Šausmu meistars Stīvens Kings šodien, 21.septembrī svin savu 71. dzimšanas dienu. Nenoliedzami, Kings ir ļoti savdabīga personība. Jo kā gan citādi rakstnieka radītie darbi radītu šermuļus pār kauliem pat tiem, kuri nav apveltīti ar tēlainu fantāziju.
Maz būs tādu, kas nav redzējuši kaut vienu no Stīvena Kinga darbu ekranizējumiem. Tāpēc vēl jo vairāk ir vērts uzzināt, kādi likumi valda rakstnieka dzīvē.
Mans literārais ekvivalents ir frī kartupeļi un bigmaks.
Viss, ko es rakstu, sakņojas kādā manas dzīves notikumā. Kad es mācījos vecākajās klasēs, man bija draudzene. Pēc tam mēs izšķīrāmies. „Man jāsatiek un jāiepazīst citi cilvēki, — viņa teica. „Labi. Ja tu tā vēlies…” — es atbildēju. Pēc kāda laika es viņu satiku. Viņai zem acs bija zilums. „Es negribu par to runāt,” — viņa sacīja. Mēs sēdējām un dzērām kafiju. Viņa klusēja, bet tad pēkšņi pārdzīvotais izlauzās, viņai vajadzēja izrunāties. Izrādās, viņa bija satikusies ar citu čali, un tas reiz palūdzis viņai izdarīt vienu lietu, bet viņa atteikusi. Tad viņš viņai iesitis. Atceros, ka es teicu viņai: „Droši vien tu jau iepriekš juti, ka kaut kas notiks. Vai tev nebija bail?”. „Nē, —viņa atteica, un es joprojām atceros viņas teikto: — Mēs nejūtam briesmas, kad tās patiešām ir tuvu.”
Reiz es aizgāju pie psihoterapeites. Viņa sacīja: „Jums jāiedomājas, ka visas jūsu bailes ir maza bumbiņa, kuru jūs varat vienkārši aizklāt ar plaukstu.” Es iebildu: „Mīļo meitenīt, es taču pārtieku no šīm bailēm! Lai aizklātu manas bailes, pat Černobiļas sarkofāgs būs par mazu.”
Neieredzu smadzeņu sakārtotājus. Ja tev ir problēmas, rij tabletes un nevienam nesūdzies.
Es cienu bailes. Tās organizē cilvēkus. Piemēram, ja būtu izvēles iespēja, es nekad nelidotu ar lidmašīnu, kuras ekipāža nebaidās lidot.
Es vienmēr lidoju biznesa klasē. Katastrofas gadījumā es gribu būt pēc iespējas tuvāk tai.
Senāk visas lidmašīnas, ar kurām es lidoju, bija aprīkotas ar monitoriem, kuros translēja pilota kabīnes kameras attēlu: varēja vērot, kā lidmašīna atraujas no zemes, paceļas, nolaižas. Pēc tam Čikāgā notika aviokatastrofa. Varat iedomāties, kā tas ir? „Zeme nāk aizvien tuvāk, tuvāk — ak Dievs, cik strauji tā tuvojas!— vēl tuvāk… Viss, zēni, mēs esam miroņi.” Reiz lidmašīnā man blakus sēdēja kāds stulbenis. Kad mēs bijām uzņēmuši augstumu, viņš ieblējās: „Kinga kungs, es jau sen vēlos uzdot jums ĻOTI NEPARASTU jautājumu: kur jūs smeļaties iedvesmu?” Es sacīju: Man nekad šāds jautājums nav uzdots 12 tūkstošu metru augstumā, bet vai nav vienalga — ejiet dirst!” Pēc tam man kļuva viņa žēl – līdz pat lidojuma beigām viņš sēdēja bāls kā palags un pat nepieskārās ēdienam.
Mani galē nost jautājums „Kā jūs rakstāt?”. Kopš kāda laika es uz to atbildu vēsi: „Vārdu pa vārdam.”
Ceļš uz elli ir bruģēts ar apstākļa vārdiem.
Iedvesmu var smelties jebkur. Manā grāmatā „Nakts maiņa” ir stāsts „Spiedēja” — par gludināmo mašīnu, kas ir mazliet noskaitusies uz pasauli. Tā ideja man radās toreiz, kad es strādāju veļas mazgātavā. Kopā ar mani strādāja puisis, kurš šajā darbā bija zaudējis rokas — sākot no pleciem, viņam to vietā bija metāla āķi. Ir lietas, ko darba devējs aizmirst pastāstīt jaunam darbiniekam. Šim puisim nebija pateikts, ka, strādājot ar veļas rulli, nav ieteicams valkāt kaklasaiti. Visvairāk mani satrieca tas, ka pēc maiņas, kad visi devās mazgāt rokas, viņš lūdza, lai kāds atgriež viņam krānu, un vienā mierā mazgāja savus āķus.
Dievs mēdz būt tik cietsirdīgs, jo reizēm liek tev dzīvot tālāk.
