Stīvs Džobss – ASV informācijas tehnoloģiju giganta “Apple” līdzdibinātājs, miris 2011.gadā, 56 gadu vecumā.
Neprāši, kas domā, ka viņu spēkos ir mainīt pasauli, beigu beigās to patiešām izmaina.
Vai jūs gribat visu atlikušo dzīvi tirgot limonādi, vai arī jūs vēlaties gūt iespēju mainīt pasauli?
Radošums — tas ir lietu kopums. Kad jūs jautājat radošiem cilvēkiem, kā viņi to vai citu paveica, viņi jūtas mazliet vainīgi, jo viņi neko tādu īpašu nemaz nav darījuši. Viņi to vienkārši saskatīja.
Mans tēvs Pols bija brīnišķīgs cilvēks. Viņš nebija augstās skolās gājis. Otrā pasaules kara laikā viņš dienēja krasta apsardzē un pārsvieda ģenerāļa Patona karaspēku; man šķiet, ka viņš vienmēr iekūlās nepatikšanās, un viņu nepārtraukti pazemināja par ierindnieku.
Mamma iemācīja mani lasīt, vēl pirms es sāku iet skolā. Kad es tur nokļuvu, man gribējās darīt tikai divas lietas. Man gribējās lasīt grāmatas un ķert tauriņus. Skolā man nācās sastapties ar to, ar ko nekad līdz tam nebiju sastapies — ar nepieciešamību pakļauties, un man tas nepatika. Man tika uzspiestas autoritātes, un no manis tik tikko neizdauzīja visu manu zinātkāri.
Skolā man bija garlaicīgi, un es tur sarīkoju visīstāko teroru. Mēs novedām mūsu skolotāju līdz kliņķim, laižot klasē pūķi un spridzinot „bombočkas”.
Vienu no galvenajiem savas dzīves svētajiem es satiku ceturtajā klasē. Hillas kundze pasniedza man matemātikas uzdevumu krājumu un lika man tos mājās atrisināt. Par to viņa man apsolīja piecus dolārus un milzīgu ledeni. Neviens līdz tam to nebija darījis, un, protams, es uzdevumus atrisināju. Hillas kundze ar saldumiem un naudu faktiski nopirka manu vēlmi mācīties. Esmu pārliecināts par visiem simts procentiem, ka, ja nebūtu bijusi Hillas kundze un vēl pāris cilvēku, es būtu nonācis ķurķī.
Es esmu adoptēts un ļoti mīlu savus audžuvecākus, bet kādā brīdī man sagribējās uzzināt, kas ir mani bioloģiskie vecāki, un es sāku viņus meklēt. Tas prasīja daudzus gadus.
Es gribēju satikt savu bioloģisko māti, lai pārliecinātos, ka viņai viss ir kārtībā, un pateikt paldies par to, ka viņa neveica abortu.
Maniem bioloģiskajiem vecākiem bija viens noteikums: audžuvecākiem bija mani jāizglīto, neraugoties ne uz ko. Mani vecāki ir strādnieku šķiras; viņiem nebija ne jausmas, kā spēs apmaksāt manu izglītību, bet viņi apsolīja. Viņiem bija grūti, bet viņi to paveica. No universitātes mani izmeta pēc gada.
Kad man bija divpadsmit, es piezvanīju Bilam Hjūletam (Hewlett-Packard dibinātājs — red.), kurš tobrīd dzīvoja Palo-Altā. Es viņa telefona numuru vienkārši atradu telefongrāmatā. Viņš pacēla klausuli, un es teicu: „Labdien! Mani sauc Stīvs Džobss. Man ir 12 gadi, un es te taisu frekvences mērītāju. Man ir nepieciešamas detaļas”. Viņš ar mani runāja apmēram 20 minūtes, pēc tam piešķīra man detaļas un vasaras darbu Hewlett-Packard. Man bija jāstāv pie konveijera un jāliek kopā frekvenču mērītāji. Es jutos kā paradīzē.
Es atceros savu pašu pirmo darba dienu — entuziasma manī bija pārpārēm; man norīkoja darbaudzinātāju vārdā Kriss. Es viņam teicu, ka vairāk par visu man patīk darboties ar elektroniku. Bet viņš teica, ka viņam vairāk par visu patīkot kniebties. Jā, tovasar es uzzināju daudz jauna.
Strādājot Hewlett-Packard es pirmo reizi redzēju datoru Hewlett-Packard 9100. Tas bija tikpat liels, cik čemodāns. Un es uzreiz tajā iemīlējos.
Esmu laimes luteklis — es agri dzīvē atradu nodarbošanos, kas man patīk. Mēs ar Vozu (Stīvs Vozņaks, Apple līdzdibinātājs – red.) izgudrojām Apple manu vecāku garāžā, kad man bija 20 gadu. Desmit gadus vēlāk no firmas ar biroju garāžā Apple pārvērtās divus miljardus dolāru vērtā kompānijā ar 4000 cilvēku lielu darbinieku skaitu agrāko divu vietā.
Apple — tā nav kompānija, kurai resursu ir vairāk nekā visām citām pasaulē. Mēs gūstam panākumus, rūpīgi izvēloties zirgu, uz kuru likt likmes. Mēs esam planētas pats lielākais startaps.
Mums ar Vozu ļoti patika Boba Dilana poēzija, un mēs pavadījām daudz laika, prātuļojot par to. Tā ir Kalifornija. Šeit var dabūt svaigu LSD no Stenfordas. Var pavadīt augu nakti pludmalē kopā ar savu meiteni. Kalifornijā valda eksperimentu un atklājumu gaisotne, visi ceļi vaļā jaunām iespējām.
