Kārlis rūpīgi slēpj no citiem savus noslēpumus. Arī no sievas, protams. Kārlim gan ļoti kārojas uzzināt citu mazos noslēpumus. Tāpēc viņš uzmanīgi uzklausa tenkas darba vietas pīpētavā vai ballītēs.
Kārlis domā, ka viņa mazie noslēpumi ir jauki, tie sniedz prieku, baudu un nedarba sajūtu. Savukārt citu tamlīdzīgas izpriecas nekādā gadījumā nevar būt jaukas. Tie citi dara slikti, ja internetā meklē nedarbu biedrus un biedrenes. Tāpēc jau Kārļa galvā iezogas šaubas, vai tik viņa nedarbiņi tomēr arī nav kas nelāgs. Tāpēc viņš uzklausa un izplata tālāk tenkas par darba kolēģu mazajiem noslēpumiem, kam nu jau norauts noslēpuma plīvurs. Piedaloties apspriešanās, viņš demonstratīvi klāsta par savu morālo stāju, kuru neapēno neviens netiklības mākonītis. Kārlis ir ļoooti uzmanīgs: ar darba kolēģēm nesaietas, atsaucoties uz interneta sludinājumiem ievēro visstingrāko konspirāciju. Pats nekad neievieto sludinājumus, rūpīgi maina emailu adreses un vēl visādi citādi izdarās.
Iespējams, ka viņam spiegu spēles pat sagādā lielāku baudu nekā paša mērķa sasniegšana. Kārlis patiesībā arī neko labu nedomā par tām sievietēm, ar kurām satiekas. Jo tās ir „citi”, bet citiem mazie noslēpumi ir „netīri”.
Reizēm Kārlis sapinas savā nostājā pret sevi un citiem. Tad viņš sajūtas vainīgs. Tiklīdz viņš sajūtas vainīgs, paliek dusmīgs. Dusmīgs uz sievu, darba kolēģiem un, protams, valdību. Dusmas tik un tā nenes atvieglojumu un Kārlis visu to neizprotamo mudžekli nostumj dziļākajā apziņas nostūrī un dzīvo tālāk. Tiesa, viņa apziņā jau sakrājies paprāvs skaits mudžekļu. Kas notiks, kad vairs nebūs vietas, kur tos visus bāzt?
Nezināmais „kas notiks” notika. Kārlis pieķēra sievu neuzticībā – viņa ar aizdomīgu regularitāti pārradās mājās no darba pāris stundas vēlāk un ar slapjiem matiem. Esot šinī karstumā pasākusi ar kolēģiem pēc darba braukt peldēties uz tuvējo meža ezeru. Var jau braukt peldēties ar darba kolēģiem, īpaši, ja diena aizvadīta pārkarsušā birojā, bet kāpēc somiņā jāglabā atplēsts prezervatīvu iepakojums?
Kārlis ar spiega veiklību izpētīja sievas somas saturu, kad viņa, pārradusies no kārtējās „peldes”, nekavējoties iemetās dušā. Uzejot lietišķos pierādījumus, Kārlim sametās melns gar acīm, tad pārņēma svēts sašutums, pēc kā iestājās stingra pārliecība, ka vainīgā jāsoda tā, lai atceras uz mūžu. Senā sentence „kas atļauts Jupiteram, nav atļauts vērsim” Kārlim šajā gadījumā bija tukša skaņa.
Mudžekļi šī stāsta Jupitera galvā ne mirkli neļāva spriest loģiski: ja pats esi apgrēkojies, vai vari otram pārmest to, ko darīji pats.
Kārlis drūmi svētsvinīgi ar prezervatīviem rokās sagaidīja sievu iznākam no dušas.
Viņa samulsusi vērās uz lietišķo pierādījumu vīra rokās. Kārlis teatrāli aizlūzušā balsī pauda:
– Tu saproti, ko esi izdarījusi?
– Nēēē…. – sieva izdvesa.
– Tu apgānīji pašu svētāko!
Sieva mēģināja tēlot, ka nesaprot par ko ir runa. Kārļa morālais spiediens bija tik intensīvs, ka neuzticībā pieķertā ātri padevās un atzinās, ka esot kāds darba kolēģis, ar kuru tā kā saveidojās romantiskas attiecības pēc peldēm, kas pieviltajam vīram deva vēl vairāk enerģijas paust savu sašutumu. Neuzticīgā bija spiesta noklausīties morāli par to, cik nekrietni ir krāpt un pievilt, cik netikumīgi ir, laulībā esot, ielaisties seksuālos sakaros ar svešiem vīriešiem un apgānīt vissvētāko – laulības gultu. Nu, un visas tās lietas, ko mēdz paust visi piekrāptie vīri.
Kārlis dega greizsirdības liesmās ilgi un dikti. Pusgadu viņš ik vakaru zāģēja sievu par nodarīto: šī nodarbe viņu tā aizrāva, ka viņam vairs negribējās pašam doties nedarbos, viņš kontrolēja sievu it visā, ieskaitot laiku, kas viņai bija nepieciešams, lai nokļūtu no darba mājās un iepērkoties.
Kārlim rūpīgi piestrādājot pie savām ciešanām, ar laiku viņa sieva iedzīvojās nervu sabrukumā un nonāca slimnīcā.
Kārlis bija stingri pārliecināts, ka viņa saņēmusi pelnīto sodu.
Mudžekļi vīrieša apziņā tā arī nebija zuduši, bet samudžinājušies vēl vairāk.
Autore: Rita Lasmane