Labas idejas ir kā „jo-jo”. Tu vari tās atgrūst no sevis, bet tās vienalga paliek gumijas tālākajā galā. Tās tur nenomirst, tikai guļ. Kad tu esi par tām aizmirsis, tās atgriežas un iebelž tev pa galvu.
Literatūra ir melos tīta patiesība.
Es negatavojos grāmatu rakstīšanai. Es nesēžu bibliotēkās, neveicu pierakstus, neko nekur nepasvītroju. Es vienkārši sēžos un rakstu vārdus. Varat dēvēt mani par desu meistaru. Jā, es esmu desu meistars. Tas, ko es rakstu, ir desa. Sēdieties un apēdiet. Es to apzinos un nekad neuzklausu nekādas pretenzijas: es taču neuzdodu savu desu par kaviāru.
Talants nav statisks. Tas vai nu kļūst pieaudzis vai nomirst.
Ir pieņemts domāt, ka es esmu ļoti dīvains vai pat briesmīgs cilvēks. Tas nav tiesa. Man joprojām ir maza zēna sirds. Tā pārklājas ar putekļiem stikla karafē uz mana galda.
Daudzi brīnās, bet bērnībā man nepatika izrakt dzīvnieku līķus vai mocīt kukaiņus.
Valda uzskats, ka mans pirmais publicētais darbs ir „Stikla grīda”, kuru izdeva 1969. gadā. Pačukstēšu jums, ka tie ir meli. Vispirms 1963. gadā bija stāsts, kurš saucās „Es biju pusaudzis, kas zaga līķus”. Izdevējs mainīja nosaukumu, un tas tika nodrukāts kā „Vardarbības pasaulē”. Tajā ir stāstīts par vājprātīgu zinātnieku, kurš pagrabā audzē milzīgus mīkstmiešus un liek savam dēlam rakt šo izdzimteņu barībai svaigus līķus. Stāsta beigas ir laimīgas: mīkstmieši apēd zinātnieku, bet pusaudzis aizbēg.
Cilvēks var būt laimīgs 8 un 28 gadu vecumā, bet, ja kāds saka, ka ir bijis laimīgs, kad viņam bija 16, viņš ir vai nu melis vai idiots.
Labāk ir būt labam, nevis sliktam. Tikai dažkārt krietnums tiek iegūts par pārāk augstu cenu.
Tikai ienaidnieki saka jums taisnību. Draugi un mīļotie, sapinušies uzņemto saistību tīklos, vienmēr melo.
Vissvarīgāko ir visgrūtāk izteikt vārdos. Tāpēc mēs dažkārt kaunamies no mūsu pašu jūtām. Vārdi nodeldē tās.
Cerība ir gluži laba lieta. Bet labas lietas netiecas nomirt.
Rakstīt par savu dzīvi ir sarežģīts uzdevums. Tas ir tāpat kā ar seksu: labāk to piedzīvot, nevis aprakstīt.
Es rakstu tikai par to, kas mani biedē. Piemēram, es nekad neesmu rakstījis par čūskām — man par tām nospļauties. Man patīk rakstīt par žurkām — man patiešām ir bail no šīm pelēkajām maitām.
Biedēt cilvēkus ar grāmatām mūsdienās kļūst aizvien grūtāk. Ļaudis jau ir iebiedējusi televīzija, tāpēc šajā jomā es esmu bezspēcīgs.
Amerikas prezidenti pastāvīgi teic runas par to, ka vardarbība skolās nav pieļaujama. No šiem nožēlojamiem uzvedumiem man parasti uznāk žāvas. Īpaši atceroties, ka šie paši cilvēki pavēlēja bombardēt Dienvidslāviju un pārplūdināja ar asinīm Irāku. Man šķiet, to var salīdzināt vienīgi ar lekciju par narkotiku kaitīgumu, ko lasa drebošs tips ar kokaīna pilnām nāsīm un kreka pīpi rokā.
Kokaīns ir dāvana. Tas vienmēr ir kalpojis man kā poga „ieslēgt”. Es sāku to lietot 1979. gadā un tā turpināju kādus astoņus gadus. Tas nav tik ilgi, lai tā pa īstam „uzsēstos”, tomēr tas ir ilgāk par Otro pasaules karu.
Es uzskatu, ka marihuānu varētu ne vien pilnīgi legalizēt, bet pat padarīt tās audzēšanu par tūkstošiem vientuļo ļaužu mājas rūpalu. Manam dzimtajam Menas štatam tā tiešām būtu īsta Dieva dāvana. Tur jau tāpat var sadabūt gluži labu mājās audzētu zāli, bet tā taču būtu daudz kvalitatīvāka, ja cilvēki atklāti audzētu to siltumnīcās, izmantojot mēslojumu.
Es sāku dzert, tiklīdz likums atļāva man to darīt. Es vienmēr esmu dzēris tikai tāpēc, lai piedzertos. Nekad neesmu sapratis, kā var dzert kompānijā. Man tas šķiet tāpat kā pārgulēt ar māsu.
