Kairiša pēdējais darbs ar Vāgneru – Dievu mijkrēslis LNO iestudējumā

Nils Sakss bēgļi

Mēdz teikt, ka viss svētais ir mulsinošu paradoksu pārpilns – cilvēkam jānomirst, lai dzīvotu. Jāklusē, lai dzirdētu, un tādā garā. Līdzīga paradoksa sajūta pārņem skatītāju Latvijas Nacionālās operas “Dievu mijkrēšļa” uzvedumā. Kamēr uz skatuves folijā tīti personāži iziet cauri katrai skatuves klišejai, kāda vien zināma teātra fakultātes otrā kursa studentiem, tikmēr orķestris atskaņo skaistāko un varenāko muzikālo darbu, ko Vakareiropas ļaužu daudz zinošās ausis jelkad pazinušas. Tāds, lūk, paradokss, kas pārsteidz visvairāk režisora Viestura Kairiša piedāvātajā skatuves variantā.

dievu-mijkreslis

Nav pārāk daudz veidu, kā interpretēt Riharda Vāgnera tetraloģiju “Nībelunga gredzens”. Stāsts par varoni Zigfrīdu, kurš pēkšņi attopas dievu savērptā likteņu mudžeklī, no kura izeja atrodama vien globāla mēroga apokalipsē, ir vai nu stāsts par varoņiem un likteņiem – proti, par sakrālo, vai arī par ko citu. Viesturs Kairišs izlēmis, ka tas ir par kaut ko citu. (Izrādes bukletā atrodama intervija, kur režisors saka: agrāk esot domājis, ka Vāgners stāsta par varoņiem, bet tagad sapratis – īstenībā par Latviju.) Tad nu šādā redzējumā Vāgnera varonis pārtop skumjā karikatūrā ar nošļukušām biksēm, Brunhilde saģērbjas kā Elita Patmalniece paģirainā rītā, bet dievu panteons uz skatuves reanimē tādu izklaides žanru, kuru Holivudā ieviesa Edijs Mērfijs ar filmu “Resnais profesors”. Bija gan pārmēru tukli cilvēki, kas dara visādas neveiklības, gan izspēlēts viss sadzīvisko komēdiju arsenāls no pēcpusdienas televīzijas programmas. Ja netraucētu mūzika, gan jau skanētu arī pirdieni.

Tas, ka Zigfrīdam un pārējiem varoņiem noslēgumā jāmirst, nav viņu varonīgā izvēle – tas tiek ieausts likteņa pavedienā pirms vēl sākusies uvertīra (Kairiša versijā šī aina ar elektrības kabeļiem nekautrīgi pārņemta no Frančeskas Zambello uzveduma Sanfrancisko operā). Viņu varonībai ir iespēja izpausties vien attieksmē, ar kādu šie varoņi pieņem un izspēlē sev piespriesto likteni, lai cik nejēdzīgs tas šķistu. Līdzīgas izvēles priekšā ir arī režisors, kuram jātiek galā ar ko tik grandiozu, kā Vāgnera darba iestudējums. Kā izspēlēt un attiekties pret mūžīgo Vāgnera operā, kas tik savādā veidā pieskaras un ievibrē mūžīgo katrā no mums, ļaujot dvēselei notrīsēt un teikt kopā ar varoņiem: lai liktenis man būtu savērpts cik bezjēdzīgi sāpīgs, es to iznesīšu lepnumā paceltu galvu, kā Brunhilde metoties taisni liesmās, droši skatoties dieviem acīs, un pret debesīm izslējusies, skaļi dziedot: Heijā Ho! Paradoksāli, bet tieši šajā šķietamajā bezjēdzībā varoņa dzīve iegūst jēgu. Laikam jau tādēļ arī svētais ir tik mulsinoši pilns paradoksu.