Mums abiem interesēja datori, un mums abiem bija laba humora izjūta. Mēs abi kopā izāzējām veselu varzu cilvēku. Reiz Vozs piezvanīja uz Vatikānu un stādījās priekšā kā Henrijs Kisindžers. Viņi jau grasījās nakts vidū modināt Romas pāvestu, kad saprata, ka Vozs nav Henrijs Kisindžers.
Pats galvenais izglītībā ir personība – cilvēks, kurš prot iekvēlināt jūsos zinātkāri, kurš baro jūsu zinātkāri; datori to jums nevar sniegt.
Grāmatās brīnišķīgs ir tas, ka tu vari izlasīt to, ko rakstījis Aristotelis. Taču grāmatu problēma ir tā, ka tu nevari uzdot jautājumu Aristotelim.
Es iemainītu visas savas tehnoloģijas pret vienu vakaru kopā ar Sokrātu.
Es nekad neesmu šķirojis māksliniekus, zinātniekus vai inženierus. Man viņi visi ir cilvēki, kas pa dažādiem ceļiem iet uz vienu mērķi — izteikt to, ko viņi saprot ar patiesību, lai citi to varētu izmantot.
Mēs radījām Mac paši sev. Tiesības spriest, vai tas ir labs vai nē, mēs piešķīrām paši sev.
Ļoti bieži cilvēki nezina, ko paši grib, kamēr tu to viņiem neparādi.
Dizains — tas ir tāds amizants vārds. Daži cilvēki domā, ka dizains — tas ir tas, kā produkts izskatās; bet, ja parok dziļāk, patiesībā stāsts ir par to, kā tas darbojas.
Es biju nepiekāpīgs savā lēmumā aizvākt ventilatoru no iMac — nav ērti strādāt ar datoru, kurš visu laiku dūc.
Es vienmēr esmu uzskatījis par daļu sava darba panākt, lai manā kompānijā strādātu tikai labākie. Atšķirība starp sliktu taksometra vadītāju, kad jums ir jānokļūst otrā Manhetenas galā, var būt viens no diviem: viens jūs aizvedīs 15 minūtēs, bet otrais – pusstundā. Nozarē, kurā strādāju es, atšķirība starp labu un sliktu darbinieku var būt simts pret viens. Esmu secinājis, ka ne tikai programmēšanā, bet arī visā citā, ko tu dari, vajag iet līdzi labākajiem cilvēkiem pasaulē.
Ir sāpīgi, ja nākas atbrīvoties no cilvēkiem, kas nav labākie savā profesijā; tomēr dažreiz tieši tas ir mans darbs: atbrīvoties no cilvēkiem, kas netiek galā ar darbu. Es vienmēr esmu centies to izdarīt humāni.
Bilam (Microsoft dibinātājs Bils Geits — red.) klibo iztēle — viņš nekad neko nav izgudrojis, vienkārši bezkaunīgi zadzis idejas no citiem. Viņa redzesloks būtu plašāks, ja viņš jaunībā būtu kādu reizi nomēģinājis skābi vai pabijis ašramā.
Mēs saņemam daudz vēstuļu ar lietotāju atsauksmēm par to, ka iTunes ir viņu mīļākā Windows programma. Tas ir apmēram tas pats, kas ellē iedot kādam ledusaukstu ūdeni.
Ja tev ir daudz vairāk naudas, nekā tu vari dzīvē iztērēt, — tā ir liela atbildība. Es jūtu, ka man tā ir jātērē. Problemātiski ir saprast, kā šos līdzekļus investēt pasaulē: vai vienkārši izdalīt vai šīs investīcijas padarīt par savu vērtību atainojumu.
Iztērēt naudu ar jēgu ir daudz grūtāk nekā to nopelnīt.
Veiksmīgi uzņēmēji no neveiksminiekiem atšķiras vienīgi ar spītību. Reizēm ir tik ļoti žēl, ka daži ātri padodas. Bet es viņus par to nenosodu.
Jums ir jābūt idejai, vai problēmai, vai kļūdai, kuru jūs gribat izlabot, — kaut kas, ar ko jūs esat apsēsts. Citādi jums nepietiks uzstājības, lai izturētu līdz galam.
Reizēm dzīve jums sit ar ķieģeli tieši pa galvu. Bet nezaudējiet ticību. Es esmu pārliecināts, ka tikai sava darba mīlestība man ir palīdzējusi tikt uz priekšu.
Supermenu nav. Viss nozīmīgais un liktenīgais tiek radīts komandas darbā.
Gadiem ejot, es esmu pārstājis pirkt daudzas lietas tikai tāpēc, ka tās man tagad šķiet muļķīgas.
Ja runājam par ticēšanu Dievam, tad es kaut kur par 50 procentiem ticu viņam, bet par 50 neticu.
Intuīcija — tas ir kaut kas ārkārtīgi spēcīgs, daudz spēcīgāks nekā intelekts.
Man nav svarīgi būt pašam bagātākajam cilvēkam kapsētā. Likties gulēt un domāt, ka šodien tu esi paveicis kaut ko brīnišķīgu, — lūk, kam ir nozīme.
Mēs esam šeit tāpēc, lai atstātu pēdas Visumā. Jo kāpēc gan citādi mēs šeit esam?
Es vienmēr būšu saistīts ar Apple. Es ceru, ka manas dzīves pavediens un Apple pavediens savīsies kopā, veidojot kaut ko līdzīgu gobelēnam.
Nāve — labākais dzīves izgudrojums.
Oh wow, oh wow, oh wow.
Avots: internetā publicētās intervijas