Tas ir vienkārši smieklīgi! – sauca Gundars Rēders savā trešdienas raidījumā – smieklīgi, cik maz ir izdarīts! Un auditorija krata galvas – sašūtošā piekrišanā – cik valdība maz dara, lai Latvijā dzimtu bērni. Uz podesta krata galvu arī oficiālais valsts dzimstības veicinātājs Imants Parādnieks – virziens esot uzņemts pareizais, viņš saka, drīz sākšot dzimt, biršot ārā kā zirņi no pāksts, bet daudz gan vēl esot jādara, tas gan, darāmā šajā jomā vēl daudz. Tomēr publiku tas neapmierina – māmiņas uzstājas, studenti uzstājas, pētnieki uzstājas un daži kungi gados pāri reproduktīvajam vecumam arī uzstājas: visiem ir viedoklis, kas valstij jādara, lai dzimtu bērni. Visādi nodokļi, atlaides, shēmas un nezin kādas attīstības programmas. Vienīgi vēl pietrūka prasīt, lai valsts (teiksim, Imanta Parādnieka personā) apmeklētu katru pāri dzīvesvietā, uzklātu tiem gultu, ielietu glāzi vīna un tad vēl drošības pēc iestutētu visu pareizajās vietās – citādāk latvieši bērnus netaisīs, demogrāfijas krīze nelabosies, sabrauks imigranti un pārējo stāstu jūs jau zināt.
Nu, atvainojiet – no visām pārspīlētajām gaidām un prasībām, ko post-padomju teritorijā ļaudis raduši izvirzīt pret valsti, prasība palielināt dzimstību ir viena no absurdākajām. Lai nu kas, bet tas tiešām ir kas tāds, ar ko pilsoņiem vajadzētu spēt tikt galā pašiem. Turklāt, izvirzot demogrāfijas veicināšanu par prioritāti (kādu no ļoti daudzajām), vesels bars politiķu var jāt uz dzimstības jautājuma atspērušies, tā vietā lai runātu par kādu reālistisku jautājumu. Jo būsim nu godīgi paši pret sevi – ne jau aiz nodokļu atlaidēm cilvēki izvēlas laist pasaulē bērnus. Un ne jau tādēļ, ka pašvaldībā būtu problēmas ar dārziņiem, cilvēki atsakās no šādas izvēles. Mani tiešām neviltoti interesē, ko domā visi tie demogrāfijas komisiju veicinātāji? Vai to, ka latviešu virtuvēs norisinās šādi dialogi:
– Dārgais, valdība nolēmusi samazināt nekustamā īpašuma likmi par katru bērnu ģimenē. Nāc, taisīsim vienu!
– Ne tik strauji, dārgā! Vēl nav sakārtots jautājums par nodokļu atlaidēm pēc bērna piedzimšanas. Skatīsim šo priekšlikumu nākamajā ceturksnī.
Valsts spēja ietekmēt savu pilsoņu vairošanās paradumus ir stipri apšaubāma. Neieslīgsim nemaz labi zināmajās patiesībās par eiropiešu dzimstības kopējo sarukumu. Un visām tām kulturoloģiskajām lietām post-modernajā rietumu pasaules kārtībā. Paņemsim vienkāršo latvieti – un vienkāršais latvietis nekad nav bijis īpaši vaislīgs. Patiesībā, mēs jau Cariskajā Krievijā bijām slaveni ar gandrīz vai zemākajiem dzimstības rādītājiem impērijā. Vēl Pirmais pasaules karš nebija sācies, kad šeit jau dzima mazāk bērnu, nekā vajadzīgs paaudzes nomaiņai. Bet sešdesmitajos gados mums vispār bija viens no zemākajiem dzimstības cipariem visā pasaulē (un toreiz skolas dārdzība vai transporta izdevumi nebija jūtamākā problēma).
Tādos līmeņos tas cipars turējies neatkarīgi ne no iekārtas, ne iedzīvotāju garastāvokļa, ne valsts atbalsta (2006. gadā dzimstības koeificents neko daudz neatšķiras no 1960. gada). Skatīsimies patiesībai acīs – latvieši nekad nav bijuši daudzbērnu mīļi, un nekad arī nebūs. Vienalga, kādus vairošanās pasākumus iecerējis Parādnieks un cik miljonu naudas tiem arī tiks nogrūsts. Ne nodokļu atlaižu dēļ dzimst bērni. Un ne valsts stratēģiskās politikas dēļ. Tie var palīdzēt tikai noturēt jau esošos bērnus, un tas jau pavisam cits stāsts.
Jocīgi, ka starp visiem daudzajiem priekšlikumiem, ko tik valstij vajadzētu darīt dzimšanas labā, neviens neieminējās, ko pašiem cilvēkiem nevajadzētu darīt. Proti, nevajadzētu taisīt tik vājprātīgi daudz abortu. Tas galīgi nav normāli, ja uz 1000 bērniem, kuriem šeit ļauts piedzimt, 574 tiek noslaktēti. Kaut izglābjot katru trešo no viņiem mēs būtu atrisinājuši savu demogrāfijas problēmu gadiem uz priekšu. Nu ja – bet visādi muldēt par hipotētiskiem bērniem, protams, ir stipri patīkamāk, nekā domāt, kā paglābt jau reāli esošus.
Un muldēšana ir tiešām aizgājusi. Nacbloks sludina piešķirt papildus vēlēšanu balsis par katru bērnu. Izjūtot dziļāko cieņu pret Andra Šķēles politiķa ģēniju, kurš ir sākotnējais šīs idejas autors, tomēr jāsaka – tas nu gan ir pilnīgs Lunaparks. Viena lieta, ka tas padara par farsu visu demokrātijas pārstāvniecības ideju. Vēl viena, ka tā ir pilnīgi klaja diskriminācija – mēs līdzvērtīgi varētu vākt nost balsis, piemēram, par piederību kādai valstiski neizdevīgai reliģijai vai minoritātei. Un tad vēl jautājums – kas tas par nenormālu nopelnu, atvainojiet, pietaisīt pilnu pasauli ar bērniem? Es saprastu, ja mana balss būtu zemāk novērtēta nekā tāda cilvēka, kurš ir labāk par mani izglītots vai vairāk samaksājis nodokļus šai valstij. Bet ja es dotos vēlēt, teiksim, uz Jūrmalas iecirkni, bet tur katrs romu tautības pārstāvis no Kauguriem būtu četrkārt vai pieckārt pārāks par mani, jo viņam ir romu kultūrai raksturīgie vairāki bērni, tad, atvainojiet, – tādā demokrātijā es kaunētos piedalīties.
Starp žurkām ir novērots fenomens – sajūtot bojāejas draudus, tās uzsāk nešpetnu vairošanās maratonu. Ielieciet būrītī vienu beigtu žurku un pārējās nekavējoties metīsies viena otrai virsū, lai radītu pēcnācējus. Cits fenomens novērots nomaļās ASV mazpilsētās – pēc ilgstošiem strāvas padeves traucējumiem novēro dzimstības pieaugumu. Tas Imanta Parādnieka vaislas komisijai, tā teikt, iedvesmai. Jo šobrīd ar to auglību ir pavisam švaki. Kā jau pie latviešiem tas bijis. Vienmēr.
Autors: Nils Sakss