hambolamas (Burjatijas budistu garīgās pārvaldes galvas) padomnieks.
Kopš desmit gadu vecuma, kad lama deva mūka solījumu, viņš ievēro stingru režīmu. Viņa rīts sākas pulksten sešos, lielāko dienas daļu viņš meditē un studē budisma filosofiju. Divdesmit gadu garumā Balbarlama ir nodarbojies ar sarežģītām fiziskām tehnikām, kuras tibetiešu tradīcijā dēvē par „cam” — „lamu deju”. Tie ir sarežģīti dejas pa, dejotāju tērpi ir ļoti smagi — maska vien sver ap deviņiem kilogramiem. Tagad Balbarlama vairs nepraktizē „cam”, taču joprojām no sešām līdz astoņām stundām dienā nodarbojas ar meditāciju.
Balbarlamas nepārtrauktais mediķa stāžs ir vairāk nekā 50 gadu. Pēdējā laikā viņš dzīvo un strādā Maskavā. Viņš uzskata, ka šajā pilsētā ir laba enerģētika. Lama ciena eiropiešu medicīnu — tikai tā spējot atbrīvot cilvēku no tādām slimībām kā vēzis, cukura diabēts vai tuberkuloze. Tibetas medicīna tiek ar tām galā tikai slimības sākumā. Viņš uzskata, ka nevajag ignorēt potes, tajā skaitā — pret gripu.
Uz jautājumu „Kāpēc ilgi jādzīvo?” Balbarlama atbild: „Budistu tradīcijā ir tā: ja tu esi piedzimis cilvēka veidolā, tad tas ir augstākais labums, un cilvēka ķermenis ir instruments, kas jāizmanto. Buda ir teicis: „Lai ilgi dzīvo tie cilvēki, kuri dara labus darbus, bet tie, kas dzīvo nepareizi un grēko, saņems pēc nopelniem. Mūkiem ilgā dzīve ir nepieciešama karmas uzlabošanai, lai izrautos no reinkarnācijas loka — sansaras.”
Džons Lovs (John Lowe), baletdejotājs. 90 gadi
Brits Džons Lovs ir strādājis par mākslas skolotāju, viņš ir Otrā pasaules kara veterāns un japāņu militāro nometņu bijušais ieslodzītais. Ar klasisko baletu Lovs sācis nodarboties 79 gadu vecumā. Tagad viņš dejo teātra „Lantern” baleta trupā un uzstājas tādās izrādēs kā Prokofjeva „Akmens zieds” un Štrausa „Mākslinieka dzīve”.
Lovam ir vienpadsmit mazbērnu. Viņš pievērsās baletam, kad viņa meita saņēma profesionālas dejotājas diplomu. Vispirms viņam gribējās iemācīties dejot čečotku. To viņš ātri apguva un pievērsās klasiskajam baletam. Tagad Džona Lova grafiks ir šāds: trīs reizes nedēļā —mēģinājumi teātra studijā, katru dienu rīta vingrošana — nodarbības pie baleta stieņa. Džona Lova pasniedzēja Helēna Petita uzskata, ka dejotājs ir lieliskā fiziskā formā, un, ja vien viņa dzīve būtu veidojusies citādi, Lovs būtu kļuvis par baletdejotāju daudz agrāk. „Protams, viņš nelec tā, kā viņam gribētos, taču tam, kā viņš to dara, ir noteikts stils, un tas ir ļoti pievilcīgi,” — viņa atzīst.
„Es vienmēr esmu gribējis dejot un nolēmu, ka mācīties nekad nav par vēlu! Man izdevās, un tā ir lieliska sajūta,” — Džons Lovs saka.