Bet visā sakrālajā ir iespējams atrast arī profāno – galu galā, svētais vakarēdiens taču ir tikai maizes gabals, un krusts – vien kopā sasisti dēļi. Ja labi pameklē, tad stāstā par vīru no Galilejas var saskatīt gan cīņu par homoseksuāļu tiesībām, gan sieviešu atbrīvotāju (kas arī ir darīts, gan bez kādiem mākslas vēsturē paliekošiem nospiedumiem). Tieši ar šādiem meklējumiem tad nodarbojas Viesturs Kairišs LNO jauniestudējumā. Izņemt absolūto un piemeklēt kaut ko no relatīvā, iestūķēt mūžīgo kādā mirkļa pārejošā aktualitātē. Jau minētajā programmiņā Kairišs stāsta, ka pēdējos gados par Vāgneru esot daudz domājis. Šo domu rezultāts ir līdzīgs kā Vivoločnovam no romāna Doktors Živago, kurš “bija viens no tiem sekotājiem, kuru galvās ģēnija domas bija iegūlušas, lai baudītu ilgu un neaptumšotu atpūtu un neglābjami kļūtu sīkas”. Kairiša galvā Vāgnera domas kļuvušas tik sīkas, ka rodas sajūta – esi atnācis pie dievgalda, kur svētās komūnijas vietā tiek servēts Big Tasty čīsburgers. Rezultāts ir labākajā gadījumā truli komisks, bet mazāk veiksmīgā – idiotisku jēlību pilns (trešā cēliena ievads, kur trīs Reinas meitas masturbē ar krūtīs iekarinātiem akumulatoriem).

Protams, galā šis iestudējums nestrādā – tāpat kā svētais vakarēdiens nav stāsts par maizes ēšanu, tā “Dievu mijkrēslis” nav par sieviešu iespējām gūt baudu ar tehniskiem palīglīdzekļiem. Un ne par ko citu no tā mazā, cilvēciskā, sīkumainā un tūliņ pārejošā, ko nu Kairišs ar savām skatuviskajām banalitātēm tur mēģinātu izrādīt. Tādēļ notiekošais uz skatuves ir kas gluži cits, kā skanošais no orķestru bedres un solistu mutēm izdziedātais. Un te nu sākas šī uzveduma brīnums. Jo Vāgnera mūzikas varenība un lielums ir tik grandiozs, ka piesmacē kuru katru mazāku garu, kas likteņa ironijas dēļ pasviests tās ceļā.

Lielisks un pa īstam vāgnerisks, gandrīz kā no Baireitas skatuves pludo Brunhildes dziedājums britu soprāna Katrīnas Fosteres izpildījumā. Sulīgi, nokrāsās bagāti un precīzi ir solisti no Zviedrijas operteātru skatuvēm, turklāt aiz importētajiem kolēģiem nepavisam neatpaliek mūsu pašu Kristīne Zadovska, Aira Rūrāne un Liene Kinča. Vienīgi Zigfrīds pieviļ ne tikai Brunhildi, bet arī klausītājus – viņa balss pirmajos divos cēlienos pat nespēj izlausties cauri orķestra skanējumam, un opermīļi būtu pelnījuši kādu skaidrojumu no producentiem par šādu kastingu. Tomēr ar diriģenta izvēli trāpīts precīzi Valhallas augstākajā tronī – Korneliuss Meisters izvada orķestri un dziedātājus cauri šim muzikāli neiedomājami sarežģītajam ceļojumam ar tādu pedantismu, drosmi un skaidrību, ka viņu apskaustu katrs Prūsijas karavadonis. Ja piever acis (pret notiekošo uz skatuves), šis iestudējums uznesīs augstākajās sfērās ikvienu LNO apmeklētāju. Tāds, lūk, tas Vāgnera mūzikas brīnums.

Un gandrīz tikpat liels – redzēt vienu no augstākajiem Rietumu kultūras pieminekļiem, uzceltu tepat uz mūsu Latvijas skatuves. Tā ir īstākā varonība pēc definīcijas: paradoksāli, pat mulsinoši, bet ienes jēgu šķietami nejēdzīgajā – mūsu ikdienībā.

Autors: Nils Sakss

 

Jūs varētu interesēt

Populārākie raksti

Lasītāju viedokļi

Ierakstiet pirmo komentāru!

avatar
wpDiscuz