Kopš 17.gadsimta aizkulišu politikas spēlētājus ar lielu ietekmi, kas tomēr paliek plašākai sabiedrībai nezināmi vai publiski spēlē kādu necilu lomu, mēdz dēvēt par pelēkajiem kardināliem.
Par pelēkajiem tāpēc, ka cilvēks, kura dēļ šis apzīmējums radies – kardināla Rišeljē padomnieks un palīgs Fransuā Leklerks di Tramblē, nēsāja kapucīniešu mūka pelēkās drānas, tādējādi visnotaļ izceldamies uz galma greznības fona. Par kardināliem, savukārt, tāpēc, ka viņu ietekme bija vismaz tik pat liela kā pašam kardinālam, kura padomnieks viņš bija.
Pēdējos divdesmit gados Latvijas politikā mēs, protams, arī esam pieredzējuši cilvēkus, kuru ietekme kādā partijā vai koalīcijā ir milzīga, taču formālā, institucionalizētā loma nekāda vai minimāla.
Tam, ka visos laikos un visās iekārtās ik pa laikam aiz līdera muguras darbojas cilvēki, kuri bauda milzīgu ietekmi, ir daudz vienkāršu izskaidrojumu. Gan psiholoģisku, gan organizatorisku. Veids, kā cilvēki izbauda un lieto varu, atšķiras. Vieniem vairāk par visu patīk varas spožā puse – fotoaparātu klikšķi, televīzijas kameras, gods un ziedi, citiem tieši otrādi, visas šīs gaistošās mirkļa lietas riebjas, bet patīk reālā vara, reālā spēja ietekmēt, lemt likteņus, noteikt naudas plūsmas, būt pašam informētākajam, zināt, kādi būs avīžu virsraksti, pirms to zina pašas avīzes, utt.
Šie psiholoģiskie tipi ir ļoti atšķirīgi un bieži lieliski papildina viens otru, kopā veidojot ideālu politisku ķermeni, kurš ar patiesu prieku vienlaikus grozās visdažādākajos pasākumos un pārmij mīļu vārdu ar katru tanti tirgū, vienlaikus kārtojot darījumus ar politiskajiem partneriem un ienaidniekiem, iedzerot kādu alu ar specdienestu cilvēkiem, gādājot par biznesa un kases lietām un darot visas citas lietas, bez kurām politika nekad nav pastāvējusi un nepastāvēs.
Ir arī gadījumi, kad formālais līderis patiesībā nav apveltīts ne ar kādām līdera īpašībām un viņa vietā kādam ir jāizdara teju viss, tad šādu palīgu rašanās ir likumsakarīga.
Pēdējais, visticamāk, ir Zatlera gadījums. Interesanti, ka Mārtiņš Tenbergs ir gluži vai karikatūristiski piemērots šai lomai.
Tas ir cilvēks, par kuru jūs neko neatradīsiet internetā, taču tā kā noteiktās aprindās viņš ir, es nebaidos šī vārda, autoritāte, tad ar stāstiem par viņu bez visa interneta ir pilna pilsēta.
Galvenās pieturvietas Mārtiņa Tenberga biogrāfijā ir zināmas. Viņš ir bijis Donāta Vaitaiša miesassargs, tad strādājis Saeimas un Valsts prezidenta drošības dienestā, bijis Vairas Vīķes Freibergas miesassargs, tad pametis dienestu un īsā laikā ielauzies blīvas konkurences piesātinātajā apsardzes biznesā, izveidojot pašu ārišķīgāko un vienlaikus pašu veiksmīgāko drošības kompāniju valstī. Strādā viņi ar nosaukumu TM security, lai gan patiesībā tieši šai kompānijai licence ir atņemta, kas, protams, nekādā veidā netraucēja darbiniekus un līgumus pārnest uz jaunu kompāniju SIA „Apsardzes un parādu piedziņas dienests” un darboties ierastajā veidā tālāk.
Nodarbojas puiši ar parādu piedziņu, uzņēmumu un objektu pārņemšanu, galvenokārt – banku interesēs, ar apsardzi, inkasāciju, konfliktu risināšanu un tamlīdzīgām lietām.
Pats Mārtiņš bauda nedalītu cieņu savu bijušo bokseru, algotņu un specvienību kareivju acīs. Viņš nedzer, nepīpē, katru rītu skrien krosu, peld pāri Lielupei, nebaidās no „body contact” un „māk kārtot lietas”.
Par to, ka Mārtiņš Tenbergs nepārprotami ir ekstraordināra personība, liecina ne tikai viņa gluži vai apbrīnojamie biznesa panākumi. Viņa iespaidīgais sakaru loks liecina, ka Mārtiņam piemīt personiskas īpašības, kas ļauj dibināt un uzturēt attiecības ar šīs valsts visbagātākajiem un veiksmīgākajiem, vienlaikus operējot pelēkajā zonā, kurā neiesvaidītajiem ne vienmēr saprotamā veidā pārklājas un saplūst valsts drošības iestāžu, kriminālo struktūru un legālā apsardzes biznesa sfēras.
