Roberts Lācītis par susļikiem, PSS, vīriešu vakariņām un saskābšanu

Roberts Lācītis – dažs viņu atceras kā jūrnieku, citi kā komjaunatnes Oktobra rajona komitejas darbinieku. Roberts Lācītis, kurš plašāk pazīstams kā makrobiotikas speciālists un izcils masieris, patiesi sešus gadus ir kuģojis pie Āfrikas krastiem, vadot zvejas kuģa radiostaciju. Meklējot palīdzību muguras problēmām, viņš uzzināja par savām spējām palīdzēt citiem, pameta mācības Kaļiņingradas augstākajā jūrskolā un iestājās Rīgas 4.medicīnas skolā. Roberts Lācītis ir apguvis sudžoku akupunktūras terapiju, klasisko akupunktūru, manuālo terapiju, reiki, emocionālās brīvības tehniku, teipa metodi, ir sertificēts masieris.

Makrobiotiku Roberts Lācītis iepazinis sagadīšanās dēļ, jo bija Amerikā un nejauši iekļuva slavenā makrobiotikas skolotāja japāņa Mičio Kuši ģimenē, kura meitai vajadzēja palīdzību. Vēlāk Roberts mācījās makrobiotikas institūtā gan ASV, gan Eiropas filiālē Amsterdamā.
Robertu personīgi pazīstu jau 20 gadus. Dažas manis novērtētas iezīmes – milzu mīlestība un cieņa pret vecākiem, vislabākais masieris, nekad neaprunā, neļauj žēloties.

Iveta Daine: Nav noslēpums, ka jūsu rokām piemīt īpaša enerģija. Vai masējot jūtat, kas kur mugurai kaiš, kur savilkts?

Roberts Lācītis: Jā, protams, bet cilvēkiem es nesaku neko. Ja es sāktu visiem teikt visu, kas ir katram mugurā, tad viņš vēl sev kaut ko piedomātu. Ja varu, palīdzu, ja nevaru, aizsūtu pie speciālista, kas var palīdzēt. Ja cilvēks man lūdz uztura konsultāciju, viņš to dabū, ja masāžu, tad es masēju. Ir divu veidu cilvēki: vieni, kuriem tas palīdz, otri, kuriem nepalīdz. Tie vieni dara, paši grib uzturēt veselību un ieklausās tajā, ko es saku, un tad ir rezultāts, bet otri žēlojas, ka nav rezultāta, toties neko nedara. Tas attiecas arī uz masāžu – citiem palīdz, citiem ne.

I.D.: Bet cilvēkam, atnākot pie speciālista, gribas nedaudz pažēloties, pačīkstēt, tad viņš izrunājas ar ārstu vai dziednieku un jūtas labi, pat tālāk neko nedarot.

R.L.: Labs speciālists ir tas, kurš pārtrauc žēlošanās emocijas. Ja esmu speciālists, kurš uzklausa žēlošanos, tad es to varu uzklausīt pāris minūtes. Pēc tam es cilvēkam jautāju: „Vai tu gribi mainīt savu dzīvi?” Ja nē, tad nav arī jēga tērēt laiku!

I.D.: Tas nozīmē, ka varētu būt divi varianti – vai nu viņš staigā apkārt pie ārstiem un dziedniekiem, lai žēlotos, vai nu – lai atrisinātu savu situāciju.

R.L.: Tieši tā! Pirmajā gadījumā cilvēki kļūst par dažādu ārstu, pūšļotāju, astrologu ekspertiem, stāstot, kāds kurš ir un ka neviens viņam nevar palīdzēt. Otrs variants – sev pateikt – es esmu gatavs mainīties, strādāt ar sevi. Tad atradīsies, kas palīdz, bet nevis maina kaut ko tavā vietā. Daudzreiz ir situācijas, kad cilvēks atnāk tikai vienu reizi un pazūd, jo ir kaut kas tālāk pašam jādara, bet viņš to nevēlas.

I.D.: Tomēr, kāpēc nevar žēloties? Vai tad ķermenim no tā ir kāds sliktums?

