Dokumenti apliecina: Meroni tiešām „Ventbunkeru” nopircis par paša „Ventbunkera” naudu

Meroni
Foto: YouTube

Kādreizējais Ventspils tranzītbiznesa centrālais uzņēmums AS Ventbunkers patiešām ir nonācis faktiskā Šveices advokāta Rūdolfa Meroni kontrolē un daļējā īpašumā, turklāt tā akciju „pirkuma” shēma īstenota, izmantojot paša uzņēmuma finanšu līdzekļus. 

To vēl skaidrāk apliecina portāla Pietiek rīcībā nonākušie dokumenti.

Dokuments, kas datēts ar 2015. gada septembri, rāda, ka jau šajā brīdī Lielbritānijā reģistrētais R. Meroni uzņēmums London Industry Ltd. ir vienojies ar Ventbunkera akciju īpašniekiem par to iegādi, parakstot īpašu „vienošanās memorandu”.

Saskaņā ar šo dokumentu R. Meroni uzņēmums ar SIA Kement, SIA Swaninvest un SIA RFC Holdings (abas pēdējās – AS Investment Activity akcionāres) vienojies, ka London Industry Ltd. apņēmies atpirkt tām piederošās Ventbunkera akcijas par kopumā 75 miljoniem eiro.

Zīmīgi, ka šajā dokumentā arī skaidri norādīts – darījums iekļaus arī „atpirkšanos” no akcionāru iepriekšējo strīdu kriminālajām sekām, – dokumenta parakstītāji vienojušies, ka „virknē lietu, kur iesniegtas kriminālsūdzības, varas iestādēm tiks ziņots, ka cietušās puses vairs nav ieinteresētas izmeklēšanas turpināšanā”.

Savukārt cits dokuments skaidri apliecina, ka par Ventbunkera akcijām maksājamās summas pamatā ir Latvijas Naftas tranzīta saņemtā samaksa par Ventspils naftas akciju paketes pārdošanu.

Taču, kā rāda dokumenti, bijis jāatrisina jautājums, kādu shēmu izmantot, lai pašam Ventbunkeram pienākošos līdzekļus būtu iespējams izmantot tā akciju nopirkšanai. Tas varēja radīt sarežģījumus, ņemot vērā, ka līdzekļus sava nodoma īstenošanai Šveices advokātam bija iespējams ņemt tikai no Latvijas Naftas tranzīta, kas ir Ventbunkera meitasuzņēmums.

Portāls publiskojis arī ar 2016. gada janvāri – tātad laiku dažus mēnešus pēc Ventspils naftas akciju paketes darījuma – datētu vēstuli, ko Lihtenšteinā reģistrētais Valartis Fund Management nosūtījis R. Meroni birojam Šveicē.

Šajā vēstulē divi Valartis pārstāvji advokātam R. Meroni detalizēti apraksta viņa paša „atskaites punktu” veidā izklāstītu projektu Portinvest Fund – faktiski plānu, kā izveidot „regulētu ieguldījumu fondu biržā neiekļautiem vērtspapīriem” un ar tā starpniecību iegādāties Ventbunkera akciju kontrolpaketi no „piecām dažādām interešu grupām”.

Saskaņā ar šīs shēmas detaļām fonda ieguldītāji būtu pats Ventbunkers un tā meitas uzņēmums Latvijas Naftas tranzīts, un darījuma summa būtu 100 miljoni eiro. Valartis pārstāvji vēl piebilst – ja gadījumā starptautiskā auditorkompānija Ernst&Young „kā vēlamā audita iestāde nespēs izpildīt saspringto laika grafiku vai cita iemesla dēļ atteiks sadarbību”, esot padomā arī alternatīvs auditors.

Šī piebilde ir labi saprotama, – kā Dienai apliecina kāds Ventbunkeram tuvs avots, „fonds acīmredzami bija vajadzīgs tikai ar mērķi, lai Latvijas Naftas tranzīta grāmatvedībā izskatītos, ka nauda ir ieguldīta fondā, kas to pēc saviem ieskatiem ieguldījis kaut kādos vērtspapīros, kas būtu OK”.

Taču ar Valartis pārstāvju viedokli nav bijis pietiekami, lai radītu pārliecību, ka shēma neradīs juridiskus sarežģījumus. Pietiek šodien publisko arī ar 2016. gada 16. martu datētu biroja Loze un partneri juridiskā viedokļa melnrakstu, kurā iecerētā shēma un tās perspektīvas aprakstītas jau detalizētāk.

