Kas patiesībā noticis ar prezidentu?

Kas tas ir par vīrusu, kurš jāārstē slimnīcā? Cik tieši slikti tad ir mūsu valsts galvai, ja vīrusa saslimšana ir jāārstē stacionārā? Vai ir pamatotas baumas, ka Valsts prezidents ievietots sepses nodaļā, kas nozīmētu, ka viņa dzīvība ir briesmās? Kāpēc kanceleja uzsver, ka prezidents turpina pildīt savus pienākumus arī šobrīd? Kāpēc tad viņš ir slimnīcā, ja var strādāt? Kur loģika?

Nekas īpašs taču nebūtu, ja prezidents slimības dēļ nepildītu savus pienākumus, tieši tāpat kā atvaļinājuma laikā vai normāli slimības laikā. Latvijas Satversme tādus gadījumus paredz un ir pat veselas divas amatpersonas  – Ministru prezidents un Saeimas priekšsēdētājs, kurš tādos gadījumos aizstāj prezidentu.

Kāpēc prezidenta kanceleja uzskata par nepieciešamu paziņot: kaut arī tik slims, ka viņam jāguļ slimnīcā, prezidents tomēr no slimnīcas pidžamā šoreiz kaut kā pilda pienākumus?

Ja jau prezidentam jāguļ slimnīcā, var pieņemt, ka viņam ir liela temperatūra, vājums, nelabums, kādi citi simptomi, kas ir smagāki par tiem, kurus mēs katrs pazīstam parastu vīrusu infekciju gadījumā. Kā un, galvenais, kāpēc viņš šādā stāvoklī pilda prezidenta pienākumus? Kurus tieši prezidenta pienākumus viņš pilda šādā stāvoklī?

Latvija ir parlamentāra republika, nevis diktatūra, kurā varētu notikt neprognozējamas svārstības vienīgā diktatora slimības vai prombūtnes gadījumā un tāpēc jebkura diktatora slimība vai vājums būtu rūpīgi slēpjams.

Demokrātiskā valstī profesionāls un savus pienākums izprotošs Valsts prezidenta institūts rūpētos par to, lai pilsoņiem tiktu sniegta adekvāta un pilnīga informācija, kas nevis rada vairāk jautājumu, baumu un sazvērestības teoriju, bet tieši otrādi, izbeidz tās.

Lai kas būtu atgadījies Vējoņa kungam, mēs ceram, ka viņš ar to tiks galā, bet lai kas tas būtu, tas nekādi neapdraud ne valsts stabilitāti, nedz arī kādas citas tiešām būtiskas nacionālas intereses, pat tajā gadījumā, ja viņš būtu tiešām nopietni slims. Saslimt var katrs, tas nav netikums vai nepilnība. Pasaules demokrātisko valstu praksē ir desmitiem piemēru, kas māca, kā pareizi rīkoties šādās situācijās un no visiem tiem izriet viens likums, kurš patiesībā nav īpaši unikāls – godīga, atklāta un pilnīga informācija vienmēr ir labākā stratēģija un arī Latvijas pilsoņiem būtu tiesības tādu saņemt.

Kāds ir jūsu viedoklis? Rakstiet komentāros un sekojiet mums Facebook un Twitter!