R.L.: Ja cilvēks žēlojas, tad kļūst depresīvs, nomākts, guļošs, nevarīgs, negribošs, tad viņam ir skāba reakcija asinīs. Bet tiem, kuri ir aktīvi, ķermenis ir stingrs, āda ir stingra – kustīgajiem un darbīgajiem, gribošajiem zināt, attīstīties dominē sārmaina vide. Tas ir tas pats iņ – jaņ princips.

I.D.: Kāds tam sārmainajam un skābajam ir sakars ar iņ-jaņ?

R.L.: Makrobiotika māca līdzsvarot cilvēka organismā enerģiju jaņ un enerģiju iņ. To produktu, kuri satur iņ enerģiju, ir vairāk, tai skaitā piens, kafija, cukurs, cūkgaļa, kartupeļi, bet jaņ enerģija ir, piemēram, sīpolos, dillēs, burkānos, ābolos, rīsos, siļķēs, lašos, garnelēs. Austrumniekiem ļoti patīk iņ-jaņ princips – ja mēs to attiecinām uz cilvēka ķermeni, kas nozīmē vīrišķo, sievišķo, auksts, karsts, ziema, vasara. Eiropieši nevar to saprast, bet tas ir tas pats, kas mūsu cilvēkiem ir zināms kā skābju un sārmu līdzsvars. Vidēji pH līmenim asinīs jābūt 7,45, kuņģī 1,5, siekalās 7,1. Mēs katrs esam kā laboratorija, kas strādā ar skābēm un sārmiem, kaut ko šķeļ, kaut ko sadala, kaut ko uzsūc, kaut ko aiznes no tiem produktiem un no tām emocijām, kas cilvēkā dzīvo.

I.D.: Vai tas arī nav labi, ja cilvēks kā labs draugs uzklausa otru cilvēku, kuram likstas, parunā ar viņu, pažēlo?

R.L.: Jā, draugs kādu brīdi uzklausa un tad ir jāpārtrauc uzklausīt, piedāvājot risināt. Ilgāk tā runājoties, abiem dzīve liekas slikta. Es uzklausīju tevi, vai tev ir kaut kas labs man sakāms? Ja nav, man ir kaut kas labs, ko es gribu tev pastāstīt, kā risināt tavu situāciju, ja tu gribi mainīt savu dzīvi. Ir cilvēki, kas pie manis atnāk pēc emocionālās brīvības tehnikas nodarbībām un atzīstas, ka ir gatavi nākt uz masāžām, runāt par uzturu, bet punktēšanu (pielietojot emocionālās brīvības tehniku ir jāstrādā ar sevi I.D.) vairāk nevēlas. Kad es vaicāju, vai esmu izdarījis kaut ko nepareizi, man atbild: „Tad man ir jāmaina sava dzīve, bet es to negribu darīt!”

Tātad cilvēkam vairs nav jāčīkst, bet pašam jāstrādā.

I.D.: Kas, jūsuprāt, piesārņo organismu?

R.L.: Ikdienas ēdiens un ikdienas domas. No tā visa barojas dažāda veida susļiki, kas dzīvo mūsu organismā.

I.D.: Vai domas par slikto valdību un kādu stulbo politiķi arī ir kaitīgas?

R.L.: Protams! Jo kāds pamet kauliņu kā sunim un vesels bars susļiku cīnās ap to kauliņu. Tas, kas notiek Latvijā ar visa veida aprunāšanām… Vajadzētu būt citādāk – ja cilvēks var kaut ko mainīt, tad viņš maina. Viņš mācās, dara, attīstās, tiek augstāk, varbūt pat politikā, pašvaldībā vai valdībā un kaut ko maina. Iedomājieties situāciju, ka mēs sēžam te kompānijā un žēlojamies par visu ko – par algām, par Latviju, par Eiropu, Krieviju, vecmāmiņu, sievasmāti, ceļiem… Kāds rezultāts? Ļoti smaga sajūta, mēs izdalām saskābuša organisma vibrācijas.

I.D.: Nu, lai taču skābst!

R.L.: Kas notiek ar miskasti? Tajā ir skāba smaka, atkritumi tajā pamazām saskābst. Tā skābā smaka sauc: „Hello, esmu saskābis!”, un tad skrien šurpu visi, kas iznīcina un attīra. Atnāk bariņš sanitāru – visādu grauzēju un ložņātāju – un to miskasti iznīcina. Smaka pazūd un sīkie aiziet. Tāpat ir cilvēkam. Mēs paši sev parakstām spriedumu

I.D.: Vai tos susļikus varam arī par slimībām saukt?