Dokumentā aprakstīts, kā Ventbunkera meitas uzņēmums Latvijas Naftas tranzīts ieguldīs nule Lihtenšteinas Valartis bankas dibinātā investīciju fondā līdzekļus, kas iegūti, pārdodot Ventspils naftas akcijas. Šis fonds līdzekļus tālāk investēs Nīderlandē reģistrētā uzņēmumā, kurš savukārt izsniegs aizdevumu R. Meroni uzņēmumam London Industry, lai tas varētu iegādāties Ventbunkera akcijas.

„Tiesa, uzņēmums nepārskaitīs šo aizdevumu London Industry, bet veiks tiešu maksājumu par Ventbunkera akciju iegādi uzņēmumam Kement un par Investment Activity akcijām RFC Holdingam un Swaninvest London Industry vietā,” shēmas „odziņa” aprakstīta no „digitālās TV lietā” labi zināmā jurista Jāņa Lozes biroja dokumentā.

Kā var noprast, R. Meroni satraucis jautājums, vai šāda iecerēta shēma nepārkāps Komerclikuma 241. pantu, kas nosaka, ka sabiedrībai aizliegts izsniegt aizdevumu vai citādi tieši vai netieši finansēt trešās personas šīs sabiedrības akciju iegādei.

Uz šo jautājumu Lozes un partneru atbilde bijusi: nē, nepārkāps, ja vien tiks ievērota virkne nosacījumu, tostarp – ja tomēr pretēji sākotnēji iecerētajam R. Meroni uzņēmums pats veiks samaksu par Ventbunkera akcijām, jo „tā būs labāk grāmatvedības nolūkos un, lai apliecinātu, ja nepieciešams, ka [Nīderlandē reģistrētais] uzņēmums tiešām ir izsniedzis aizdevumu London Industry”.

Valsts interešu pārstāvjiem – ne tiesai, ne prokuratūrai – nekādu iebildumu pret šo shēmu nav bijis. Izrādās, ka līdz šim vienīgais, kas izteicis neizpratni par notikušo, ir bijis… uzņēmums Pars Termināls (iepriekš – Man-Tess), kam A. Lemberga krimināllietā ir cietušā statuss.

„Rezultāts uz 2017. gadu ir tāds, ka Ventspils nafta vispār nepieder nevienai no kriminālprocesā iesaistītajām personām, savukārt Ventbunkers nu jau pieder ārvalstniekam R. Meroni. Tam pašam, kuram tiesneši ir uzticējuši arestētās mantas glabāšanu un ilgstoši ignorējuši likumā noteikto pienākumu kā procesa virzītājai reaģēt uz ziņām par arestētās mantas izšķērdēšanu,” teikts dokumentā, ko uzņēmuma pārstāvis tiesai bija iesniedzis pagājušā gada oktobra beigās un kurā R. Meroni rīcība bija nodēvēta par „ļaunprātīgu”.

„R. Meroni par pašu arestēto uzņēmumu finanšu līdzekļiem ir iegādājies savā kontrolē 5/7 daļas Ventbunkera,” iesniegumā secināja uzņēmums, aprakstot, kā „mantas glabātājs” vispirms Latvijas Naftas tranzītu atbrīvojis „no vienīgās tam piederošās mantas – no Ventspils naftas akcijām”, bet pēc tam piespiedis saņemto samaksu „pārskaitīt uz no viņa atkarīgu fondu ārvalstīs un no tā – izmaksāt naudu iepriekšējiem Ventbunkera akcionāriem”.

Šīs shēmas rezultātā valstij potenciāli nodarītais zaudējums bijis vismaz 50 miljonu eiro apmērā, ko Pars Termināls aprēķinājis šādi: „Vēl 2015. gadā Ventbunkeram piederošās mantas vērtība bija vismaz 150 000 000 – 200 000 000 eiro. Tādējādi tās likvidācijas gadījumā labumu guvējs, kuram pieder 30% no kompānijas, saņemtu 50 000 000 – 70 000 000 eiro. Līdz ar to [A. Lembergam] notiesājoša sprieduma gadījumā arī valsts saņemtu šo summu 50 000 000 – 70 000 000 eiro.”

Taču nu šī nauda ir „aizpeldējusi”, un, lai gan ir Valsts policijā arī saistībā ar aprakstītajiem faktiem ir sākts kriminālprocess, tā iznākums pagaidām nav prognozējams.

 

Izsakiet savu viedokli komentāros un sekojiet mums Facebook un Twitter!

Avots: Pietiek

 

Jūs varētu interesēt

Populārākie raksti

Lasītāju viedokļi

Ierakstiet pirmo komentāru!

avatar
wpDiscuz