Viens otrs mēdz teikt, ka radoši cilvēki vairāk ciešot no alkohola atkarības nekā pārējie. Viņi it kā esot vieglāk ievainojami un jūtīgāki. Es tā neuzskatu. Visi izskatās vienādi, apvemjot savus zābakus.
Es nezinu, kas ir noskaņojums vai iedvesma. Es vienmēr esmu noskaņots kaut ko uzrakstīt.
Neieredzu tukšas baltas papīra lapas.
Es vienmēr esmu to teicis un saku arī tagad. Kad tu pēkšņi atrodi kaut ko, uz ko tev ir ķēriens, tu to dari tik ilgi, kamēr pirksti sāk asiņot un acis izkrīt no dobumiem.
Ja tev nav laika lasīt, tev nebūs laika arī rakstīt.
Es reti piekāpjos. Kad ABC sāka ekranizēt manu „Opozīciju” (The Stand), es uzreiz sapratu, ka man ir darīšana ar truliem kropļiem. Viņu cenzoru vārdu krājumā bija tikai divas frāzes: „Tas mums neder!” un „Nekādā gadījumā!”. Man tas netraucēja līdz brīdim, kad mēs nonācām līdz ainai, kur mana varone saka: „Ja jau darbs tev ir tik svarīgs, tad nelaid to laukā no rokām un iebāz sev dziļāk dirsā!” Man šķiet, ka vārds „dirsa” ir visiem zināms un to bieži lieto televīzijā, bet cenzori paziņoja man, ka tas ir kaut kas nepieļaujams. Acīmredzot dirsā ievietošanas process pārāk uzbudināja viņu iztēli. Tāpēc filmā jūs dzirdēsiet tikai „…un iebāz to dziļāk!” Bet jums jāzina: es vienmēr esmu bijis par dirsu.
Franču valoda spēj pārvērst par mīlestību pat dubļus.
Dievs ir visai žēlīgs pret mums. Galu galā, pēdējos 63 gados uz Zemes ir nokritušas tikai dažas atombumbas.
Katra dzīvības forma neapzināti tiecas būt nemirstīga.
Es nekad nepiedalīšos spiritisma seansā. Pat tad, ja mana sieva rīt nomirs un pie manis ieradīsies medijs un sacīs, ka man ir iespēja parunāt ar viņu un viņa vēlas pateikt man kaut ko ļoti svarīgu.
Monstri un spoki eksistē. Tie vienmēr dzīvo katrā cilvēkā, cīnās un dažkārt uzvar.
„Dzīvo miroņu nakts” (Night of the Living Dead, režisora Džordža Romero filma — red.) ir izcils kino. Kad filma iznāca uz ekrāniem, vēl nebija skatītāju vecuma ierobežojumu sistēmas. Atceros, kad es devos to noskatīties, zāle bija bērnu pilna. Zvēru, ka nekad neesmu redzējis tik daudz pieklusušu bērnu. Viņi baidījās pat pakustēties. Pēc seansa viņi gāja laukā no zāles stiklainām acīm un atvērtām mutēm. Tas bija spēcīgākais arguments par labu filmu klasificēšanai pēc skatītāju vecuma.
Reiz, kad es hospitālī biju pārcietis smagu slimību un atgriezos mājās, televīzija rādīja „Titāniku”. Nekad dzīvē neesmu tik asi izjutis savām smadzenēm nodarīto kaitējumu.
Kino neuzvarēs grāmatas. Visi tie Kingslija Emisa tipa puiši nemitīgi apgalvo: grāmata ir pagalam, sabiedrība grimst muklājā, kultūra ir iznīcināta, visapkārt ir idioti, imbecili, televīzija, popmūzika, izvirtība, deģenerācija, nu un tādā garā. Un te pēkšņi uzrodas Harijs Poters — slima suņa murgi 734 lappušu garumā, un piecu miljonu tirāža tiek izpirkta divpadsmit stundu laikā. Par sevi es paklusēšu.
Lielākā daļa no tā, kas tika uzrakstīts un publicēts no pagājušā gadsimta 80. gadu vidus līdz 90. gadu vidum, būtībā ir atklāti un augstas koncentrācijas sūdi.
Grāmatas laikmets nav beidzies. Lai gan, iespējams, dažu grāmatu mūžs tiešām ir galā.
Dažkārt man jautā: „Stīv, kāpēc jūs neuzrakstāt normālu romānu, tādu nopietnu gabalu?” Un vairākums domā, ka šis „nopietnais gabals” varētu būt kaut kādas blēņas par vecu profesoru, kuram ir potences problēmas, vai ko tamlīdzīgu. Kāpēc es nerakstu tādas blēņas? Es nezinu. Arī bez manis ir daudz cilvēku, kuri raksta aptuveni tāpat kā veči kniebjas. Izcilam sūdam vienmēr būs izcils tirgus.
Nemēģiniet piekāst bezgalību.
Avots: Esquire