Boksa leģenda Muhameds Ali pameta šo pasauli 2016.gadā, būdams 74 gadus vecs. Viņš bija slavens ne vien kā bokseris, bet arī kā pilsoņtiesību aktīvists.
Lai arī Ali ilgstoši cieta no Pārkinsona slimības, viņš tikai pēdējos dzīves gados sāka retāk parādīties sabiedrībā. Pirmo lielāko panākumu viņš guva 1960.gadā, uzvarot Romas olimpiskajās spēlēs, taču vēlāk zelta medaļu, dusmās par ASV politiķu attieksmi, viņš iemeta upē. Ali atteicās piedalīties Vjetnamas karā, tāpēc vairākus gadus viņam tika aizliegts dzimtenē boksēties. Par vienu no emocionālakajiem brīžiem Ali pēcsporta dzīvē kļuva 1996.gada Atlantas olimpisko spēļu atklāšanas ceremonija, kurā viņš, jau būdams smagi slims, aizdedza olimpisko lāpu. Tāpat Ali bija Apvienoto Nāciju organizācijas (ANO) miera vēstnesis. Savukārt 2005.gadā Ali saņēma augstāko civilo ASV valdības apbalvojumu – Brīvības medaļu.
Dievs neuzvels cilvēka plecos nastu, ko šis cilvēks nespēs panest.
Mana pati smagākā cīņa — ar Pārkinsona slimību. Nē, tas nesāp. To ir grūti paskaidrot. Pavisam noteikti man tas ir uzlikts kā pārbaudījums: vai es turpināšu lūgties, vai saglabāšu ticību? Dievs uzliek pārbaudījumus visiem ievērojamiem cilvēkiem.
Vienmēr ir kāda vieta pasaulē, kur saule spīd.
Pēc Olimpiskajām spēlēm es ar savu mirdzošo zelta medaļu atgriezos Luisvilā. Iegāju bistro „tikai baltajiem”. Domāju – ierādīšu viņiem īsto vietu. Apsēdos pie galdiņa un grasījos kaut ko pasūtīt. Olimpiskais čempions, zelta medaļa! Bet man saka: „Melnādainos neapkalpojam”. Es saku: „Viss kārtībā, man ir nauda”. Bet mani tik un tā izdzina ārā. Tad es aizgāju uz Ohaio upi un iemetu savu zelta medaļu ūdenī.
Neviens neatceras, ja tev ir taisnība. Atliek tikai kļūdīties, un to neaizmirsīs neviens.
Klusēšana — zelts, ja nevari izdomāt labu atbildi.
Kaut kas labs? Mana māte.
Cilvēks pa īstam jūt sāpes tad, kad nomirst viņa māte. Bet ar laiku viņš sarod arī ar tām. Tāda ir dzīve!
Kas ir ļaunums? Naidīgums.
Pats labākais veids, kā savus sapņus pārvērst īstenībā — pamosties.
Komēdija – tas ir veids, kā būt nopietnam, izliekoties smieklīgam. Dzīt jokus — tas ir veids, kā es saku patiesību. Pasaulē nav smieklīgāka joka par patiesību.
Arī pasaules čempionam smagsvarā var būt diezgan ar vienu sievieti.
Visas vecās drazas – uz izgāztuvi. Nav ko žēlot.
Jo vairāk mēs palīdzam citiem, jo vairāk palīdzam paši sev.
Kad Džordžs (Formans ) atguva titulu sev, mani tas pamatīgi aizskāra vārīgā vietā. Man arī sagribējās atgriezties. Bet tad atausa rīts — un bija laiks doties paskriet. Es ielīdu atpakaļ zem segas un teicu: „Lai nu paliek, es tik un tā esmu pats labākais”.
Ar ko es gribētu cīnīties ringā? Ar pravieti Muhamedu.
Ja sapņo par kaut ko kļūt, tu par to arī kļūsti.
Priecājies par saviem bērniem, pat tad, ja viņi uzvedas ne tā, kā tev gribētos.
Kad aizdedzu lāpu Atlantā, es nejutu satraukumu. Bet tad, kad uzstājos valdībai – tad gan biju uztraucies.
Gudrība – tas ir īstajā laikā saprast, ka tu nevari būt gudrs.
Ja ir kaut kas, ko es nesaprotu, tad tas ir karš.
Visu laiku pārdzīvot par pagātnē pieļautām kļūdām – tā ir pati lielākā kļūda.
Es gribētu dzīvot simts gadus.
Man ir tikai viens novēlējums – lai ļaudis visus mīl tā, kā mīl mani. Pasaule tad kļūtu labāka.
Izsakiet savu viedokli komentāros un sekojiet mums Facebook , Twitter, Youtube un Instagram!
Avots: Esquire
Muhammed Ali bija lielisks cilvēks, un uzticīgs muslims!
Tas cilvēks uzauga ar vārdu “Cassius Clay”. Tikai vēlāk to mainīja. Itkā pasaulē nebūtu bijis diezgan Muhamedu !