Aleksandrs Rozentāls, kalnu slēpotājs un aktieris. 95 gadi
Rozentāls aizrāvās ar kalnu slēpošanu piecpadsmit gadu vecumā, un līdz pat šim laikam viņam šī nodarbe nav apnikusi. Viņš slēpo katru nedēļu visu gadu (vasarā — slēgtā kalnu slēpošanas kompleksā). Viņa aktiera stāžs ir stipri mazāks. Aktiera karjeru viņš, pēc izglītības inženieris, uzsāka pēc aiziešanas pensijā 71 gada vecumā, kad nejauši nokļuva kinostudijas „Mosfiļm” uzņemšanas laukumā. Kopš tā laika viņš jau vairāk nekā divdesmit gadu spēlē profesionālā teātrī. Pirmos desmit gadus viņš bija Viktora Sadovska studijas un Centrālā mākslas darbinieku nama teātra aktieris, bet pēc tam strādāja teātrī «111» un Centrālā skolotāju nama teātra trupā.
Jautāts, kā uzturēt sevi tonusā, Aleksandrs Rozentāls atbild: „Jāgūst prieks un bauda no visa, ko dari, jābūt labvēlīgam pret cilvēkiem.”
Dorisa Longa (Doris Long), pilsētas alpīniste. 95 gadi
Dorisa Longa divdesmit gadus vadīja dzīvnieku patversmi un 1984. gadā par savu darbību tika apbalvota ar Britu impērijas ordeni. Pirms desmit gadiem viņas labdarībā sākās jauns etaps. 85 gadu vecumā Dorisa Longa izklaidējoties nolēma nokāpt lejā no divdesmit metru augstas klints. Viņai tas iepatikās. Cilvēkiem, kas bija šā pasākuma liecinieki, arī tas ļoti patika. Kopš tā laika viņa veic divas trīs nokāpšanas gadā, piesaistot milzīgi daudz skatītāju. Ar sava jaunā vaļasprieka palīdzību Dorisa Longa vāc līdzekļus vietējām labdarības organizācijām: hospisiem, slimnīcām, invalīdu palīdzības asociācijām. „Esmu nolēmusi, ka darīšu to līdz simt gadu vecumam, bet tad gan došos atpūtā,” — viņa paziņoja pēc kārtējās nokāpšanas. Pērnā gada maijā Dorisa Longa un populārais britu radioraidījumu vadītājs Kriss Evanss veica labdarības nokāpienu no septiņdesmit metru augstuma. Pēc tās Kriss, kurš ir vairāk nekā divas reizes jaunāks par Dorisu, ierakstīja savā blogā: „Es to izdarīju. Man sāp visi muskuļi, un es nespēju aptvert, kā kaut ko tādu spēj Dorisa. Viņa ir satriecoša: bez viņas palīdzības es nebūtu to paveicis”. Desmit gadu laikā Dorisa Longa ir veikusi aptuveni divdesmit šādu kāpienu un ir iekļauta Ginesa rekordu grāmatā. „Es nekad neizjūtu bailes un lepojos, ka mans piemērs palīdz mainīt priekšstatus par padzīvojušiem cilvēkiem.”
Jautāta, kā viņai izdodas izskatīties vismaz par divdesmit gadiem jaunākai, viņa teic: ”Tas nav sarežģīti.Vienkārši man garšo labs ēdiens, un es nekad neesmu ne dzērusi, ne smēķējusi.” Tomēr Dorisas Longas galvenā jaunības recepte ir pēc iespējas vairāk palīdzēt tiem, kam nepieciešams atbalsts, un vienmēr darīt cilvēkiem to, ko tu pats vēlies sagaidīt no viņiem.
Faudža Singhs (Fauja Singh), maratonists. 100 gadi
1992. gadā Faudža Singhs savā dzimtenē Indijā apglabāja sievu un dēlu un pārcēlās uz dzīvi Londonā pie otra dēla. Britu vecākās paaudzes dzīvesveids pārsteidza viņu: „Vairums cilvēku ēd treknu pārtiku, gandrīz nekustas, sēž mājās vai ceļo ar automašīnām. Nav brīnums, ka viņi nejūtas veseli.” Faudža sāka nodarboties ar skriešanu, nemaz nedomājot ar kādu sacensties. Vēlāk viņš sastapa treneri Harmanderu Singhu, kurš 70-to gadu beigās bija viens no Lielbritānijas spēcīgākajiem garo distanču skrējējiem. Harmandera vadībā Faudža sagatavojās 2000. gada Londonas maratonam. Viņam tobrīd bija deviņdesmit viens gads. Maratonu viņš pieveica sešās stundās un piecdesmit četrās minūtēs. Turpmākajos desmit gados viņš sasniedza divpadsmit pasaules, Eiropas un Lielbritānijas rekordus. 2004. gada Olimpiādē Atēnās Faudža bija to vidū, kuri nesa lāpu uz Olimpu. Tajā pašā gadā Adidas viņam par godu izlaida botas, un deviņdesmit četrus gadus vecais Faudža kļuva par uzņēmuma reklāmas kampaņas seju. Visus līdzekļus, ko viņš iegūst no savām uzvarām, šis vīrs atdod labdarības organizācijām. Faudža uzskata, ka, tā kā nevarēs paņemt balvu fondu līdzi savā nākamajā dzīvē, tā jāsadala tiem, kam nauda ir vajadzīga te un tagad.