R.L.: Protams! Kas tad ir slimība? Kādas dzīvas būtnes vairošanās mūsos – tādas, kas nav mums īpaši vajadzīga.

PIRTS, SPORTS, SEKSS

„Viss atkarīgs no tā, kādām funkcijām tas vīrietis mājās ir paredzēts. Ja paredzēts gulēšanai pie televizora, tad lai mierīgi sieviete cep viņam gaļu un kartupeļus.”

I.D.: Mēs nevaram šai sarunā iekļaut ne visas jūsu zināšanas, ne makrobiotikas lekciju, bet vai ir kādas pamata lietas, ko cilvēkam vajag vai nevajag darīt, lai justos vesels?

R.L.: Ir tāda Roberta Lācīša tablete. Dārga, grūti izrakstāma, jāstāv garā rindā… Ja cilvēks šo tableti atrod, tad viņam nekas vairs nesāp, viss ir kārtībā un viņš pārtrauc čīkstēt.

Tas ir PSS. P jādara vienreiz nedēļā, pirmais S trīs reizes nedēļā, otrais S divas līdz trīs reizes nedēļā. Atšifrējums: Pirts, Sports un Sekss. Tie visi ir vajadzīgi tikai viena iemesla dēļ – lai asinis skrien! Un ja asinis skrien, tad cilvēks ir dzīvs. Ja asinis neskrien, tad sākas visādas problēmas.

I.D.: Ir taču cilvēki, kuriem nav seksa, nav partnera kādu brīdi. Vai tad jādodas to… pirkt?

R.L.: Nē, tā nav. Vai nu cilvēks ir tam gatavs un grib, vai negrib un viss. Nav ko daudz čīkstēt un šo jautājumu aprunāt. Ja sieviete būs gatava pieņemt vīrieti un gribēs seksu, tad vīrietis viņai atradīsies. Un otrādāk.

I.D.: Dažās ģimenēs laulātie jau sadalījušies pa istabām un viens guļ vienā istabā, otrs otrā… Ko tad darīt?

R.L.: Tad vajag kādreiz pagulēt kopā. Bet ja negribas, tad negribas. Principā vīrietim ar sievieti ir jāguļ katram savā gultā, jo tad viņiem labi cirkulē enerģijas, tad katrs saglabā savu enerģiju un pēc naktsmiera abi ir atpūtušies. Tā būtu pareizi. Kad satiekas seksā, tad satiekas, tas ir kaut kas cits.

(Visu, laiku, kamēr mēs runājāmies, Roberts lika kopā no detaļām cilvēciņu, vispirms skeletu, tad, iekšējos orgānus, muskuļus un pārējo. Kad bija salicis, sekoja komentārs.)

R.L.: Cilvēciņš ir salabots! Tas ir pats galvenais, lai visi cilvēki būtu salaboti, lai viņš būtu kopā, nevis kaut kas darbotos atsevišķi. Ja kaut vai cilvēkam nestrādā vēders, var gadīties, ka ir citi, iespējams, psiholoģiski traucējumi, varbūt cilvēks ļoti daudz žēlojas. No tā organisms kļūst skābs. Bet skābā organismā uzrodas visādas kaites, slinkums, draņķības.

I.D.: Vai tam jūsu daudz pieminētajam skābumam ir arī kāds sakars ar partnera gribēšanu?

R.L.: Ja organisms ir skābs un cilvēks ir noguris un kašķīgs, tad arī nav seksa – vienkārši to negribas un nevaram izdarīt – pietrūkst organismā vitamīnu, minerālvielu un enerģijas. Austrumnieku gudrības vēsta, ka ar seksu jānodarbojas no rīta līdz pusdienlaikam, jo tad cilvēks pa nakti ir atpūties, samainījies ar zemes un debess enerģijām un viss ir kārtībā.

