Čestera Beningtona dzīves likumi

Čestres Beningtons

Amerikāņu rokgrupas “Linkin Park” solists Česters Beningtons, būdams tikai 41 gadu vecs, šī gada 20.jūlijā izdarīja pašnāvību. Kā ziņo ārvalstu mediji, Beningtons cietis no narkotiku un alkohola atkarības, un pagātnē viņš vairākas reizes runājis par pašnāvību. Lasot viņa izteikumus dažādās intervijās, varam secināt – mūziķa dzīve nebija rožu lauks.

Manu prātu var salīdzināt ar sliktu rajonu, kur vienam staigāt ir bīstami.

Narkotikas es sāku lietot vienpadsmit gadu vecumā. 

Agrā jaunībā ar mani notika daudz kas tāds, ar ko bija grūti tikt galā. Un bieži mani pārņēma absolūtas vientulības sajūta.

Mani sita un piespieda darīt to, ko es negribēju. Tas nokāva manī ticību sev.

Es nodrebu, atceroties jaunību, kad mani izvaroja, kad ar mani notika visas tās briesmīgās lietas.

Tāpat kā vairums cilvēku, es baidījos par to runāt. Es negribēju, lai cilvēki domātu, ka esmu gejs vai meloju.

Vecāku šķiršanās man bija briesmīgs periods.  Es ienīdu ikvienu savā ģimenē. Es jutos paša mātes pamests; tēvs tobrīd bija emocionāli nestabils – tāpēc man nebija, pie kā vērsties. Tā vismaz man tobrīd šķita.

Bija laiks, kad es lietoju vienpadsmit devas amfetamīna dienā. Es to lietoju kvantumos – brīnums, ka es vēl tādā stāvoklī biju spējīgs parunāt. Es varēju uzpīpēt kreku, tad mazliet amfetamīna un tad tā vienkārši kaifā sēdēt.

Tāds nu es esmu. Monstra ādā iestrēdzis labs un draudzīgs puisis, kas patiesībā ir psihiski traumēts bērns.

Es esmu dzīvs, pateicoties mūzikai. Patiesību sakot, tā manī uztur dzīvību daudz lielākā mērā nekā tuvinieku un draugu mīlestība. Iespējams, tieši mūzika ir iemesls, kāpēc es vēl esmu šeit.

Pirms kļuvu par rokzvaigzni, es tusēju daudz vairāk. Es vienmēr esmu teicis, ka nav obligāti jābūt rokzvaigznei, lai tā dzīvotu. Tev nav jābūt īpašam, lai varētu būt idiots.

Pieņēmums, ka laimes atslēga ir panākumi, mani padara traku. Ir patiešām smieklīgi uzskatīt – ja reiz tev veicas, tātad tu esi imūns pret visiem cilvēciskajiem pārdzīvojumiem.

Ja jūs man vaicāsit, kāpēc es vairs nedziedu par pusaudžu vecuma pārdzīvojumiem, es atbildēšu – tāpēc, ka man jau ir 41.

Nav kruti būt alkoholiķim. Nav stilīgi dzert un būt idiotam.

Esmu bijis savas dzīves punktā, kad varēju vai nu padoties un atstiept kājas, vai arī cīnīties par to, kas man vajadzīgs. Es nolēmu cīnīties. Es gribēju labas attiecības. Es gribēju mīlēt cilvēkus, kas man līdzās. Es gribēju gūt gandarījumu no tā, ko daru. Es gribēju izbaudīt to, ka esmu tēvs, draudzību un to, ka esmu no rīta atvēris acis. Tāpēc, ka pat tik pašsaprotamas lietas man bija kā liels pārbaudījums.

Man likās, ka pasaule ir viena liela sūdu bedre un visi cilvēki, kurus es pazinu, arī ir pilni ar sūdiem. Un dzīve – pilnīgs mēsls. Un es domāju: „Ejiet taču jūs visi d###!”

Reizēm dzīve uz sudraba šķīvīša ar zelta maliņām pasniedz tev pīrāgu ar sūdu pildījumu, un tev nākas to apēst.

Naids, lepnība, atriebības kāre un bailes – tas ir mēris zemes virsū.  Un zāles no tā – mīlestība, labestība, līdzcietība un palīdzība citiem.

 

Avots: Esquire.com

Jūs varētu interesēt

Populārākie raksti

Lasītāju viedokļi

Ierakstiet pirmo komentāru!

avatar
wpDiscuz