Par saviem dzīves plāniem viņš saka: „Es nepārstāšu skriet līdz nāvei. Tā ir Dieva griba. Šodien Dievs vēlas, lai es kļūstu par pasaulē vecāko maratonistu. Visu, ko mēs darām, ir noteicis Visaugstākais, tāpēc es esmu tikai viņa kareivis un daru tā, kā viņš liek.”
Basters Martins (Buster Martin), automašīnu mazgātājs, bundzinieks. 104 gadi
Visu savu apzinīgo dzīvi Basters Martins ievēro stingru „sportisku” režīmu –— katru dienu nopīpē duci cigarešu un izdzer septiņas astoņas pintes alus. Tomēr viņam nekad nav nācies ņemt slimības lapas. Viņš nekādos apstākļos nekad nav izlaidis nevienu darba dienu. Martins ir strādājis par militāro instruktoru fiziskās sagatavošanas jomā un par melnstrādnieku tirgū, viņa darba stāžs ir gandrīz sešdesmit gadu. Martins vienmēr ir uzskatījis, ka jāsaglabā laba fizisko forma, un ir uzturējis to ar ikdienas treniņiem, alu un cigaretēm.
Tagad Basters Martins ceļas piecos no rīta un ik dienas kājām mēro vairākas jūdzes līdz birojam, kur strādā par automašīnu mazgātāju. Simt viena gada vecumā viņš kļuva par Londonas maratona vecāko dalībnieku, pieveicot distanci gandrīz desmit stundās. Kāpēc viņam tas vajadzīgs? „Kādam mana vecuma cilvēkam taču beidzot bija jāsasniedz šis rekords! Patiesībā gan rekords nebija pašmērķis, es tikai gribēju pierādīt, ka arī padzīvojuši cilvēki kaut ko spēj,” — viņš stāsta. Tomēr Basters Martins kļuva par maratona sensāciju — par viņu rakstīja visas avīzes. Viņš pats izliekas, ka nesaprot, kāpēc viņa persona tik ļoti piesaistījusi masu mediju uzmanību. Tiesa, Martins atzīst, ka viņa dzīvē ir pārsātināta ar notikumiem, Izņemot aizraušanos ar skriešanu, alu un darbu, Martins spēlē bungas ansamblī The Zimmers, kura dalībniece ir arī jau minētā Greisa Kuka. Martins izmēģināja sevi bundzinieka lomā simt gadu vecumā, un atklāja, ka viņam tas labi padodas. Kopā ar grupas The Zimmers kolēģiem viņš ierakstīja The Who kaverversiju ar nosaukumu „Paaudze”; relīzes gadā viņi britu topos pakāpās uz divdesmit sesto vietu.
Lēmumu izmēģināt savus spēkus mūzikas jomā Basters Martins komentē šādi: «Es nekad nebiju spēlējis bungas! Bet viss kādreiz notiek pirmo reizi. Cilvēks nevar būt par vecu, lai izmēģinātu kaut ko jaunu.”
Arī mīlēt sievietes nekad nav par vēlu: filmēšanas laikā Basters Martins aizrautīgi flirtēja ar jauniņo producenti.
Izsakiet savu viedokli komentāros un sekojiet mums Facebook un Twitter!
Avots: Snob