Kas notiek, kad vakarā pēc darba atnāk vīrietis un sieviete mājās? Viņi ir noguruši. Bet viņi grib ēst. Cep un vāra, kārtīgi pieēdas, jo pa dienu nav bijis laika. Tad seko cita bēda – saēdas tik daudz cepta, trekna un kūpināta, ka tas aiztaisa ciet mazos asinsvadus. Kur atrodas mazie asinsvadi? Rokās, kājās un vīrieša krāniņā. Lai kā viņš gribētu – nav kur iepumpēt asinis, jo asinsvadi ir ciet.

I.D.: Kad tad vīrietim ēst to karbonādi? Varbūt divas stundas pirms seksa?

R.L.: Nekad! Tā nav pareiza pieeja – patiesībā ilgā laika periodā ir jāēd pareizi un jādomā par labām lietām. Viss atkarīgs no tā, kādām funkcijām tas vīrietis mājās ir paredzēts. Ja paredzēts gulēšanai pie televizora, tad lai mierīgi sieviete cep viņam gaļu un kartupeļus, ar ko organisma sistēmas tiek pamatīgi pārslogotas. Cepti ēdieni rada dusmas, īgnumu.

I.D.: Lielai daļai vīriešu neko tādu nevar iestāstīt. Kur nu vēl aizliegt gaļu ēst…

R.L.: Neesmu ne par, ne pret gaļas ēdējiem, ne arī par zāles ēdējiem. Ja cilvēks ir vesels, aktīvs un darbīgs, tad viņš var ēst visu ko. Vienīgi, par gaļu runājot, jāskatās, kādas kvalitātes tā ir. Medījums, īpaši aita, jērs būs veselīgāki, bet cūkgaļa nav ēdams produkts, cilvēkiem rodas visādas psihiskas reakcijas, ja viņi ēd cūkas gaļu. Es vienpadsmit gadus neēdu gaļu, piena produktus un zivis, zaudēju daudz muskuļu masas. Tagad es 12 gadus ēdu gaļu. Manā uztverē labākā gaļa ir bebrs. Par visu pārējo – atver karti un paskaties, kur tu dzīvo! No putrām vislabākās šajos platuma grādos ir mieži (grūbas) un miežu putraimi, jo tie dod visvairāk spēka un enerģijas. Standarta makrobiotikas produkts ir brūnie rīsi, bet ne kartupeļi, kas ir nesaprotams ēdiens mūsu vēderiem un tautai.

KAITĪGAIS KARTUPELIS UN KAITĪGAIS PIENS

„Ja nevar uzkāpt piektajā stāvā, staigā pārguris, nevar pamosties līdz pusdienas laikam, tad viņa sakāmais, ka organisms zina, ko grib, nozīmē, ka „viņa slimības zina, ko tās grib”, jo arī tās grib ēst un piespiež cilvēku apēst to, no kā tās dzīvo.”

I.D.: Esmu runājusi ar uztura speciālistu, kurš apgalvoja, ka kartupeļi samērīgos daudzumos ir jāēd līdz Ziemassvētkiem, vārot tos ar mizu. Ka tajos ir C vitamīns, kalcijs, fosfors, vērtīgas balastvielas.

R.L.: Tā ir tikai spēle, jo iespējams pašam dietologam garšo kartupeļi. Kartupelī ir vielas, kas neļauj uzsūkties cilvēka organismā kalcijam. Ja trūkst kalcija, parādās nervu sistēmas traucējumi un tad rodas kaulu sistēmas traucējumi, artrīts.

I.D.: Kas jums to teica?

R.L.: Ir jālasa pasaules prese un zinātnieku raksti, arī mūsu speciālistu pētījumi. Zinātnieki ir pierādījuši, ka kartupelī ir vielas, kas izraisa atkarību. Tās ir mazā daudzumā un varētu teikt, ka, ēdot šad un tad, nekas nenotiks. Bet cik lielam tad jābūt tam daudzumam? Visi nakteņu dzimtas augi izraisa atkarību, izmaina pH līmeni no sārmainas uz skābu vidi. Savukārt šī skābā vide veicina aptaukošanos, rada depresīvu noskaņojumu. Ja cilvēks uzēdīs vakarā kūpinātu gaļu un ceptus kartupeļus, tad otrā dienā var sagaidīt, ka viņā būs dusmas, naids un pilnīgi sabojāta diena. Vieni produkti mūsos izraisa patīkamas, citi nepatīkamas, negatīvas emocijas. Medus rada labsajūtu, organismam palīdz attīstīt laimes hormonu. Savukārt depresīvu noskaņojumu visizteiktāk izraisa viens produkts no nakteņu dzimtas auga tomāta – kečups. Tabaka ir naktenis numur viens, kas izraisa atkarību. Tai seko kartupeļi, tad tomāti, paprika un baklažāns, visos šajos dārzeņos ir ļoti daudz iņ enerģijas.