Nav nekāds brīnums, ka nu viņš ir nolēmis raudzīties tālāk, augstāk un pēc vēl lielākiem kumosiem.
Tam visam nebūtu vērts pievērst nekādu uzmanību, ja ne no visām malām pienākošā informācija, ka Mārtiņa ietekme uz partiju un Zatleru neaprobežojas ar savā bezjēdzībā bezprecedenta apsardzi partijas kongresā un vienkāršu draudzību.
Arī tas nebūtu nekas īpašs, pat ņemot vērā to, cik šī persona ir noslēpumaina, taču ir kāda detaļa, kas visu padara pat vairāk, nekā uzmanības vērtu.
Lieta ir šāda. Vai nu tāpēc, lai nepiedzīvotu līdzīgu pazemojošu izgāšanos, kādu Zatlers piedzīvoja Likteņdārzā, vai lai uz visiem laikiem nodrošinātu disciplīnu jaunajā partijā un nepieļautu „nepārbaudītu cilvēku” nekontrolējamo demokrātiju, vai kādu citu apsvērumu dēļ, bet, saskaņā ar vairāku avotu sniegto informāciju, Zatlera partijas dibināšanas kongresā liela daļa tā dalībnieku un dibinātāju ir bijuši nevis politikā darboties un pret oligarhiem cīnīties pēkšņi sagribējuši ļautiņi, bet gan Mārtiņa firmu darbinieki.
Mazākais skaitlis, ko esmu dzirdējis, ir 50. Piecdesmit no ZRP dibinātājiem ir TM security darbinieki, lielākais skaitlis, kurš tiek minēts, ir gandrīz divas reizes lielāks. Nav brīnums, ka viņi nevar atrast Ministru prezidenta kandidātu ar augstāko izglītību, tā nav partija, bet parādu piedziņas kompānija ar ambīcijām vadīt valsti.
Jānovērtē, ka šādai partijas uzbūvei ir savi plusi. Jebkurš balsojums, jebkuras vēlēšanas, jebkura biedra izslēgšana, jebkurš lēmums ir nodrošināms bez aizķeršanās, ar vienkāršas pavēles palīdzību. Nekad jau parastie biedri visi neatnāk. Ar armijas disciplīnai pakļautiem pussimts biedriem pilnīga un totāla kontrole pār lēmumu pieņemšanu partijā ir garantēta.
Jautājumi te rodas dažādi. Kurš tad šeit ir kardināls? Kam pieder šī partija? Kurš to vada? Taču laikam jau tas, kurš dod pavēles partijas biedriem. Neesmu jurists, ne man vērtēt, kāda likuma garu pārkāpj šie cīnītāji par tiesiskumu, iespējams, nekādu, jo, kurš gan var aizliegt bokseriem un parādu piedzinējiem pēkšņi sajust vienotu, kolektīvu aicinājumu pēc politikas.
Iespējams, viss ir likumīgi, bet tas, ka šis ir jauns, liels solis demokrātijas un valstiskuma degradācijas virzienā, par to šaubu nav.
Manuprāt, pieņemt šādu pakalpojumu no Zatlera puses, protams, bija kārtējā grandiozā muļķība. Ņemot vērā, ka Mārtiņa puiši, kā jau partijas dibinātājiem pieklājas, aktīvi parakstījuši dibināšanas dokumentus, informācija par to, cik no dibinātājiem ir vai nav kādas apsardzes kompānijas darbinieki, ir viegli pārbaudāma un nešaubīgi ātrāk vai vēlāk patiesība nāks gaismā.
Nešaubos ne mirkli, ka Zatlers nesaprot, nedz ko dara, nedz kādiem cilvēkiem uzticas, nedz kādas būs konsekvences šīm darbībām, taču tas neko nemaina, jo, ja šis precedents tā arī izrādīsies likumīgs un pieļaujams, sekotāji atradīsies.
Mārtiņam ir zināms, ko iesākt ar varu un viņa plāni esot ievērības cienīgi. „Latvijas dzelzceļš” un „Latvijas valsts meži” esot visbiežāk pieminētie vārdi, par Iekšlietu ministriju nemaz nerunājot.
Viens ir skaidrs, ja lietas turpinās attīstīties šādā virzienā, līdzšinējie oligarhi jums liksies kā naivi un romantiski pirmziemnieki, salīdzinot ar tiem puišiem, kuri ir dibinājuši un vada Zatlera reformu partiju.
Šeit es šodien beigšu Zatlera reformu partijas aizkulišu iztirzāšanu, atstājot lielu daļu no baumām un ziņām citai reizei, cerībā, ka tās izrādīsies pārspīlētas vai maldīgas, kā arī tāpēc, ka kurš ar kuru guļ un kurš tāpēc šķiras varbūt arī nav īpaši būtiski politikas sakarā, taču, kā mēdz teikt – tautai jāzina savi varoņi. Mārtiņš Tenbergs izrāvies līdz vietai, kur ir pelnījis uzmanību. Veltīsim to viņam.
Autors: Jurģis Liepnieks