I.D.: Tomēr es diezgan skeptiski uztveru jūsu teikto par slikto kartupeļu ēšanu, jo latvieši gadiem ir ēduši kartupeļus.

R.L.: Gadiem kartupeļus, bet gadsimtiem Latvijas iedzīvotāji ir ēduši putras un topinambūrus, kas man arī bija atklājums! Kartupeļos ir ciete, kas nepavisam nevēlas ātri pazust no mūsu organisma.

I.D.: Kas atteicas uz atkarību no kartupeļiem, vai nav tā, ka te savu lomu spēlē sāls, piemēram, visiem garšo frī kartupeļi un čipsi sāls dēļ?

R.L.: Sāli cilvēki ir ēduši no laika gala, bet organisms pieprasa kartupeli, kas izraisa skābi, un līdzsvaram sāli, kas izraisa sārmu.

Paskatieties, cik daudz resnu cilvēku ir apkārt, kādi ļumīgi. Kāpēc? Tā ir pārtika un emocijas, ko viņi nēsā sev līdzi. Lieliski, ja cilvēks sporto. Ja salīdzina, kā ir bijis, kad nekustējās un kad sāka aktīvi sportot – var redzēt, kā mainās viņa organisms, kā mainās viņa domas. Kā mainās cilvēka ēdienkarte. Atkal nonākam līdz tam pašam – pirts, sports, sekss.

(Roberts pieceļas un iziet miniatūrajā gaitenīti, lai parādītu, kā pats nodarbojas ar kādu sporta veidu. Sākumā likās, ka viņš gatavojas šautriņas mest mērķī, izrādās, tā ir apvidus loka šaušana.)

I.D.: Tas ir interesenti, ka jūs izvēlaties sportu, kas prasa trāpīt mērķī. Ko šāds sporta veids cilvēkam dod?

R.L.: Loka šaušana dod mieru, stabilitāti un draudzību. Man ļoti patīk šaut. Agrāk labi šāvu ar pistolēm un šautenēm, tad nomainīju uz loku un bultu. Redz, lodi otrreiz neizšausi, bet bultas var izvilkt no mērķa un turpināt sporta nodarbības. Esmu arī sertificēts apvidus loka šaušanas instruktors. Lielākais prieks būs tad, kad Latvijas skolās loka šaušana būs viena no sporta stundām, varbūt iznāks kāds Olimpiskais čempions. Vēl jau arī pats ceru iekļūt pasaules apvidus loka šaušanas čempionu sarakstā…

(Atgriežoties savā kabinetā pie galda, Roberts izvelk vēl vienu palīgu relaksācijai – ģitāru. Viegla melodija, pēc tās saruna par slimībām un ēšanu var turpināties.)

I.D.: Vai makrobiotika paredz, ka cilvēkam arī jābadojas?

R.L.: Laba lieta attiecībā uz ēdienu ir atturēšanās, bet ne badošanās – makrobiotikā tāda vārda nav. Mēs to saucam par organisma sakārtošanu.

I.D.: Ko nozīmē atturēties? Vai tas nozīmē, ja cilvēks slimo, viņam jāizmaina ēšana?

R.L.: Jā, kaut vai iesnas. Tad jāizslēdz maize, piens un cukurs, kas rada organismā gļotas.

Varbūt piens viens pats to neizdarītu, bet, tiklīdz ir piens, baltie milti un cukurs jebkādās kombinācijās, tā veidojas gļotas, kas nosēžas organisma dobumos, pirmie tad ir deguna un pieres dobumi. Gļotas ir ideāla vide vīrusiem un baciļiem. Automātiski rodas iesnas, kas izvada šīs gļotas laukā no organisma.

I.D.: Visi ārsti saka, ka jāēd biezpiens un siers, jādzer piens, lai nodrošinātu organismu ar kalciju, bet jūsu makrobiotika pasaka, ka tas neder…

R.L.: Protams, tad jau ir jāapēd spainis biezpiena dienā, lai tiktu pie kalcija… Ir tikai viens siers, ko var pieļaut lietot uzturā, un tas ir kazas siers. Mēs varam strīdēties, cik gribam, bet ņemsim zinātni. Ja viena cilvēka šūnā nātrija un kālija attiecības ir aptuveni 1:7, tad kazas pienā ir apmēram 1:27, bet govs pienā ap 1: 800 un tā vairs nav cilvēka šūnai derīga barība? Ja nevar iztikt bez piena, var dzert kazas pienu, jo govs piens nepārstrādājas cilvēka organismā tā, kā to vajadzētu.

Kā jūs domājat, kāpēc tik daudz palielinājās elpceļu slimības skolās, kad bērniem sāka dot bezmaksas pienu?

I.D.: Tāpēc, ka to deva aukstu, saaukstējās… Bet kur ir tādi pētījumi?

R.L.: Kādi tur pētījumi! Kurš tad tos apmaksās? Palielinās plaušu karsoņu un bronhītu iespējas un citas elpceļu saslimšanas, kad bērni sāk dzert pienu.

I.D.: Kā dzīvot ilgi un justies možam?

R.L.: Mums ir normāli jānodzīvo līdz 96 gadiem. Cilvēka organisms ir unikāla laboratorija, kura spēj sevi restartēt, spēj sevi attīstīt, izaudzēt, papildināt, atjaunot. Ir jāgrib ļoti, ļoti organismu restartēt un tad organisms pierāda, ka tas ir iespējams, ka pat smagas slimības aiziet no cilvēka, jo organisms grib dzīvot. Ir jāēd tas, kas nepieciešams organismam. Ir jāvingro. Ir jāsmaida. Ir jādzīvo.

I.D.: Daudzi iesaka klausīties, kas organismam vajadzīgs, jo organisms zina, ko grib.

R.L.: Kad cilvēks saka „mans organisms zina, ko viņš grib”, tad tā ir patiesība, tikai tad, ja cilvēkam ir izcila veselība un viņš savos 50 gados var noskriet gabalu, neaizelšoties. Toties, ja viņam ir kaut trīs lieki kilogrami, ja nevar uzkāpt piektajā stāvā, staigā pārguris, nevar pamosties līdz pusdienas laikam, tad viņa sakāmais, ka organisms zina, ko grib, nozīmē, ka „viņa slimības zina, ko tās grib”, jo arī tās grib ēst un piespiež cilvēku apēst to, no kā tās dzīvo. Jau teicu, ka katra slimība ir dzīva būtne, kas veidojas no kādas baktērijas, vīrusa, parazīta.

I.D.: Kur lai ņem tās labās emocijas, lai „nesaskābtu”, ja visapkārt visi vaid un čīkst un žēlojas, kam patiesībā bieži ir arī pamats, jo daudziem klājas grūti.

R.L.: Jāiemācās teikt komplimentus, slavēt vienam otru, teikt labu. Jebkura uzslava izraisa sārmainu reakciju cilvēka organismā un viņš kļūst dzīvīgs.

I.D.: Esat bijis arī Indijā, Tibetā un Nepālā, ticies arī ar Dalailamu. Pasakiet, lūdzu, pāris mācības no šajās zemēs iegūtā.

R.L.: Jā, tur cilvēki runā savādāk. Piemēram, jautāju: „Vai ir sadzīves lāsti un ko tādā gadījumā darīt?” Lamas atbilde: „Jā, ir. Pacelies savā attīstībā augstāk par to un ne tevi tas skars, ne tu tur gribēsi līst.” Savukārt skolotājs Mičio Kuši mācīja: „Dziedi jautru dziesmu katru dienu!”

Intervija pirmoreiz publicēta  2012.gada 9.jūnijā.

Autore: Iveta Daine

Izsakiet savu viedokli komentāros un sekojiet mums Facebook un Twitter!